Pēc garākas pauzes "Klasikā" atgriežas kultūrpētnieka Denisa Hanova raidījumi par operas kultūrvēsturi. Šoreiz – pavisam citā formātā.

"Mūsu sarunas kļūs īsākas, kompaktākas un mazliet savādākas," uzsver Deniss Hanovs. "Tāpēc arī šim ciklam ir jauns nosaukums, kas ņemts no populāras itāļu dziesmiņas ar refrēnu "Parole, soltanto parole, parole tra noi" jeb "Vārdi, tikai vārdi ir starp mums". Tā 1972. gadā dziedāja Mina un Alberto Lupo. Viņa – vīlusies mīlā, viņš – lūdzot viņu uzklausīt, apzinoties, ka netiks saprasts. 

Tātad – starp cilvēkiem kā sienas, kā barjeras ir vārdi: vārdu kaudzes, vārdu kalni, dziļas vārdu bedres.

Itāļu duets turpināja itāļu operas pamattēmu – traģiskās mīlas bojāeju, nespēju vienu otram saprast. 20. gadsimta septiņdesmitajos gados šis temats tika izdziedāts vieglu skumju un noguruma gaisotnē."

Vārdi savulaik bija būtisks operas mākslas elements. Vārdi, tērpti libreta tekstā, ilgstoši bija pat svarīgāks operas veiksmes faktors nekā notis. 18. gadsimta intelektuāļus plosīja strīdi par to, kas ir svarīgāk – vārdi vai mūzika operas tekstā.

Labs librets bija arī operas komerciālas veiksmes stāsts, bet neizdevies librets operas pirmizrādi lēma skaļam fiasko.

Raidījumu ciklu "Parole, parole, parole" atklāj 19. gadsimta romantiskās operas ģēnijs Džuzepe Verdi. Arī viņš labi apzinājies, ko nozīmē labs libretists, tātad – labs dzejnieks, kas spēj savienot drāmu un tās spriedzi ar skaidru, emocionāli dziļu libretu. Ar skatuviski izteiksmīgiem vārdiem Verdi sarakstē ar draugiem un kolēģiem skaidroja, kā viņš sasniegtu operas dramatisko efektu teksta izklāstā mūzikā. 

Cikla "Parole, parole, parole" pārraidēs pievērsīsimies tieši libretam, kas vairāku faktoru dēļ atrodas it kā ēnā," atklāj Deniss Hanovs. "Mēs atpazīstam operu melodijas, varam dungot tām līdzi, braucot ar auto, bet – par ko viņi tur īsti dzied?

Kāpēc vārds satriec varoni un var pat apturēt āriju? Kāpēc strīds viena vārda dēļ pārtop par muzikālo traģēdiju? Kā, uzzinot libreta tekstu, mēs varētu mainīt savus priekšstatus par operas tēliem un sižetu kopumā? Varbūt vairāk, skaistāk, dziļāk, cēlāk ciestu un justu līdzi varoņu likteņiem? Daudz jautājumu, uz kuriem mēģināsim kopīgi rast atbildes.

Sākumā ienāksim partitūras pasaulē, izlasot tekstu, izprotot to, un tad no jauna noklausīsimies tik ierasto un pat mazliet "novalkāto" āriju vai duetu, vai arī kādu konkrētu fragmentu. Pa ceļam paši lemsim, kā to visu uztversim.

Šis raidījumu cikls būs dialogs. Iespējams, mēs savādāk uztversim gan Violetas, gan Džildas un donnas Elvīras, vai pat lēdijas Makbetas emocijas un likteņus."

Un sākam ar visu laikmetu hitu: Verdi operas "Traviata" kurtizānes Violetas Valerī pirmā cēliena četru daļu āriju "Estrano! Estrano!... Af Fors'e Lui", kas sākas ar rečitatīvu "Estrano!" ("Dīvaini"), kam seko Cantabile daļa "Af Fors'e Lui" ("Varbūt tas ir viņš?"), bet pēc Tempo di mezzo seko ugunīgi izmisīgā Cabaletta "Sempre libera" ("Vienmēr brīva").

Bet – brīva no kā? Operas noslēgumā "Estrano! Estrano!... Af Fors'e Lui" skan no jauna, bet nu jau kā atvadas no šīs pasaules un arī kā kurtizānes atpestīšana no cilvēku kontroles un ļaunuma.

Ārija ļauj mums dažu minūšu laikā izjust bailes un arī vāru cerību; skarbas realitātes pieņemšanu vai atgriešanos dzīvē, un arī pašdestruktīvu prieka imitāciju. Ieklausāmies šajā ārijā, kuru dzied Inga Kalna.

"Estrano, estrano!" jeb "Dīvaini, dīvaini!" saka Violeta un vaicā, vai nopietna mīla būtu viņai liktenīga – proti, iznīcinātu viņu. Bet dvēsele ir satraukta, jo līdz šim neviens vīrietis mīlu tai nav iededzis. Viņa nepazīst sajūtu – mīlēt un tikt mīlētai. To visu mēs atrodam šajā ļoti daudzveidīgajā, ļoti krāsainajā, ļoti sarežģītajā un dziļajā ārijā.

Tālāk Violeta reflektē par skaisto jaunekli, vaicājot: "Varbūt viņš būs tas, kas piepildīs viņa sapņus? Un tūlīt pat noliedz šo cerību un saka, ka nē – viss ir tikai drudzis ("Delirio vano è questo!") Nekas nav iespējams viņas liktenim. Viņa tikai apmaldījusies savos sapņos, bet īstenībā viņa ir, kā pati saka – "Povera donna, sola, abbandonata" jeb "vientuļa, pamesta sieviete".

Kur īsti viņa atrodas? Tūlīt pat viņa arī lokalizē vietu, kur mokās viņas dvēsele: "In questo popoloso deserto. Che appellano Parigi" – "šajā pārapdzīvotajā tuksnesī, ko sauc par Parīzi", kurā cerību nav, bet ir tukšu prieku virpulis.

Pārapdzīvotais tuksnesis – 19. gadsimta Eiropas galvaspilsēta Parīze – pašam Verdi bija visai nepatīkama pilsēta. Mēs īsti nezinām, vai viņš redzēja Aleksandra Dimā lugu pēc skandalozā romāna "Kamēliju dāma" motīviem, kur turīgas kundzes bariem dodas aplūkot mirušās Margaritas Gotjē buduāra objektus, kas izliktas pārdošanai izsolē. Beidzot viņas ar cienīgām sejām var izbaudīt gandrīz aizliegto 19. gadsimta buduāra telpu un varbūt arī kaut ko pikantu iegādāties!

Violeta Parīzē ir pakļauta sociālajai kontrolei un arī atstumšanai. Nemitīgai novērošanai. Tādēļ viņa arī saka: "Povera donna, sola", tātad – pamestā, vientuļā. Un

19. gadsimta sieviete, dzīvojot izteiktā vīriešu sabiedrībā, šādā gadījumā vienmēr bija vai nu statusu zemāka, vai arī emocionāli, tikumiski, fiziski un arī ekonomiski apdraudēta būtne. Tātad – būt "sola" un "abbandonata" bija ļoti sarežģīti un bīstami.

Pats Verdi nemīlēja pārpildītos Parīzes bulvārus un dusmojās arī uz franču kritiķiem par ne visai glaimojošajām recenzijām par viņa darbiem. Pārapdzīvotā, urbānā vide viņam bija pārāk trokšņaina. Arī Violeta ir ieslodzīta pilsētas trokšņos, karnevālā, tomēr viņa riskē pamest lielpilsētu, un jau otrā cēliena sākumā pastāv vārga cerība.

Noklausāmies "Estrano" daļu vēlreiz, šoreiz – Diānas Damravas izpildījumā. Varbūt, klausoties viņas rečitatīvu, mēs sadzirdēsim skumjas, varbūt hita mūzika palēnām izbalēs un mēs dzirdēsim vientuļas dvēseles skumjas?

Verdi opera "Traviata" dīvainā kārtā risināja sociālas problēmas arī pavisam citā zemē – Anglijā, radot diskusijas par prostitūcijas apjomu mazināšanu. Anglijā vairākās lielpilsētās un ostu pilsētās, kur prostitūcija diemžēl bija ļoti izplatīta (un līdz ar to arī slimības), tā laika sociālie politiķi izmantoja jēdzienu "traviatisms". Tātad "Traviata" – šī it kā sākumā negatīvi uztvertā opera –tomēr skāra arī laikmetīgas, aktuālas problēmas. Un Violeta ar "kritušajām" angļu sievietēm runāja Verdi valodā...

Pēc raidījuma izskaņas ciklā "Sestdienas vakars Operā" klausāmies Džuzepes Verdi operu "Traviata" ar Marinu Rebeku Violetas Valerī lomā, izdzīvojot stāstu par kurtizāni Violetu, kas netic īstai mīlestībai. Taču tad viņa satiek jauno, kaislīgo Alfredo. Mīlētāju laimei nav lemts ilgs mūžs – viņiem pretī stājas visa sabiedrība ar tās liekulīgajiem morāles standartiem un Violetas traģiskā slimība...