Šoreiz "Sestdienas vakars Operā" vedina iegremdēties Volfganga Amadeja Mocarta operas "Figaro kāzas" aizraujošajos notikumos. Un lūk, ko par spāņu kalpa Figaro āriju, 1. cēliena kavatīni "Se vuol ballare" ("Ja jūs gribētu dejot, grāfa kungs") – īstenu opermākslas hitu! – izpētījis kultūrpētnieks Deniss Hanovs.

Pjēra Bomaršē (Pierre-Augustin Caron de Beaumarchais, 1732–1799) luga "Figaro kāzas" ("Le Mariage de Figaro") bija viens no 18. gadsimta Francijas pēdējiem spilgtajiem literārajiem skandāliem. Pirmo reizi tā tika uzvesta 1784. gadā, piecus gadus pirms režīma sabrukuma un revolūcijas. Jau 1786. gadā Vīnes auditorijai tika piedāvāta operas versija – "Le nozze di Figaro", ko komponējis Volfgangs Amadejs Mocarts. Tiek uzskatīts, ka šajā versijā tika zaudēta lielākā daļa politiskās, antifeodālās kritikas, un darbs pārtapa par mīlas stāstu tālajā, "atpalikušajā" Spānijā, kur grāfs joprojām izmanto pirmās nakts feodālās tiesības. Tas, protams, bija anahronisms, bet politiski ļoti efektīva projekcija uz tā laika Francijas sabiedriskajiem diskursiem par aristokrātijas negatīvo tēlu.

Aristokrātija bija sajūsmā un aplaudēja pati savam norietam.

Atjautīgais Figaro pārtapa par vidusšķiras jeb trešās kārtas proaktīvo pārstāvi. Arī Mocarta operā viņš vairākkārt ir tuvu tam, lai pieteiktu brīva, ārpus kārtas esoša intelektuāla cilvēka tiesības uz pašcieņu, atzīšanu un savu līgavu. Viņš tam tuvojas, bet nepārkāpj feodālās tradīcijas aizliegumus.

"Recitativo secco Figaro" Figaro skaidro sev līdz šim nesaprotamo grāfa labvēlību ņemt viņu līdzi uz Londonu kopā ar Suzannu, kura būs "slepenā vēstnese", tātad – grāfa mīļākā, kas nodarbinās grāfu, kamēr Figaro veiks smagu kurjera darbu. Figaro to apzinās un saka, ka "tā nu gan nebūs".

Tad kavatīnes tonalitāte strauji mainās: no sākotnējām dusmām Figaro atgriežas Spānijas feodālisma robežās. Viņam ar viltību, novērojumiem, klusumu, jokiem un izlikšanos izdosies visus grāfa plānus apgāzt! Šajā tekstā nav ne vārda par jauno revolūcijas cilvēku, par tiesību kultūru vai vienlīdzību.

Ja lugas 5. cēlienā nakts dārzā kalps pārmet grāfam feodālo privilēģiju esamību, tad operā šādu kritiku mēs neatrodam.

Tāpēc vērtīga ir amerikāņu filozofes Martas Nusbaumas (Martha Nussbaum) doma, ka "nevajag steigties un uzskatīt Figaro par jaunas politiskās iekārtas pārstāvi". Pēc viņas domām, atšķirībā no Suzannas, abi vīrieši turpina darboties feodālisma maskulinitātes ietvarā – abi karo un cenšas iekarot vienu un to pašu sievieti.

Kavatīnes tonalitātes "sabrukums" ir dusmu sabrukums – tām vēl nav vietas, nav telpas; varoņi vēl spiesti slēpties un izlikties, lai apmānītu grāfu, paliekot viegli erotiskās 18. gs. literatūras ietvarā.

Trīs gadus vēlāk – 1789. gada 14. jūlijā – kalps tomēr izlauzīsies jaunajā brīvībā, un reālais franču grāfs, visticamāk, kļūs par giljotinētu pagātni.