Tēvocis un māsas dēls tiekas Ēģiptes ostā, kur ierodas krustneši. Pēc balss tēvocis atpazīst sen zaudēto radinieku, taču redzētais viņu šokē – jauneklis ir tērpts austrumnieciskās drēbēs. Tēvocis, būdams Rodas bruņinieku lielmestrs, grasās atņemt radiniekam viņa militārā goda simbolu — tēva zobenu.

Džakomo Meijerbēra ‘grand opéra’ stilā veidotā varonīgā drāma divos cēlienos (1824) “Il crociato in Egitto” (“Krustnesis Ēģiptē”) vēsta par vienu no spilgtākajiem viduslaiku literārajiem tēliem — bruņinieku un garīdznieku vienā personā, krustnesi. Krustneša identitātes pamatā ir kristietības centrālais stāsts — Jēzus kapavieta un tās atbrīvošana no tā sauktajiem neticīgajiem jeb musulmaņiem. Gadsimtiem ilgs ģeopolitisks konflikts un Rietumu kultūras militārā ekspansija savijas ar reliģiski literāriem misijas sižetiem — glābt svētās vietas, aktualizēt morālās elites uzdevumu un dominanci, pat ja tā tiek īstenota vardarbīgi.

Bruņiniekam bija jābūt gatavam šim uzdevumam gan teoloģiski un ētiski, gan fiziski, apvienojot vairākas maskulīnas identitātes — garīgo un militāro. Tomēr Eiropas bruņinieku romānos un eposos ne visiem tas izdevās. Rudžēro klīda pa Alčīnas dārzu ar zelta ķēdi kaklā un zīda halātā, aizmirstot zirgu un bruņas, bet Rinaldo bija gatavs pamest karabiedrus cīņā pret musulmaņu valdnieku, ieraugot Armīdas asaras (sižets pazīstams arī no Jozefa Haidna operas "Armīda").

Kas ietilpa vīrišķības katalogā Livonijas ordeņa brāļu kopienā? Kādos apstākļos vai kādu kļūdu dēļ bruņinieks varēja zaudēt savu statusu, un kā to bija iespējams atgūt? Šos jautājumus uzdevu ilggadējam Livonijas ordeņa pētniekam, vēsturniekam, Latvijas Kultūras akadēmijas asociētajam profesoram Gustavam Strengam. Lūk, viņa versija!

Meijerbēra operā tēvoča Adriāno ideoloģiskais uzbrukums jaunajam radiniekam Armandam ir izsmalcināts un intensīvs — tas skar viduslaiku bruņinieka maskulinitātes kodolu: zaudēta māja, nodots tēva gods, miris tēvs, izrādīta necieņa pret mirušajiem un slimo māti, aptraipīta ieroča svētība.

Pie zemes nospiests un nokaunināts Armands d’Orvils cenšas attaisnoties. Viņš lūdz apžēlošanu, stāstot par ievainotu karavīru, kurš mīlu sastapis zemē, kas Rietumu iztēlē bieži bijusi kārdinājuma un ļaunuma telpa — imaginārajos Austrumos. Tomēr bruņinieka goda uguns atkal iedegas viņa sirdī —atgriežas ticības spēks un militārā identitāte.

Tēvocis aicina Armandu novilkt austrumnieciskās drēbes un atgriezties pie savas līgavas Feličes, lai gan Ēģiptē viņš sastapis sievieti, kura ārstējusi viņa brūces. Aprakstot ēģiptietes skaistumu, jaunais bruņinieks cer uz cita kareivja sapratni — ka arī stipra bruņinieka sirdī iespējamas šādas pretrunas.

Ko atbild tēvocis? Mirstošā māte kļūst par spēcīgāko argumentu — līdzīgi kā Kretjēna de Truā stāstā par Parsifālu un Svētā Grāla meklējumiem, kur varonis par mātes ciešanām un nāvi uzzina tikai vēlāk, pēc klusēšanas, ieraugot Grālu.

Adriāno spēj salauzt radinieka gribu: "Māte mirst un sauc tevi pie savas gultas." Tēvocis raud kopā ar viņu par dēla likteni, kurš novērsies no sava militārā pienākuma — cīņas pret neticīgajiem.

Šādi argumenti pārvērš bruņinieku. Viņš strauji maina uzskatus, seko tēva ieroča uzdevumam, atjauno ticību, piesauc mirušā tēva piemiņu un zvēr pie zobena atkal kļūt tā cienīgs.

Virtù et onore.
La spada di tuo padre.
Il mio valore accenderà,
tuo figlio trionferà.

Tēvocis triumfē.

Operā skan bruņniecības pamatjēdzieni, kas vēlāk, 16. gadsimtā, kļuva par episka bruņinieku romāna parodijas tematiem Ludoviko Ariosto un Torkvato Taso darbos, bet Migela de Servantesa romānā noveda līdz absurdai cīņai ar iztēlotiem milžiem. Italo Kalvīno pat radīja bruņas bez bruņinieka — rīcībspējīgu tēlu bez ķermeniskas klātbūtnes. Klausāmies Adriāno un Armanda dueta fragmentu!

Atdzimšana nāk no tēva ieroča. Šādi neviens nespēj bruņinieku uzvarēt. Skan triumfāls duets, bruņiniekam atgriežoties kristietības militārajā kultūrā — fragments no 4. ainas "Non sai quale incanto…"

Kā reiz teicis diriģents Nikolauss Harnonkūrs, bruņinieku operas neilustrē tikai krustnešu dusmas un nežēlību, bet bieži atklāj sarežģītu un pretrunīgu Austrumu un Rietumu satikšanos. Un, kad vairs nav vietas žēlsirdībai, mīla paslēpjas bruņinieka skumjajā sirds nostūrī.

Mēģināsim bravūrīgajās bruņinieku ārijās saklausīt arī jaunekļa Armanda skumjas. Tad sieviete no Austrumiem vairs neliksies tikai maģiski valdzinoša, bet arī dziļi nelaimīga, atrodoties starp divām ilgstoši konfliktējošām pasaulēm — kā, piemēram, Palmīdes izmisuma ārijā "D’una madre disperata" no Meijerbēra operas otrā cēliena otrās ainas.

Lai jums patīkams operas vakars, un tiekamies drīzumā sarunā par operas libretiem!