Kristofa Vilibalda Gluka opera "Tita žēlsirdība" aicina uz Seno Romu. Iztēlosimies intrigas un sazvērestību cīņā par varu! Bet kā, esot valdniekam, saglabāt dvēseles mieru? Atbilde – žēlsirdība. Kopā ar kultūrpētnieku Denisu Hanovu ielūkojamies Romas imperatora Tita sirdī...

18. gadsimta kultūras telpā absolūtisma fenomens – monarha neierobežotā vara – vairs netika uztverts kā pilnīgi pašsaprotams. To arvien biežāk kritizēja sabiedrības intelektuāļi. Par absolūto varu diskutēja salonos, rakstīja ironiskas epigrammas un pamfletus, kā arī veidoja plašus literāri politiskus projektus.

Kā vienu no spilgtākajiem piemēriem var minēt "Franču enciklopēdiju". Tajā amatniecība, māksla un zinātne tika aprakstītas, balstoties uz modernākajām tā laika politiskajām un zinātniskajām idejām, vienlaikus apšaubot tā sauktās vecās kārtības sakrālo dabu.

Arī absolūtā monarha tēls – bieži vien netieši un metaforiski – tika pakļauts kritikai, un valdnieka saikne ar dievišķo varu arvien vairāk tika apšaubīta.

Dabas kārtības ideja kopā ar cilvēka prāta individuālo attīstību veidoja jaunus politiskus jēdzienus, kas kļuva arvien ietekmīgāki: nācija feodālās kārtības vietā, konstitūcija – viens no populārākajiem 18. gadsimta beigu politiskajiem terminiem –, kā arī parlamentārisms.

Neilgi pirms 1789. gada Franču revolūcijas par vienu no politiskajiem "lamuvārdiem" kļuva jēdziens "despotisms". To rotaļīgi izmanto arī Šoderlo de Laklo romānā "Bīstamie sakari". Ceturtajā nodaļā ciniskais aristokrāts vikonts de Valmons ironiski raksta, ka marķīzes pavēle atgriezties Parīzē un savaldzināt jauno klostera audzēkni Sesilu Volanžu esot tik šarmanta, ka liek pat iemīlēt sieviešu despotismu.

Bet tagad atgriezīsimies 18. gadsimta 30. gados. Šajā laikā Habsburgu dinastijas jaunais galma dzejnieks un libretists Pjetro Metastazio (Trapassi) kļuva slavens visā Eiropā ar saviem libretiem. Daudzu šo darbu centrā ir absolūtisma simboliskais epicentrs – absolūtais valdnieks.

Saskaņā ar neoplatonisko pasaules hierarhijas ideju, absolūtisma ideoloģija Eiropā pauda uzskatu, ka politiskā universa centrā atrodas monarha sakrālā figūra. Saikne ar Dievu dod valdniekam tiesības valdīt pār savu valsti un būt atbildīgam tikai Dieva priekšā. Formula "a Deo coronatus" faktiski izslēdza parlamentu, sabiedrības grupas un to intereses no valsts politikas.

Tādējādi monarhs savā īpašajā statusā šķiet gandrīz nesasniedzams – simboliski viņš it kā vairs nepieder mirstīgo pasaulei.

Vācu literatūrzinātnieks un kultūras pētnieks Valters Benjamins pētījumā par vācu baroka drāmas izcelsmi uzsvēra, ka baroka valdnieks vienlaikus ir gan tirāns, gan traģiska figūra. Viņš iemieso sevī valsts eksistenci un tās vēsturi. Monarhs ir gan sākums, gan beigas. Benjamins salīdzina valdnieku ar saules simbolu, ko bieži izmantoja Francijas karalis Luijs XIV: saule ir dzīvības avots, bet vienlaikus arī spēks, kas var iznīcināt visu dzīvo.

18. gadsimta moralizējošajos tekstos – tā sauktajos "valdnieku spoguļos" (Spiegel) – monarhs tika attēlots kā sabiedrības stabilitātes un labklājības avots. Karš, vajāšanas, pārmērīga greznība un augsti nodokļi tika uzskatīti par slikta valdnieka pazīmēm. Savukārt žēlsirdība, taisnīgums, tikumība un rūpes par tautas labklājību raksturoja labu valdnieku.

Labs monarhs pēc nāves paliek tautas labajās atmiņās, bet slikta valdnieka sods ir slikta slava vai pilnīga aizmirstība.

Absolūtā monarha tēls, ietverot arī apgaismības laikmeta idejas, kļuva par nozīmīgu tēmu Metastazio darbos. Viņa libreti bija ārkārtīgi populāri – tos bieži iestudēja pat kā patstāvīgas drāmas bez operas mūzikas.

Šoreiz iepazīsimies ar vienu no spilgtākajiem Metastazio valdnieku tēliem – Romas imperatoru Titu. Šī varoņa tēls vēlāk iedvesmoja arī Mocartu, kurš radīja operu "Tita žēlsirdība", kur romieši jau pirmajā cēlienā slavina imperatora tikumus.

Imperators Tits, viņa draugs Seksts un varaskārā Vitelija nāk no Metastazio libreta, kuru "opera seria" žanrā komponējis Kristofs Vilibalds Gluks. Operas pirmizrāde notika Neapoles Karaliskajā San Karlo teātrī 1752. gada 4. novembrī.

Metastazio sižeta galvenā dilemma nav Seksta izvēle starp draudzības nodevību un mīlestību. Operas centrā ir valdnieka izvēle starp savu publisko lomu un personīgajām jūtām, starp pienākumu un sirdsapziņu.

Imperators ir gan taisnīguma garants, gan tiesnesis. Valsts stabilitāte prasa sodīt Sekstu, kurš izraisīja nemierus, ugunsgrēku Romā un pat mēģināja nogalināt savu kronēto draugu.

Taču šeit sākas imperatora dziļā iekšējā krīze. Privātajā telpā, projām no galma un publikas skatieniem, viņš var atļauties kļūt par vienkāršu cilvēku.

Di cittadino sangue, e s’incomincia
dal sangue d’un amico… e or che diranno i posteri di noi?
Diran che Tito
si stancò la clemenza, come in Silla e in Augusto la crudeltà.

Uzzinot par drauga nodevību, Tits izmisumā jautā: E quando troverò, giusti numi, un’anima fedel? ("Kad es atradīšu, ak, taisnie dievi, uzticīgu dvēseli?" Šo frāzi, kā stāsta avoti, reiz izteica Elizabete I, Pētera I meita, kurai bieži šķita, ka ap viņu ir sazvērestības un kura pasūtīja "La clemenza" kā kronēšanas operu 1742. gada pavasarī Maskavā.)

Šajā brīdī valdnieks kļūst par vientuļu cilvēku, kuram jāpieņem smags lēmums – sodīt valsts ienaidnieku vai izglābt draugu?

Metastazio varoņiem palīdz pārvarēt krīzi, akcentējot ētiskās vērtības, īpaši žēlsirdību. Imperators galu galā izvēlas piedot Sekstam. Varētu šķist, ka viņš kļūdās un aizmirst savu valdnieka pienākumu, taču Metastazio šo situāciju interpretē citādi – kristīgās morāles garā.

Žēlsirdība, kas apvienota ar taisnīgumu, ir skaista. Tits vēlas, lai vēsturē viņu atcerētos kā žēlsirdīgu valdnieku.

Tomēr šis lēmums viņu padara vēl vientuļāku. Viņš attālinās gan no galma, gan no tautas, pat no izglābtā drauga. Valdnieks kļūst morāli augstāks, bet vēl izolētāks.

Gluka interpretācija ir salīdzinoši mazāk pazīstama variācija par Tita žēlsirdības tēmu.