Vladimirs Jurovskis: Es izgudroju programmas kā mākslas darbus

8. februārī Vidzemes koncertzālē “Cēsis” gaidāms īpašs mūzikas notikums – pirmo reizi Latvijā viesosies viens no Eiropas vadošajiem laikmetīgās mūzikas ansambļiem "ensemble unitedberlin" un tā mākslinieciskais vadītājs, pasaules diriģentu topa augšgalā esošais Vladimirs Jurovskis.

Programmas centrā būs komponista Jāņa Petraškeviča jaundarbs, kas veltīts Vācijas ansamblim un sitaminstrumentālistu duetam – Jurim Āzeram un Guntaram Freibergam. Pirmo reizi pasaulē šis latviešu komponista skaņdarbs (instrumentālās mūzikas opuss) izskanēs Berlīnē, bet  Cēsīs gaidāms Latvijas pirmatskaņojums!

"Pārmiju" laikā tikāmies uz sarunu ar Vladimiru Jurovski.

*

Anete Ašmane-Vilsone: Vladimir, mēs tiekamies 2025. gada sākumā, un jūsu mūziķa, diriģenta karjerā ir jau vairāki gadu desmiti. Ja mēs skatāmies uz šo konkrēto brīdi, kādas pašlaik ir jūsu galvenās intereses mūzikā?

Vladimirs Jurovskis: Šogad aprit 30 gadi manai starptautiskajai karjerai. Savu profesionālo darbību sāku jau agrāk, man bija ap 20 gadu, kad sāku diriģēt laikmetīgo mūziku un ļoti drīz sāku nodarboties ar mūzikas teātri. Taču pirms 30 gadiem es debitēju starptautiskā mērogā, un kopš tā laika esmu daļa no šīs starptautiskās mūzikas dzīves. Un, protams, 30 gadi nav mazs laiks, un cilvēks sāk skatīties atpakaļ un vērtēt rezultātus.

Bet saka jau, ka diriģenti dzīvo ļoti ilgi. Un savos gandrīz 53 gados es joprojām esmu visai jauns diriģents. Es arī joprojām jūtos kā jauns cilvēks un nekādu pusmūža krīzi neizjūtu.

Un, ja paskatās uz tādu diriģentu kā Herberts Blomstedts, kurš turpina diriģēt 97 gadu vecumā, tad es noteikti vēl esmu jauns cilvēks. Diemžēl mans tēvs un vēl viens izcils diriģents, kuru es ļoti cienīju, Mariss Jansons, abi pameta šo pasauli 76 gadu vecumā. Viņi abi nomira pārāk jauni, manuprāt. Un tas nozīmē, ka tagad, 52, 53 gadu vecumā, man joprojām ir daudz plānu. Un es joprojām neesmu pateicis ne pusi no tā, ko gribu pateikt mūzikā. Es ceru, ka šobrīd esmu diezgan privileģētā pozīcijā, kur varu izvēlēties lietas, kas mani interesē, un man nav jādara kaut kas tikai tāpēc, ka tas ir prestiži vai svarīgi karjeras izaugsmei. Ja godīgi, es nekad neesmu domājis šādās kategorijās. Man patīk spēlēt dažādu stilu mūziku. Es arī sāku atkal trenēties klavierspēli. Kādreiz spēlēju daudz vairāk, bet tad vienkārši vairs nebija tam laika, un lielu orķestru un operu diriģēšana tevi attālina no instrumenta. Tas bija kovida periods, kas mani atgrieza pie klavierēm. Man patīk spēlēt kamermūziku un pavadīt dziedātājus. Un arī tam, protams, ir vajadzīgs laiks, lai sagatavotos. Tāpēc cenšos atrast līdzsvaru. Tā ir kā žonglēšana starp lielo simfonisko orķestru pasauli, operām un tajā pašā laikā kamermūziku, mūsdienu mūziku, šad tad izpildot baroka mūziku ar attiecīgā laikmeta instrumentiem, jo man patīk darīt arī to. Es novērtēju un daru visu, kas neliek man justies garlaicīgi un ieslīgt rutīnā.

Sacījāt, ka tagad jums ir greznība izvēlēties, ko vēlaties darīt un ko pateikt mūzikā. Kas tad tas ir, ko jūs šobrīd vēlaties publikai vēstīt, veidojot programmas un caur tām uzrunājot cilvēkus?

Es ticu, ka, apvienojot programmā zem noteikta galvenā moto dažādus darbus, tas liek cilvēkiem domāt un arī klausīties citādi. Citiem vārdiem sakot, ja programmā vienkārši apvieno dažus nejaušus skaņdarbus, koncerta efekts būs tikai šī savienojuma sastāvdaļu summa. Publika dzirdēs trīs vai četrus dažādus darbus. Bet, ja jūs tos gudri apvienojat, nevis tikai šķietami saderīgi, tad tiek panākta vienotība, alķīmija starp darbiem, kad darbi sāk mijiedarboties un ietekmēt viens otru. Un tad vakara rezultāts būs kas vairāk kā tikai dažādu sastāvdaļu summa.

Tā var būt politiska tēma, tā var būt filozofiska tēma vai abstrakti intelektuāla tēma, vai arī kaut kas ļoti vienkāršs, ļoti emocionāli uzlādēts, piemēram, mīlestība, skaudība, greizsirdība, naids, nodevība – pat tik vienkāršas cilvēka emocijas var savienot skaņdarbus.

Protams, ir interesantāk, ja darbi savienojas vairāk nekā vienā līmenī. Un arī es jūtu, ka, izpildot dažādu laikmetu dažādus darbus vienā programmā, tas kaut ko dara ne tikai ar publiku, bet arī ar cilvēkiem, kas to spēlē, ar mūziķiem.

Un laika gaitā es esmu kļuvis gandrīz atkarīgs, ja tā var teikt, no programmu izgudrošanas, nevis vienkārši uvertīras, instrumentālā koncerta un simfonijas apvienošanas. Es izgudroju programmas kā mākslas darbus.

Un man ir milzīga programmu galerija, kuras esmu izdomājis un realizējis – dažas ļoti veiksmīgi, dažas ar mazākiem panākumiem. Dažas strādāja tieši tajā vietā un brīdī, noteiktā laikā, noteiktos apstākļos, un es zinu, ka tās nekad vairs nestrādās. Un ir citas programmas, kuras var atkārtot jebkurā laikā un tās vienmēr būs ļoti efektīgas. Es jums došu piemēru. Nupat, Vecgada vakarā, Berlīnē atskaņoju Bēthovena Devīto simfoniju, ko parasti izpilda atsevišķi. Bet veselam vakaram tā nav pietiekami gara, tās ir 65 minūtes. Tāpēc šoreiz mums bija jauna komponista no Berlīnes skaņdarbs, ļoti labs un interesants gabals. Bet dažus mēnešus iepriekš es to pašu Bēthovena Devīto atskaņoju Minhenē, kur to apvienoju ar Arnolda Šēnberga skaņdarbu “Liecinieks no Varšavas”. Kā zināms, Arnolda Šēnberga skaņdarbs ir melodrāma, tajā netiek dziedāts, bet gan stāstīts, deklamēts, un to dara aktieris vai dziedātājs. Mūsu gadījumā tas bija baritons, kurš pēc tam dziedāja Bēthovena simfonijā. Viņš bija tas, kurš stāstīja šo šausminošo stāstu no Varšavas geto par sacelšanos un cilvēkiem, kuri gatavojas mirt. Un mēs izpildījām šos divus skaņdarbus attacca. Starp Šēnbergas beigām un Bēthovena sākumu nebija nekādas pauzes, taču iepriekš publikai tas netika pateikts. Un tas viņiem nostrādāja kā šoks. Bet, protams, šī nebija pirmā reize, kad kāds veica šādu kombināciju, pat ne es – esmu to darījis jau vairākas reizes vairākās vietās, un tas vienmēr darbojas. Jo diemžēl mūsu pasaule ir tāda, ka jebkurā laikā jūs varat atrast ciešanas, naidu un netaisnību šajā pasaulē, jebkurā pasaules vietā.

Un šie skaņdarbi pievēršas tieši šai problēmai, ka mēs, cilvēki, it kā esam Dieva radīti, lai izplatītu prieku un cilvēcību, bet tā vietā mēs izplatām bailes, naidu un iznīcību. Kā to novērst – tas ir tas lielais jautājums.

Un šī divu darbu kombinācija var būt derīga un tikt atskaņota jebkurā laikā.

Un tad ir citas kombinācijas. Piemēram, kad pirms diviem gadiem sākās karš pret Ukrainu, mums jau bija saplānota programma Berlīnē ar Radio simfonisko orķestri, mēs jau mēģinājām šo programmu. Un tajā bija daži krievu darbi, arī Čaikovska Piektā simfonija. Pasaules pirmatskaņojumu piedzīvoja krievu trimdas komponista Dmitrija Smirnova čellkoncerts. Viņš bija Edisona Deņisova skolnieks un nomira no kovida Londonā 2020. gadā. Un šajā darbā bija parodēti dažādu Krievijas himnu citāti. Cara laika himna, revolūcijas himna, padomju himna un tad jaunā himna. Tā bija kā politiska parodija. Bet, spēlējot to vācu publikai, mēs nebijām pārliecināti, ka viņi tiešām zinās, kas tie ir par skaņdarbiem. Un es ievietoju programmā vēl vienu skaņdarbu, kas bija īpaši paredzēts, lai iepazīstinātu vācu publiku ar vēsturi. Un tas bija Čaikovska Slāvu maršs. Tas ir viens no mazāk svarīgajiem Čaikovska skaņdarbiem, līdzīgs uvertīrai “1812”, bet īsāks. Tas tika uzrakstīts Turcijas kara sākumā 1877. gadā, kad Turcija cīnījās pret Serbiju un Krievijas armija atbalstīja Serbiju. Skaņdarbā ir serbu tautasdziesmas citāts un beigās ir cara himna. Tas skaņdarbs nav izcila mūzika, bet ir vēsturiski izglītojošs darbs par konkrētu vēstures periodu. Un mēs grasījāmies to spēlēt, bet tad sākās karš. Un es domāju – ak mans dievs, mēs nevaram to spēlēt, lai nu ko, bet ne šo skaņdarbu, jo tas ir militārs un slavina nevis krievu kultūru, bet krievu ieročus. Es to nevarēju darīt. Mēs izņēmām to no programmas un tā vietā spēlējām Ukrainas himnu. Bet es negribēju, lai tas kļūtu tikai par politisku vēstījumu. Atklāju, ka Ukrainas himnas komponists Mihailo Verbickis savā laikā bija arī ievērojams orķestra mūzikas komponists. Tātad mēs spēlējām Ukrainas himnu, tad atskaņojām nelielu Verbicka simfoniju. Verbickis pazina Antonu Rubinšteinu, kurš pazina Čaikovski. Es domāju, viņi visi pazina viens otru. Un tad mēs spēlējām Rubinšteina čella koncertu, tad bija tā parodijkoncerta pasaules pirmatskaņojums, kas izsmej Krievijas himnas. Un galu galā beigās mēs spēlējām Čaikovska Piekto simfoniju, jo man Čaikovska Piektā ir neaizskarams šedevrs jebkurā laikā, karā vai mierā, tas nav svarīgi. Un ziniet, cilvēki raudāja koncertā. Un viņi neraudāja tikai Ukrainas himnas laikā. Viņi raudāja arī Čaikovska Piektās simfonijas laikā, jo šīs mūzikas skaistums sniedz jums neticamas emocijas, it īpaši, ja zināt, kas notiek ārā. Bet tā bija programma, ko radīja situācija. Un es nekad, nekad vairs negribētu to atkārtot šādā kombinācijā, jo šis laiks ir pagājis.

Londonā es diriģēšu programmu, kurā ir viens klasisks darbs un divi mūsdienu darbi, kas visi ir saistīti ar mūslaiku tagadni un visi ir piemiņas darbi. Pirmajā daļā būs Haidna Missa in tempore belli jeb Kara laika mesa, un otrajā daļā būs Ģērģa Kurtāga Petite musique solennelle, kas veltīta Pjēra Bulēza 90. dzimšanas dienai un tika atskaņota viņa bērēs, un tagad tiks atskaņota Bulēza 100. jubilejā, kas tiek svinēta šogad. Un tad programmu noslēgsim ar Džona Adamsa skaņdarbu On the Transmigration of Souls. Tas ir piemiņas skaņdarbs 11. septembra terorakta upuriem. Tātad būs šī neticamā saikne starp Jozefa Haidna kara un mūsdienu kara laikiem. Un atkal šī ir kombinācija, kas darbojas ārēju elementu dēļ, taču tā darbojas arī tāpēc, ka Haidna, Kurtaga un Adamsa mūzika ir savstarpēji savietojama, kaut kas cits būtu mazāk saderīgs.

Un man tiešām patīk veltīt laiku un enerģiju, pārdomājot šīs lietas un izgudrojot programmas, un tad redzēt, kā tās darbojas, kā tās mijiedarbojas. Arī programma, ko piedāvāsim jums, ir šādu pārdomu rezultāts.

Un man joprojām nav ne jausmas, kā tie skaņdarbi mijiedarbosies, bet man ir sajūta, instinkts, ka programma būs ļoti interesanta un skaņdarbi savstarpēji dzirkstīs enerģiju, un galu galā mēs ar šo programmu izveidosim ļoti interesantu muzikālu un enerģētisku burbuli.

Jūs sakāt, ka jums ļoti patīk šie programmu izgudrojumi, bet kas jūs piesaista, diriģējot operu? Tur neko nevar sapārot, tur jau viss ir uzrakstīts notīs.

Jā, bet opera nav tikai muzikāls darbs, tas ir muzikālā teātra darbs, tāpēc, diriģējot operu, es piedalos vienotības atrašanas procesā starp muzikālajiem un dramatiskajiem elementiem. Es strādāju ar mūsdienīgiem režisoriem, kas nāk ar idejām, kā savienot šo darbu ar mūsu ikdienas dzīvi. Un līdz šim mana diriģenta loma ir divdabīga – no vienas puses aizsargāt komponistu, esot viņa advokātam un neļaujot mūziku pārvērst par parodiju. Bet tā ir tikai viena daļa no manas darbības. Otra daļa ir atrast vienotību starp režisora ​​idejām un mūziku, atrast veidus, kā mūziku realizēt tā, lai mūsdienu publika varētu novērtēt ne tikai skanisko skaistumu, bet arī aktualitāti, dramatiskais nolūku un saturu, kā arī mūzikas mijiedarbību ar darbību. Citiem vārdiem sakot, diriģējot operu, es apzināti cenšos diriģēt to kā īpašu mākslas veidu, ko mēs saucam par mūzikas teātri. Un atšķirība starp mūzikas teātri un operu ir tāda, ka operā dramaturģiskais elements ir atdalāms no mūzikas un ir kā papildu slānis. Mūzikas teātrī abi elementi ir nedalāmi. Tie ir kā iņ un jaņ. Tie pārstāv divas viena veseluma daļas, vienotību, kas ir nedalāma.

Kāds, jūsu skatījumā, ir labs diriģents?

Labs diriģents ir tas, kurš spēj aptvert komponista idejas, un tajā pašā laikā spēj nodot šīs idejas cilvēku grupai, kas ir orķestris un ansamblis. Tas ir kā tehnoloģijās – elektrībā ir vadītāji un pusvadītāji. Diriģents ir ķēdes posms, kas pārraida elektroenerģiju. Tātad mēs esam raidītāji – mēs neesam radītāji, mēs esam līdzradītāji, mēs pārraidām enerģiju. Un, protams, tāpat kā ar elektrības vadītājiem, labākais vadītājs ir tas, kuru jūs nemanāt.

Publikai jāļauj baudīt mūzikas plūsmu, neatgādinot, ka kāds to veido. Vajadzētu būt sajūtai, ka mūzika rodas pati.

Tā būtu ideālā situācija, bet nav iespējama, tāpēc diriģentam ir jāmāk sevi padarīt neaizstājamu, bet tajā pašā laikā arī neredzamu. Tas nav grūti, ja jūs zināt, kā to izdarīt, bet ir nepieciešami aptuveni 20 līdz 30 gadi, lai apgūtu šo prasmi. Tas ir mazliet kā ar maģiju – viss ir iespējams, bet prasa ilgu laiku, lai to iemācītos. Nu, tāpat kā ar visu. Diriģēšana ir amats, kas ietver psiholoģiju, enerģiju nodošanu un pat psihiskas spējas, tāpēc tā it kā robežojas ar maģiju, bet tā nav maģija. Mūzika ir maģija. Diriģēšana nav maģija. Diriģēšana ir darbs, tā ir profesija, kur jūs nodarbojaties ne tikai ar muzikālo enerģijām, bet arī ar cilvēkiem un viņu enerģiju. Tātad diriģentam ir jābūt labam menedžerim, labam diplomātam, labam psihologam, dažreiz arī labam psihiatram.

Vai jūs sevī redzat atšķirības tagad un tolaik, pirms 30 gadiem, kad sākāt diriģēt?

Es ceru! Man šķiet, ka tagad, skatoties savus videoklipus, sarkstu mazāk, nekā to darīju agrāk. Dažreiz es skatos 10, 15 gadus vecus video un domāju – neticami, puisis šajā video ir tik jauns, bet viņš dara pareizas lietas. Un dažreiz es skatos un domāju – ārprāts, kaut es būtu to izdarījis tagad un labāk. Bet kopumā es domāju, ka galvenā atšķirība ir tā, ka es daru mazāk ar lielāku efektu.

Jūs arī minējāt, ka jums patīk kamermūzika. Tas ir kaut kas atšķirīgs no simfoniskā orķestra vai operas, tā ir intīmāka mūzika.

Jā, bet tas bija Leonards Bernsteins, kurš teica, ka nav citas mūzikas kā tikai kamermūzika. Viss ir kamermūzika, izņemot to, ka dažreiz kamermūzika tiek rakstīta 120 cilvēkiem. Tāpēc ir daudz grūtāk radīt kamermūziku lielos attālumos un tik daudz cilvēku klātbūtnē, bet tas ir iespējams. Labākajā gadījumā tas ir iespējams. Un es domāju, ka to vienmēr vajadzētu vēlēties, vajadzētu vienmēr vismaz mēģināt radīt šo kamermūzikas sajūtu, pat ja mēs spēlējam Mālera simfoniju. Es domāju, Klaudio Abado savos pēdējos gados, kad viņš strādāja ar Lucernas festivāla orķestri, pierādīja pasaulei, ka šo intimitāti un neticamo detaļu izsmalcinātību var sasniegt ļoti, ļoti vienkāršā un gandrīz draudzīgā, humānā atmosfērā, nevis diktatoriskā mikropārvaldībā. Un viņa vēlīnais Mālers noteikti bija kamermūzika. Viss, ko viņš darīja savos pēdējos gados, bija kā kamermūzika. Tātad tas ir iespējams. Tas vienkārši ir ļoti grūti. Tas viss ir atkarīgs no ķīmijas, ko varat izveidot starp sevi un cilvēku grupu, ar kuru strādājat. Protams, tas ir atkarīgs arī no viņu spējām. Un tas atkal ir viens no diriģenta uzdevumiem – redzēt, kur slēpjas priekšā esošā orķestra augstākās spējas, un panākt, ka viņi sasniedz savu absolūto spēju virsotni. Ja var vēl nedaudz augstāk – jo labāk. Bet vispirms ir jāsaprot, kur tie griesti atrodas, jo mēs visi esam cilvēki un mums visiem ir ļoti dažādas spējas. Katrs orķestris ir atšķirīgs, bet katram orķestrim ir savi 100 procenti. Un tie ir jāsasniedz īsā laika periodā. Tie var nebūt jūsu kā diriģenta 100 procenti, tāpēc var nākties samazināt savas prasības vai mainīt tās, mainīt virzienu.

Ir tik daudz kritēriju, ko meklēt. Daži cilvēki meklē pilnību, kuras, kā mēs zinām, nav. Lai iegūtu tehnisko spožumu, daži cilvēki meklē skaistumu, estētiskās vērtības. Daži meklē patiesumu, morālās vērtības, ētiku mūzikā.

Tas viss ir atkarīgs no tā, ko jūs meklējat. Bet viss ir sasniedzams. Ja zini, ko vēlies sasniegt, līdz zināmām robežām viss ir sasniedzams.

Un ko meklējat jūs?

Tas ir atkarīgs no tā, ko es izpildu, no mūzikas, jo, manuprāt, mēs esam kā aktieri – mēs pildām dažādas lomas. Bet es cenšos meklēt iekšējo patiesību tajā, ko komponists mēģinājis pateikt. Un otra lieta, ko es cenšos meklēt, ir dabiska plūsma, lai viss, ko mēs darām, šķiet organisks, lai tas nerada sadomātu un mākslīgu sajūtu. To var ļoti stingri kontrolēt, bet tam nav jābūt redzamam vai dzirdamam. Mūzikas diriģēšana vai atskaņošana nav spēka demonstrēšana. Runa nav par to. Ja tas tā izvēršas, tas, manuprāt ir ļoti bīstami. Jo diriģēšanai ir sakars ar varu un varas demonstrēšanu, bet dažkārt tas ir tikai ārējs spēks, šķietams spēks. Bet īsts diriģents ir spējīgs mainīt skaņu un mūzikas laika ritējumu. Kamēr mēs diriģējam, mēs esam laika saimnieki, mēs pārvaldām laiku. Un tā ir liela atbildība, ar ko tu aizpildi savu laiku.

Jūs intervijās esat skaidri izteicies par šī brīža ģeopolitisko situāciju un esat arī teicis, ka mēs no politikas varam atdalīt mūziku, bet ne mūziķus, kuri dzīvo un strādā šodien. Pēc dažām nedēļām apritēs jau trīs gadi kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Es nezinu, kā tas ir Vācijā un Eiropā, bet Latvijā mēs sākam dzirdēt, ka – ak, kāds uzstājas Krievijā, tas varbūt nav tik slikti… Un ir mākslinieki, kuriem nav izteikta, spēcīga viedokļa par šo karu, un tad mēs sākam teikt – tā ir dzīve, tā notiek, viņi taču ir mākslinieki… Ko jūs teiktu tagad, 2025. gadā, kā mums vajadzētu raudzīties uz šiem jautājumiem? Ar skaidrām robežām kā pirms trim gadiem, vai tas viss sāk izplūst un kļūt pieņemami?

Es domāju, ka pēc gandrīz trīs šī asiņainā un šausmīgā kara gadiem lielākās briesmas ir, ka tas kļūst par daļu no mūsu ikdienas realitātes un ikdienas rutīnas, mēs pierodam pie šī kara. Bet tad, no otras puses, paskatieties uz dažām citām valstīm Tuvajos Austrumos, Āfrikā – gadu desmitiem karš ir viņu durvju priekšā, un viņi ir pieraduši ar to sadzīvot. Tā ir skumja patiesība, ka mēs, cilvēki, esam spējīgi pierast pie jebkā, jo mūs visus virza viens un tas pats pamatinstinkts – izdzīvot jebkuros apstākļos. Pierast pie kara ir slikti, bet, no otras puses, ir svarīgi, lai mēs turpinātu veidot kultūru, neskatoties uz karu. Pirmkārt, jo kultūra palīdz izdzīvot cilvēkiem. Tas nepalīdz apturēt karu, bet palīdz cilvēkiem to izturēt. Otrkārt, tas ir svarīgi, jo kādu dienu karš beigsies. Agri vai vēlu tas apstāsies, tāpat kā visi kari reiz beidzas. Un būtu šausmīgi apzināties, ka pa šo laiku esam iznīcinājuši visu, kas palicis no vecās pasaules, tikai tāpēc, ka uzskatījām, ka viss, kas reprezentē veco pasauli, ir jāiznīcina, jo ir saistīts ar ļaunumu. Tas ir ļoti delikāts jautājums, kad runa ir par māksliniekiem no tām valstīm, kuras mēs uzskatām par agresoriem. Bet nevajadzētu aizmirst, ka visur ir labi un slikti cilvēki.

Un lai cik ļoti cilvēki gribētu ieņemt stingru pozīciju, Rietumeiropa nevar pieņemt visus, kas bēg no režīmiem un nevar garantēt viņiem aizsardzību. Es nemēģinu nevienu vainot, es tikai saku, ka tas ir bīstami.

Es zinu cilvēkus, opozicionārus, kuri tika saindēti vai ir mēģinājumi viņus saindēt Berlīnē, kur es dzīvoju. Un tas notika arī dažos pasākumos, uz kuriem tiku uzaicināts es pats. Piemēram, noslepkavotā Krievijas opozicionāra Borisa Ņemcova meita organizēja dažus opozīcijas kongresus un sanāksmes šeit, Berlīnē. Un es zinu, ka tur bija saindēšanas mēģinājumi. Es nedomāju, ka es tiktu saindēts, ja būtu tur devies, jo es neesmu opozicionārs, es esmu tikai mākslinieks, kurš nolēma pārraut saites ar savu dzimteni, kurš dzīvo Berlīnē un brīvi izsaka savu viedokli. Protams, man tas nav viegli, jo man tur palika daudz draugu, es nedrīkstu viņus satikt, es nedrīkstu viņiem uzstāties, bet tas bija mans lēmums. Tomēr tas nepadara mani par opozicionāru, bet ir cilvēki, kas tiešām riskē ar savu dzīvību. Es saku tikai to – ja ir mākslinieks, kurš nekad nav manīts kritizējot karu vai Krievijas varas iestādes, bet kurš joprojām turpina dzīvot tur vai turpina tur braukt, tas viņus automātiski nepadara par Putina atbalstītājiem. Es domāju, ka tās lietas vajadzētu izskatīt ļoti rūpīgi un individuāli. Un es ļoti priecājos, ka daži no māksliniekiem, kurus es ļoti vērtēju ne tikai kā māksliniekus, bet arī kā cilvēkus, atkal parādās Eiropā. Piemēram, mans draugs pianists Nikolajs Luganskis, kurš tur turpina dzīvot, pasniedz konservatorijā. Dažreiz viņu koncerti joprojām tiek atcelti, bet es redzu viņa koncertus Berlīnē un citur, un es domāju, ka viņš to ir pilnīgi pelnījis. Es viņu pazīstu kā cilvēku ar kristāltīru sirdsapziņu un ļoti augstām morālajām vērtībām. Bet viņam ir ģimene, viņam ir bērni. Un es zinu, ka vismaz viens no viņa bērniem tika izmests no studijām universitātē opozīcijas aktivitāšu dēļ. Es nezinu, vai viņa turpina dzīvot Krievijā vai nē, bet Luganskis baidījās par viņiem, tāpēc viņš, protams, nerunāja.

Un atkal – neviens, ja neskaita cilvēkus, kuri patiešām nodarbojas ar lielo politiku, īsti nav spējīgi kaut ko mainīt šī kara gadījumā. Tas ir mans viedoklis.

Mēs varam attīrīt savu sirdsapziņu, neatbalstot karu, pagriežot muguru agresoram un pat kaut ko aktīvi darot, lai apturētu karu. Bet tas vairāk ir mūsu pašu dēļ. To darot, mēs jūtamies labāk kā cilvēki. Bet es neesmu pārliecināts, ka tas vispār kaut ko ietekmē, jo karš turpinās. Arī karš ir bizness. Asiņains, bet tas ir bizness. Un, ja paskatās uz to, kas ir noticis Sīrijā, vai Izraēlā un Palestīnā, ir cilvēki, kas ir ieinteresēti turpināt šos karus. Un daži no viņiem atrodas politikas pašā augšgalā, daži ir neredzami. Tāpēc, manuprāt, ir svarīgi, lai katrs no mums paliktu patiess un lai mēs nekad nerīkotos pret savu sirdsapziņu. Tas ir tas, cik mēs varam izdarīt.

Kā dzīvē, tā mūzikā – esi uzticīgs sev. Un sarunas noslēgumā – es nezinu, vai jums ir laiks doties uz koncertiem kā klausītājam, bet, ja ir, tad kas jums padara to par izcilu pieredzi?

Ja es dodos uz koncertu, es gribu būt ieintriģēts. Es gribu būt sajūsmā, gribu, lai mani aizkustina emocionāli. Un arī vēlos, lai mani stimulē tālākam pārdomu procesam. Tātad, ja koncertam ir visas vai vismaz dažas no šīm kvalitātēm, tad tas ir labs koncerts. Ja dzirdu mūziku, ko iepriekš neesmu dzirdējis, vai ja dzirdu mūziku, ko pazīstu, bet saklausu to iepriekš nedzirdētā veidā, vai pat ja esmu vienkārši saticis uz skatuves izpildītāju-personību, kas mani sajūsmina un aizkustina, ar to jau man pietiek, lai to uzskatītu par labu koncertu.