10. aprīlī Rīgas Kongresu namā un 11. aprīlī Klaipēdas koncertzālē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris atskaņos Ludviga van Bēthovena mūzikas programmu, kurā soliste un atskaņojuma vadītāja būs vijolniece, aizvadītās sezonas LNSO rezidējošā māksliniece Vineta Sareika. Koncertprogrammā iekļautas Bēthovena divas romances vijolei un orķestrim, "Lielā fūga" un Astotā simfonija Famažorā.

Sarunā ar Vinetu Sareiku - par Bēthovena fenomenu un humora izjūtu, sadarbību ar LNSO un muzicēšanu bez diriģenta, gaidāmo Vāgnera operas "Valkīra" atskaņojumu Losandželosā Gustavo Dudamela vadībā un darbu dažādās žūrijās, toskait  ARD starptautiskajā stīgu kvartetu konkursā Minhenē, kā arī 26. septembrī gaidāmo viesošanos ar franču pianisti Amandīni Savarī Mazajā Mežotnes pilī, kad Vineta Sareika pirmoreiz atskaņos Pētera Vaska “Vasaras sonāti” vijolei solo.

Vai ir risks, veidojot monogrāfiskas, vienam komponistam veltītas programmas?

Neteiktu, ka tas ir risks, un arī neteiktu, ka tā ir monogrāfiska programma. Mēs gan atskaņojam viena komponista skaņdarbus, bet man liekas, ka atšķirīgāki tie nevarētu būt, pat ja tos būtu sarakstījuši trīs dažādi cilvēki. Tieši tāpēc man bija interesanti pievērsties šai programmai. Agrīnajās romancēs, kas atklās šo vakaru, Bēthovens vēl bija jauns puisis, kas mēģināja iekļauties Vīnes muzikālajā apritē un darīt visu pēc noteikumiem, visu rakstīt harmoniski, skaisti, liriski, kā no viņa to varbūt gaidīja klausītāji un publika.

Pilnīgs pretstats ir vēlīnā “Lielā fūga”, kurā viņš pilnīgi sadragājis visus šos noteikumus. Tas ir maksimāli radikāli, moderni un inovatīvi. Kā Stravinskis vēlāk minēja, “Lielā fūga” ir un vienmēr paliks moderna, un tas ir viens no vismodernākajiem skaņdarbiem, kāds jebkad ir uzrakstīts.

Tas ir tā, kā doties uz Mēnesi - tam laikam tas tiešām bija brauciens uz Mēnesi, kaut kas jauns un pilnīgi nepazīstams, arī nesaprasts, bet Bēthovens atvēra pilnīgi jaunu laikmetu ar šo skaņdarbu. Šis radikālais kontrasts man likās ļoti interesants kā šīs programmas vadlīnija.

Un vēl arī Astotā simfonija.

Šī simfonija man liekas īpaša, jo tā ir relatīvi maz spēlēta. Nezinu, kad Latvijā tā pēdējo reizi atskaņota, bet arī pasaulē tā vienmēr palikusi Septītās simfonijas ēnā. Bet tā bija arī tolaik - kāds laikabiedrs Bēthovenam esot vaicājis: kāpēc Astotā simfonija ir ne tik mīlēta kā Septītā? Viņš savā stilā esot pateicis: tas tāpēc, ka tā ir daudz labāka (smejas). Es nezinu, vai tā ir labāka, Septītā simfonija jau arī ir ģeniāla, bet Astotā ir šedevrs un brieduma gados esoša Bēthovena mākslinieciskā laboratorija, kur viņš spēlējas, izaicina sevi un publiku, spēlējas ar to, kāds varētu būt gaidāmais risinājums vai gaidāmā toņkārta, vai gaidāmā melodija.

Bēthovens mūs pilnīgi izāzē ar veselīgu humora devu. Tēmas vispirms atskan pilnīgi citā toņkārtā nekā pēc klasiskā trafareta vajadzētu būt. Tad viņš ar humoru kļūdas arī izlabo un "pārmet pār plecu". Visādi triki tur ir.

Ceturtā daļa īstenībā ir pavisam vienkārša Famažora melodija, it kā nekas nebūtu, un tad pēkšņi ieskanās do#, kas visu izjauc - tur ir daudz ironijas, daudz sarkasma, bet arī daudz humora. Simfonija ir arī ļoti viegla un kompakta, tāpēc man likās, ka tas ir ļoti labs kontrasts starp pārējām lietām, ko mēs spēlēsim šajā koncertā.

Vai tev ir izdevies izveidot savu Bēthovena kā cilvēka un mūziķa portretu? 

Viņš ir fenomens, un es tiešām nevaru aptvert, ka tik lielus kontrastus ir spējīgs sarakstīt viens cilvēks. Arī tas, kā viņš attīstījās savas dzīves laikā - gan sāpīgi notikumi, gan, protams, dzirdes zaudēšana, un tas iekšējais spīts, kāds viņā valdīja. Vēl vairāk eksperimentēja un trakākas lietas rakstīja, kad vairs galīgi neko nedzirdēja - to ir tiešām grūti izprast.

Viņš viennozīmīgi bija ģeniāls cilvēks. Droši vien ne vienkāršs cilvēks saskarsmē, tā varu iztēloties, bet man personīgi liekas, ka es varētu spēlēt Bēthovenu visu savu mūžu un man neapniktu.

Atceros, kad vēl spēlēju “Artemis Quartet”, man kolēģi stāstīja par to laiku, kad viņi atskaņoja Bēthovena ciklu, visus 15 kvartetus. Viņi bija nospēlējuši kādus 60 koncertus tikai ar Bēthovenu. Un teica: neviens brīdis nelikās garlaicīgs, vai, ka liktos - cik tad var Bēthovenu spēlēt? Man šķiet, viņš ir viens no tiem komponistiem, ko var spēlēt mūžīgi.

Kāds ir tavs Bēthovens kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri?

Man visbūtiskākais ir izcelt raksturus un kontrastus, un konfliktus, sevišķi “Lielajā fūgā” - tur ir ļoti daudz iekšējo konfliktu. Kad pirmajā mēģinājumā sākām strādāt pie šī darba, likās, fūga, polifonija - vajadzētu izdalīt, kura ir svarīgākā balss, kura mazāk svarīga. Taču ļoti daudzos posmos ir četras vienlīdz svarīgas balsis, kuras cīnās viena ar otru par izdzīvošanu ar pēdējiem spēkiem. Tas arī ir Bēthovens. Tās dažādās šķautnes un kontrasti. Ir ļoti daudz subito momentu, kad ir forte un tad uzreiz ļoti klusi jāspēlē - domāju, ka vienmēr vajadzētu mēģināt tos leņķus nenoapaļot un atstāt tādus, kā tie ir iecerēti.

Šis arī būs īpašs koncerts, jo mēs spēlēsim bez diriģenta, un tas gan man, gan kolēģiem ir izaicinājums. Interesanti ir tas, ka jau otrajā dienā es jūtu, kā cilvēkiem ausis un visas maņas atveras un kā viņi viens uz otru klausās, un tā pielāgošanās - rodas uzticība.

Ar diriģentu spēlēt, protams, ir nesalīdzināmi vieglāk un ērtāk, tiek parādītas iestāšanās. Es spēlēju vijoli - pirmkārt, es nemāku diriģēt, otrkārt, es nevaru katram parādīt iestāšanos, tā kā no katra mūziķa tiek prasīta daudz lielāka atbildības sajūta un partitūras zināšana. No sākuma ir neliels mulsums, kā tas tagad funkcionē, bet ar katru stundu man ir sajūta, ka mēs kļūstam par kameransambli, kur ir citi likumi nekā parasti.

Par to, ka orķestrim tas patīk, guvu apliecinājumu koncertā Ventspilī, kad spēlējāt Bahu un Šostakoviču, un tas bija viens no neaizmirstamajiem koncertiem, kad likās - jā, var arī šādi. Ir nepierasti priekš Nacionālā orķestra, bet var un skan.

Ir nepierasti, bet es domāju, ka tas ir ļoti veselīgi.

Mūsu galvenā prioritāte nav tehniska perfekcija - varbūt būs netīras notis un varbūt kaut kas nebūs kopā, bet man liekas, ka tas ir tā vērts - iet šo ceļu, lai saprastu, ka tā kopā muzicēšana, kāpēc mēs to vispār darām

- tas nav tā, ka atnāk uz darbu, nospēlē un iet mājās. Tā ir kopības sajūta, mēs kaut ko kopā radām, tas radošais process - man liekas, ir ļoti, ļoti labi to ik pa laikam vēl košāk apzināties.