Kad Volfgangs Amadejs Mocarts pabeidza savu pazīstamāko opusu vijolei un orķestrim, dzirkstoši temperamentīgo “Turku koncertu”, viņam bija 19 gadu. Tieši tikpat vecs šobrīd ir latviešu jaunās paaudzes izcilākais vijolnieks Daniils Bulajevs, kurš kopā ar viņa izveidoto kamerorķestri “Davinspiro Camerata” izzina gan pasaules klasiskās mūzikas interesantākās pērles, gan repertuāra retumus.

Ar viņu tiekamies Klasikas studijā, lai uzzinātu vairāk par 18. februārī Lielajā ģildē gaidāmo koncertu, kurā skanēs gan Mocarts, gan Haidns, gan Bēthovens.

Kas pamudināja vijolnieku Daniilu Bulajevu un viņa orķestri "Davinspiro Camerata" ķerties klāt trim lielajiem Vīnes klasiķiem? Kā izmainījies mēģinājuma process, kam jāpievērš vislielākā uzmanība? Runājam par trim koncerta skaņdarbiem, kā katrs ticis pie sava nosaukuma un kādus izaicinājumus prasa no mūziķiem? 

"Šo gandrīz divu gadu laikā esam mēģinājuši spēlēt ļoti dažādu repertuāru – gan Mocartu no Vīnes klasiķiem, gan romantisma laikmeta komponistus, gan daudz ko no 20. gadsimta – gan mūsu latviešu, gan ārzemju komponistus. Bet tā, lai visa programma būtu no Vīnes klasiķiem, tā mums būs pirmā reize. Mēģinājumu process kopš pirmdienas ir sācies, un

ir ļoti interesanti, tā ir jauna sajūta, ka visu koncertu koncertē vienā laikmetā, bet tāpat tie ir trīs komponisti un trīs tomēr dažādi redzējumi un viedokļi. Cerams, ka publikai tas viss patiks, un tie trīs mūsu milzīgie komponisti – Bēthovens, Haidns un Mocarts izskanēs ar stāvovācijām."

Daudz Vīnes klasikas apguvē Daniilam Bulajevam devušas piecus gadus ilgās studijas pie vijolspēles profesora Petru Monteanu Leopolda Mocarta centrā Vācijā. 

"Viņš man ļoti daudz ko devis arī Baha, Vivaldi un baroka laikmeta mūzikā, bet, godīgi sakot, kad komponists Arturs Maskats mūs pagājušā gada pavasarī uzaicināja uz  festivālu "Vīnes klasika" un teica, lai padomājam par programmu, man nez kāpēc uzreiz ienāca prātā doma, ka būtu interesanti atrast tādu skaņdarbu salikumu, lai būtu visi trīs mūsu Vīnes klasiķi un no katra komponista izskanētu viens liels vai lielāks, vai mazāks skaņdarbs. Un tad pašam redzēt, kā šie komponisti atšķiras – kuram vairāk humora izjūtas, kurš nopietnāks, it īpaši ļoti interesanti būs to vērot pirmajā koncerta daļā, kurā mēs spēlēsim Haidna 60. simfoniju, kurai nosaukumā ir "Izklaidīgais". Pēc tam spēlēsim Mocarta 5. vijolkoncertu. Kāda Haidnam bija humora izjūta un kāda tā bija Mocartam, it īpaši to var redzēt šajos divos darbos,būs ļoti interesanti uzzināt, kurš humora jautājumā uzvarēs – Haidns vai Mocarts. Otrā koncerta daļa būs nedaudz morāli nopietnāka, kad skanēs Bēthovena 9. sonāte jeb Kreicera sonāte, kas oriģinālā rakstīta klavierēm un viljolei, un speciāli šim koncertam to aranžējis labs mūsu kolēģis Andrejs Puškarevs."

Sarunā arī par Daniila Bulajeva pieredzi, kura gūta, spēlējot Tarmo Peltokoski vadībā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra iepriekšējā koncertprogrammā, kā arī par drīzumā gaidāmo sadabību ar Andri Vecumnieku.