15. aprīlī 19.00 Rīgas Domā Latvijas Radio kora un diriģenta Sigvarda Kļavas Lielās Piektdienas koncerta programmā skanēs mūslaiku dižgaru, miera un gaismas nesēju mūzikā - Gijas Kančeli, Valentīna Silvestrova, Pētera Vaska, Riharda Dubras skaņdarbi korim, saksofonu kvartetam un sitaminstrumentiem. Koncertā Rīgas Domā uzstāsies arī Rīgas Saksofonu kvartets un sitaminstrumentālists Ivo Krūskops.

Lai runātu par Lieldienām, koncerta programmas izvēli un tās kontekstu, ar diriģentu Sigvardu Kļavu "Klasikā" tiekamies jau šobrīd.

Inga Žilinska: Domājot par šo laiku, kādā mēs dzīvojam patlaban – ar kādām sajūtām tu gaidi Lielo Piektdienu un šī gada Lieldienas?

Sigvards Kļava: Sajūtas ir smagas, jo tas fons, kas mums visapkārt…

Baznīcas kalendārs ir tik ļoti sakļāvies un saaudzis ar pasaules ārprāta kalendāru, ka ir sajūta, ka mēs nevis distancēti mēģinām pārdzīvot šo traģisko notikumu, bet esam šī ciešanu stāsta līdzdalībnieki. Un tieši ciešanas ir tās, kuras acīmredzot pienācis brīdis mums pašiem izciest – citādi nevaru atrast sevī mieru vai spēku kārtīgi izraudāties un mēģināt izciest to. Jo var jau runāt visu ko un gudri spriedelēt, (..) bet

patiesībā tā lielā zīme, manuprāt, mums jau tika piespēlēta ar "baciļiem". Tikai iespējams, ka līdz galam to zīmi nesapratām, un tagad iet vaļā. Tas tā ļoti personiski.

Viena lieta, ko es tīri personiski izjūtu – ka  vairs nav jāšaubās par repertuāra politiku vai par to, ko gribas dziedāt vai spēlēt: ir ļoti skaidra vēlme nevis teoretizēt, bet pa īstam saprast, cik lūgšanas pašlaik ir svarīgas, cik svarīgi ir ieraudzīt patiesību, kas ir vērtība, un cik ļoti pāri var nodarīt meli. Un cik bezspēcīgi mēs esam melu priekšā.

Tā ka droši vien tā otra lieta līdzās ciešanām ir tas vājprātīgais bezspēks melu priekšā. Ir svarīgi atrast vietu, lai nesajuktu prātā.

Viena no šādām vietām noteikti ir mūzika, kurā paglābties, kurā remdēties, caur kuru izdzīvot. Šim koncertam esi izvēlējies ļoti spēcīgus vārdus un autorus, kuri bieži vien tiek likti kopā un dzīvo vienā programmā. Viņu vidū ir Pēteris Vasks un viņam apkārt – viņa domu biedri: Gija Kančeli, Valentīns Silvestrovs, arī Rihards Dubra. Varbūt vari ieskicēt šīs programmas ritējumu un koncepciju? Kurš no šiem skaņdarbiem iegūst tādu kā centrālo programmas lomu?

Koncertam ir diezgan sena vēsture – doma par to radās jau sen. Līdz ar to, ka koncerti tiek plānoti vairākus gadus uz priekšu, man bija doma šogad un arī pagājušogad vairākās vietās un vairākos koncertos atskaņot Gijas Kančeli Amao Omi, taču pandēmijas dēļ daudzie koncerti tika atcelti.

Šogad uz Lielās Piektdienas koncertu bija plānota pavisam cita programma. Bet tad, kad sākās kara šausmas… Mūs jau brīdināja, ka tādas lietas var notikt, tāpēc par ukraiņu mūziku domājām jau pirms 24. februāra. Nu, lūk, un tad,

kad sākās kara šausmas, man bija skaidrs, ka šajā Lielās Piektdienas brīdī noteikti gribētu dziedāt ne tikai lūgšanas, bet tieši Tēvreizi ukrainiski. Tāpēc koncertu sāksim ar Tēvreizi ukrainiski un beigsim ar Pētera Vaska komponēto Tēvreizi.

Sanāca arī, ka Gijas Kančeli skaņdarbs "Neprātīgais karš" pēkšņi ieguļas šeit ar pilnīgi citu jēgu, un lielie klusuma brīži, lielās pauzes pēkšņi piepildās ar citu jēgu, absolūti ar citu enerģiju. Un tā nu iznāk, ka pierastā komponistu plejāde, kurā meistari ļoti labi cits citu papildina, šoreiz satiekas citā atmosfērā, citā kontekstā. Un mūzika atkal pierāda, ka tā stāv pāri visam – kaut kur tik tuvu debesīm un pēkšņi stāsta pilnīgi citas lietas, nekā es pirms tam biju iedomājies. Riharda Dubras skaņdarbs tabulārajiem zvaniem iekļāvās kā tāda vertikāle, kas varbūt liks iezvanīties kādai lietai, kurai mēs netiekam klāt.

Bet noteikti nevaru sacīt, ka manī ir tukšums, gluži otrādi. Vienkārši ļoti sāp… 

Līdzīgi šajā kontekstā ieguļas arī Valentīna Silvestrova "Lūgšana Ukrainai", kas ir 2014. gada opuss, ko Radio koris līdz šim nav dziedājis. Šis darbs būtībā ir Ukrainas Nacionālās neatkarības idejas aizsākums 2014. gadā, kad Silvestrovs pats atradās Maidana laukumā kopā ar savu tautu.

Jā, un tieši tāpēc šis skaņdarbs arī koncertā būs. Cik milzīgs atvieglojums mums bija brīdī, kad ieraudzījām, ka meistars laimīgi nokļuvis Polijā un pašlaik arī jau tālāk Vācijā. Šis viņa opuss pasaules koru literatūrā pašlaik ir visvairāk atskaņotais.

Jo kur nu vēl tiešāk... Tā ir Tēvreize Ukrainai, ar tipisku Silvestrova vieglumu – ar tādu apskaidrības sajūtu viņš to radījis... Jā, man pašam šo opusu iznācis diriģēt dažādās vietās – runājot ar kolēģiem ārpus Latvijas, saprotu, ka palīdz šis opuss mums visiem…

Vairāk - ierakstā.

***

Lielā Piektdiena ir Kristus nāves diena un vienlaikus arī cilvēces grēku izpirkšanas diena, kad esam aicināti apstāties un ieklausīties sevī, apzināties mūžības jautājumus un aizlūgt par mieru pasaulē.

Ukraiņu dzīvais klasiķis Valentīns Silvestrovs savā mūzikā ir poētiska caurspīdīguma meistars. "Lai ir melanholija – tā ir dvēseles satikšanās ar mūžību’," - tāds ir komponista mākslas uzstādījums. "Diptihu" korim pats komponists nodēvējis par altārgleznu, kur pirmā daļa “Tēvreize” glezno Kristu, bet otrā daļa "Testaments" attēlo kāda svētā dzīvi. Tā pamatā ir 19. gadsimta ukraiņu nacionālā dzejnieka un ukraiņu neatkarības cīnītāja Tarasa Ševčenko slavenā poēma "Novēlējums". Savukārt komponista meditatīvajā skaņdarbā "Miera žēlastībā" ievīta Svētās Trīsvienības simbolika.

Gija Kančeli kordziesmā "Šūpuļdziesma saulei" saules vārdu slavinājis 27 valodās, apvienojot senās un mūsdienīgās kultūras, kā arī mūžības ideju, kur saule nekad nepāriet. Opusā Amao omi jeb "Bezjēdzīgais karš" korim un saksofonu kvartetam komponista brīvi izvēlētie gruzīnu vārdi raksturo dabas parādības, Gruzijas ainavas, un runā par kristīgām vērtībām.

Pētera Vaska Pater noster ir atslēga daudziem dzīves brīžiem, pāraugot divējādā aizlūgumā: gan viņa paša tē­vam, debesīs mītošam, gan Visaugstākajam, The Fruit of Silence ar Mātes Terēzes vārdiem ir klusa meditācija par kalpošanas un mīlestības ceļu. Pirmā daļa "Logs" no cikla "Trīs Česlava Miloša poēmas" komponēts kā gregoriskā korāļa dziedājums, šoreiz Rīgas Saksofonu kvarteta atskaņojumā.