28. februārī Siguldas koncertzālē “Baltais flīģelis” pirmoreiz izskanēs kamermūzikas koncertprogramma “vienīgi Brāmss…”, kuru veidojuši baritons Rihards Millers un pianiste Ērika Millere. No Johannesa Brāmsa daiļrades viņi izvēlējušies 15 romances op. 33 ar Ludviga Tieka tekstu jeb ciklu "Skaistā Magelone", piecas dziesmas op. 105 un Intermeco op. 118 nr. 2.

Par Johannesa Brāmsa vokālās mūzikas skaistumu un īpatnībām, maldīgo priekšstatu, ka tā nav mūzika jauniem cilvēkiem, pianista uzdevumiem un nepieciešamību pēc stāstnieka (tas būs Orests Silabriedis), iecerētajiem šīs koncertprogrammas atskaņojumiem citviet Latvijā  - sarunā ar Rihardu un Ēriku Milleriem. 

Vai šobrīd jums tiešām tā ir - vienīgi Brāmss?

Ērika Millere: Tieši tā ir - rītā, vakarā, pusdienās, arī vēlās nakts stundās ir vienīgi Brāmss un viņa mūzika. Ir satraucoši, bet šis notikums ir ļoti gaidīts. Mēs cītīgi gatavojamies un piedāvāsim mūziku, kas vēl nav dzirdēta. Tas mums būs gana izaicinoši gan apjoma, gan mūzikas materiāla ziņā, bet tāds bija mūsu mērķis, veidojot šo programmu - izvēlēties dziesmu ciklu, kas ir mazāk atskaņots Latvijā. Ārpus Latvijas - vairāk .

Manuprāt, Brāmss Riharda balsī skan ļoti skaisti, ja neteiktu - brīnišķīgi (smejas).

Rihard, kā ir dziedāt Brāmsu?

Rihards Millers: Brāmsu dziedāt ir patīkami, bet tajā pašā laikā diezgan atbildīgi, jo mūzika ir skaista, bet tajā ir diezgan daudz pagriezienu, kur jābūt ļoti uzmanīgam. Viss jāpiepilda ar skaņu, bet tajā pašā laikā arī ar piano, un dziedājumam jābūt ļoti dinamiski krāsainam un skaistam, tāpēc tā ir diezgan atbildīga mūzika. Šis mēnesis ir pagājis tik daudzu komponistu zvaigznājos, ka jānoslēdz ar Brāmsu.

Ceļš uz Brāmsa vokālo kamermūziku ir gājis caur Šūbertu, Šūmani apzināti un mērķtiecīgi - nevis sākt ar Brāmsu, bet likt viņu kā virsotni, kā Everestu.

Ērika Millere: Jā, tieši tā. Manī ir pietāte pret viņa mūziku, un tā ir aizsākusies Mūzikas akadēmijā. Nezinu, varbūt tikai man, bet bija sarunas akadēmijas gaiteņos, ka Brāmsu jauniem izpildītājmāksliniekiem - nē, nē, nē (smejas). Brāmss ir sācis mūziku rakstīt ļoti agrā vecumā un ir uzrakstījis tik daudz kvalitatīvas mūzikas, būdams jauns. Mēs arī esam jauni, un kāpēc lai nemēģinātu to atskaņot? Brāmss mūsu piedāvāto ciklu “Skaistā Magelone” sāka rakstīt 28 gadu vecumā, mēs jau pat esam mazliet vecāki (smejas). Manuprāt, šis ir tas laiks.

Arī sirdī ir sajūta, ka gribas kaut ko pamatīgu, dziļu, nosvērtāku, piezemētāku, bet tajā pašā laikā arī miera piepildītu. Šī mūzika ir debešķīga, piekritīsiet.

Ko Brāmss liek darīt ar balsi? Viņš pret to ir prasīgs?

Rihards Millers: Pati mūzika ir, es neteiktu, ka grūti dziedama baritonam, bet ir jābūt ļoti daudzām krāsām. Šīs dziesmas nereti ir garas un sastāv no vairākām daļām, un nedrīkst izmantot vienu krāsu vien. Ir jābūt jābūt dažādām dinamiskajām attīstībām, un tas ir grūtākais - neiesprūst vienā sajūtā un vienā emocijā dziesmas laikā. Teiksim, Šūberts, Šūmanis - tās var būt īsas dziesmiņas, tādas kā glezniņas, bet šeit ir lielas gleznas, kurām tev jāapraksta, kas notiek vienā pusē gleznai, kur saulīte spīd, otrā puse ir nedaudz mākoņaina, tur ir apmācies un vējains, un šīs gleznu mijas ir jāparāda vienas dziesmas laikā. Tas būtu grūtākais.

Ērika Millere: Es vēl varētu piebilst, ka garās elpas - man liekas, melodijas brīžiem ir nebeidzamas vārda tiešākajā nozīmē, un tas Rihardam arī ir izaicinājums. Un vēl diapazons - gan salīdzinoši ļoti augsta tesitūra, gan ļoti zema.

Galvenais ir dziesmās, kas ir diezgan piņķerīgas no formas viedokļa, nepazust pašam un saprast, kura ir galvenā tēma konkrētajā dziesmā, un neieslīgt tajos pagriezienos, un nonākt pie kopsaucēja katrā dziesmā. Tas tiešām ir diezgan piņķerīgi.

Es pirmo reizi saskaros ar dziesmām, kas ir tik apjomīgas.

Rihards Millers: Ir ļoti interesanti, kā brīžiem balss samainās ar klavieru pavadījumu, kad balss aiziet otrajā plānā, vai arī kanonveidīgas vietas, kur klavieres skan kopā ar balsi - ir tādas ļoti interesantas vietas šajās dziesmās.