1. novembrī kultūrvietā "Hanzas perons" un 2. novembrī koncertzālē "Cēsis" Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā atskaņos Olivjē Mesiāna simfoniskā poēmu Le Tombeau resplendissant, Kloda Debisī trīs simfoniskās skices “Jūra” un lappuses no Riharda Štrausa operas "Salome", kuras pamats - Oskara Vailda luga “Salome”. Operas titultēlu koncertā iedzīvinās izcilais lietuviešu soprāns Vida Miknevičūte, kura šajā sezonā kā Salome dziedās Somijas Nacio­nālajā operā un Hamburgas Valsts operā. Ar dziedātāju tikās Ieva Zeidmane.

Esam jūs dzirdējuši dziedam vairākos iestudējumos Latvijas Nacionālajā operā, bet šoreiz kāpsiet uz koncertskatuvēm Rīgā un Cēsīs un dziedāsiet Riharda Štrausa mūziku no operas "Salome" - tā nebūs visa opera, gan tikai fragmenti. Salomes lomu esat atveidojusi vairākās valstīs, vairākos opernamos, pat Austrālijā. Kādas ir jūsu attiecības ar šo lomu?

Man patīk šī loma, man patīk šī mūzika! Rihards Štrauss šajā operā ir īsts meistars, domāju, ka tas ir labākais, ko viņš radījis. Salomes loma ir interesanta, bet nav vienkārša, jo būtībā visa šī opera ir rakstīta Salomei, es kā šīs lomas atveidotāja esmu uz skatuves no sākuma līdz pat beigām. Turklāt ir ne tikai jādzied, bet arī jādejo, tas prasa daudz spēka un enerģijas.

Šī loma man vienmēr ir izaicinājums, nākas pārbaudīt, cik labā formā esmu, cik tālu varu iet, tā, lai ar katru nodziedāto reizi kļūtu arvien vieglāk  un vieglāk.

Esat piedalījusies visai atšķirīgos iestudējumos.

Jā, tā ir. Katrs uzvedums ir atšķirīgs, vienmēr tiekos ar citiem dziedātājiem, ar dažādiem režisoriem un diriģentiem. Tomēr man jāatzīstas, ka dziedāt šo lomu uz operas skatuves ir vieglāk nekā koncertversijā (kā tas būs šoreiz), jo te man būs vienkārši jāstāv un jādzied, nekādu papildu atribūtu. Man vajag asinis, vajag Johanaāna galvu! Bet šoreiz viss būs tā sterili, tikai mūzika.

Es, protams, centīšos atskaņojumā ietvert visas emocijas, tomēr vieglāk dziedāt ir operas iestudējumā.

Un viens no iestudējumiem ir bijis pavisam nesen, tikko oktobra beigās nodziedājāt piecas izrādes Helsinkos. Kāds bija šis iestudējums?

Pavisam atšķirīgs. To veidojis Krostofs Lojs. Ļoti sterils iestudējums, pilnīgi cita koncepcija, tur ir nevis Johanaāna galva, bet dzīvs Johanaāns, kurš beigās smēķē. Sākumā viņš uz skatuves ir pilnīgi kails, savukārt operas beigās, kad Salome grib viņu skūpstīt un saņemt viņa galvu, viņš uz skatuves uznāk frakā. Ir ļoti interesanti.

Bet mēs, dziedātāji jau esam kā marionetes režisoru rokās. Dziedam, tēlojam, darām savu darbu un klausām režisoram un cenšamies viņa idejas iedzīvināt.

Vai deju ar septiņiem plīvuriem viemēr esat dejojusi pati (bez dubliera?)

Jā, jā! Esmu iemācījusies vairākas horeogrāfijas, Helsinkos arī ir divas horeogrāfijas. Un tas vienmēr ir īpašs izaicinājums, ja nākas pēkšņi "ielēkt" iestudējumā. Helsinkos bija tieši šis gadījums. Es ierados tieši pirmizrādes dienā, bija divu stundu garš mēģinājums uz skatuves un vakarā jau izrāde ar publiku. Šādās situācijās deja vienmēr ir tas grūtākais. Es, protams, varu dejot, bet katrreiz horeogrāfija tomēr ir atšķirīga un vajag mazliet adaptēties, arī atsaukt atmiņā to, ko māku. Bet šoreiz viss izdevās ļoti veiksmīgi un esmu priecīga, ka mani uzaicināja piedalīties šajā izrādes atjaunojumā.

Vai atceraties, kādas bija jūsu izjūtas, pirmo reizi saņemot piedāvājumu dziedāt Salomi? Dalītas jūtas vai prieks? 

Pirmoreiz Salomi dziedāju Austrālijā, Melburnā, Victorian operas iestudējumā. Man patika! Es izbaudīju šo operu jau no pirmās sekundes, jo tas bija tiešām labs uzvedums ļoti senā teātrī, kur skatuvi un dekorācijas klāja putekļi. Tieši tas, kas šai operai vajadzīgs!

Bija asinis, bija ūdens, es arī dejoju un biju pilnībā šīs mūzikas pārņemta, pilnībā nodevos šai lomai. Man tā patīk! Jo laikam tas ir tāds pretmets manai dzīvei.

Ikdienā esmu pavisam normāla un izbaudu dzīvi! Bet uz skatuves daru lietas, ko reālajā dzīvē nekad nedarītu.

Jūs dziedat operetes un tad atkal Vāgneru un Rihardu Štrausu!

Jā, pilnīgi pretstati!

Kā Salomes loma sader ar Jūsu balsi? Šajā vokālajā partijā ir dažas ļoti zemas notis, tad atkal augšējais reģistrs, ko it kā izdziedāt var arī kāds "zemāks" soprāns, tomēr "zemākam" soprānam intensitāte ir tik liela, ka beigās (kas šajā operā ir ļoti svarīgas) balss jau ir nogurusi.

Jā, "Salomē" tā vienmēr ir problēma, ka vislielākā aina ir pašās beigās, pēc visa haosa, kas jau noticis. Ir vajadzīga laba sagatavotība, laba tehnika un vienmēr jāpatur prātā, ka nedrīksti pirms laika atdot no sevis visu, ir sevi jāpietaupa arī beigām. Vajadzīga laba tehnika un zināšanas par dziedātāja profesiju, par balss izmantošanu, jāprot strādāt ar balsi.

Šeit nepieciešama fleksibiliāte, jo brīžiem jādzied ļoti zemas notis, tad atkal ļoti augstas, tad jārunā, tad uz kādu jākliedz. Nav viegli visu kontrolēt, taču šīs prasmes nāk ar gadiem un pieredzi.

Ko domājat par Štrausa mūziku operā "Salome"?

Es to dievinu, man tā tiešām patīk! Štrauss ir ģēnijs no sākuma līdz pat pēdējai notij. Viņš radījis daudzus interesantus darbus, man ļoti patīk operas "Sieviete bez ēnas" un "Elektra". Nezinu, kāpēc, bet šajā mūzikā jūtos ļoti ērti, tā ir ļoti piemērota manai balsij. No daudziem kolēģiem esmu dzirdējusi, ka viņiem šī mūzika nepadodas, viņi nejūtas tajā ērti, bet man ir tieši pretēji. Varbūt viens no iemesliem ir vācu valoda, jo

vāciski dziedāt nav viegli un teksta šeit ir ārkārtīgi daudz. Ir jābūt uzmanīgam, jādomā, kā tikt ar to galā. Domāju, ka Štrausa mūzika ir vislabākais, ko vēlos dziedāt nākotnē.

Vāciski runājošajās zemēs esat pavadījusi visai ilgu laiku, droši vien tāpēc vāciski dziedāt jums ir vieglāk.

Jā, ārzemēs esmu dzīvojusi kopš 2005. gada, vispirms dzīvoju Šveicē, tad pārcēlos uz Vāciju, tur arī tagad dzīvoju. Tāpēc varu vāciski brīvi runāt, labi saprotu visu, ko dziedu vāciski, varu izpausties šajā valodā. Bet es joprojām strādāju, jo, dziedāšana vāciski prasa specifisku tehniku. Bet man tas der, jūtos šajā valodā ērti. Un man patīk šī ekspresija un dramatiskais orķestris, man patīk šī mūzika.

Kuras dziedātājas Salomes lomā jums ir vistuvākās? Jums ir kāda favorīte? 

Katra dziedātāja, protams, ir unikāla. Bet man ļoti patīk Šerila Stjūdere, jo viņa šo mūziku, šīs harmonijas izdzied ļoti precīzi, viņas ierakstos vienmēr var dzirdēt arī izteiktu ritmisko precizitāti, un tas man patīk. Bet

ikviena Salomes lomas atveidotāja šajā tēlā ieliek kaut ko no sevis, kaut ko citu, ir interesanti saklausīto kaut ko atšķirīgu, dzirdēt, kā kura šo mūziku interpretē.

Vai Jums ir absolūtā dzirde? Šeit dziedātājam uzķert sākuma toni noteikti nav viegli, reizēm orķestrī ieskanas vien kāds zems kontrafagots un arī tad tas ir tālu no vajadzīgās skaņas.

Jā, man ir veicies, jo man ir absolūtā dzirde. Tiesa, dažreiz tā palīdz, citreiz tikai traucē. Atceros, kad sāku mācīties dziedāt, skolotāja gribēja panākt, lai dziedu vēl augstāk. Bet es taču zināju, kas tās ir par notīm un biju stresā, teicu, ka nevaru tik augstu izdziedāt. Viņa mēģināja mānīties, ka tas jau tikai fa, bet es labi zināju, ka do. Tātad - reizēm absolūtā dzirde nāk par labu, reizēm, ne.

Bet, Štrausa mūziku dziedot, palīdz.

Jā, jo reizēm orķestris nemaz nepalīdz. Tajā harmoniju biezoknī vienkārši nav vajadzīgā toņa. Tad dzirde man ir daudz palīdzējusi.

Cik svarīgi ir pārzināt vadomotīvus, ko komponists ievijis šajā mūzikā? Arī Salomei ir savs vadmotīvs.

Katram personāžam šeit ir kādi motīvi, kas operā vairākkārt atkārtojas. Un īpaši dejās, orķestrī ieskanas motīvi, kas ierakstīti Salomes vokālajā partijā.

Cik lielu daļu no "Salomes" šoreiz Latvijā dziedāsiet? Tā nebūs visa opera...

Jā, man mazliet žēl, ka Latvijas klausītājiem piedāvāsim tikai pēdējo ainu. Orķestra sniegumā skanēs arī deja un tad es dziedāšu pēdējo ainu. Žēl, ka tik maz, bet es ceru, ka kādudien arī Latvijas klausītājiem varēsim parādīt visu šo lielisko operu un atskaņot visu šo skaisto mūziku. Jā, protams, var šķist, ka brīžiem orķestra skanējumā ir īsts haoss, tomēr mūzikā ir daudz dramatisma, ir arī liriskie momenti.

To nevar salīdzināt ar Pučīni vai Verdi, te mums nav āriju tādā klasiskā izpratnē, bet ir daudz vadmotīvu, ir skaistas krāsas, ir spēlēšanās ar tekstu, ar runu un emocijām. Šī ir ļoti skaista, varena orķestra mūzika.

Te ir kādas paralēles ar Vāgnera mūziku, ko visai daudz esat dziedājusi?

Jā, ir līdzības orķestrācijas ziņā, un brīžiem ir sajūta, ka Štrauss mazliet iet Vāgnera virzienā.

Vāgneru dziedāsiet arī pēc viesošanās Latvijā - 15. un 17. novembrī.

Jā, tieši pēc Rīgas un Cēsīm lidošu mājup, lai samainītu bagāžu, paņemtu vasaras drēbes, jo tālāk došos uz Austrāliju, uz Sidneju, tur būšu pirmo reiz, neesmu vēl dziedājusi Sidnejā. Vēlamies Austrālijai mazliet no Vāgnera, dziedāšu Ziglindes lomu operā "Valkīra". Un priecājos, ka atkal sadarbošos ar brīnišķīgo diriģenti Simoni Jangu. Aizvadītajā vasarā pavadījām daudz laika kopā Baireitā, arī tur es dziedāju Ziglindi un Janga diriģēja "Valkīru". Tad nu Sidnejā mums būs otrā sadarbība.

Pēdējos gados esmu visai daudz dziedājusi vācu mūziku un jūtu, ka šis būs mans turpmākais ceļš.

Lai veicas Latvijā un lai patīkams vasarīgais laiks Austrālijā.

Paldies par silto uzņemšanu Rīgā!