29. maijā Ventspilī, koncertzālē “Latvija”, ar vērienīgu divdaļīgu koncertu “Εκατό Χρόνια” jeb “Simts gadi” tiks atzīmēta izcilā grieķu komponista, arhitekta un savdabja Jaņņa Ksenaka (Iannis Xenakis) apaļā gadskārta.

Par gaidāmo notikumu Inga Žilinska sarunājas ar sitaminstrumentālistu Guntaru Freibergu un ansambļa Giunter Percussion dibinātāju un līderi Pāvelu Ginteru.

Svētdien plkst. 14.00 izskanēs trīs komponista kamerdarbi: vijolniece Marta Spārniņa interpretēs dvīņu skaņdarbus “Mikka” un “Mikka S” solo vijolei, krievu pianists Mihails Buzins spēlēs “Evryali” jeb “Atklāto jūru” klavierēm, savukārt skaņdarbu “Okho” trim perkusijām ar laikmetīgās dejas tandēma “IevaKrish” veidotu horeogrāfiju atskaņos sitaminstrumentu trio Giunter Percussion no Viļņas.

Notikuma otrajā daļā pirmoreiz Latvijā Jaņņa Ksenaka monumentālo skaņdarbu Pléïades atskaņos latviešu perkusionistu Guntara Freiberga, Elvija Endeļa un Mika Bāliņa jeb ¾ Perpetuum Ritmico, kā arī lietuviešu sitaminstrumentālistu Pāvela Gintera, Sigita Gaiļus un Andrja Rekaša veidotais sekstets. 1978. gadā pēc ansambļa Percussions de Strasbourg pasūtījuma tapušais darbs līdzās baletam Kraanerg tiek uzskatīts ne tikai par paša komponista radošo virsotni instrumentālajā mūzikā, bet arī par izpildītāju spēju galējo robežu pārbaudi.

Fragments no Ingas Žilinskas sarunas ar Pāvelu Ginteru.

Latvijā neesat pirmo reizi?

Spēlēju Latvijā, kad manu ansambli sauca "Vilņas sitaminstrumentālisti". Tad, mainoties nosaukumam, devu tam savu vārdu. Ansamblis dibināts 1992. gadā un tajā piedalās mūziķi jau trīs paaudzēs. Man patīk spēlēt kopā ar gados jaunākiem mūziķiem – 20 un 30 gadus veciem –, tad, spēlējot kopā, pats jūtos vēl jauns un enerģisks.

Rīgā savu solokarjeru sāku ar Pjēra Žolivē koncertu, ko atskaņoju kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri. Nu jau 33 gadus spēlēju Gintara Rinkeviča orķestrī Lietuvā. Esmu šeit viesojies gan pēc Gintara Rinkēviča, gan Modesta Pitrena aicinājuma, pirms gada septembrī Lielajā ģildē spēlēju perkusionista Edgara Saksona jubilejā, bet šoreiz šeit esmu, pateicoties Guntara Freiberga aicinājumam.

Kā iepazināties ar Guntaru Freibergu?

Tas bija interesanti. Mans kolēģis Sigits Gaiļus piedalījās konkursā Itālijā.

Pēc konkursa viņš man zvana un stāsta, ka šeit ir viens unikāls perkusionists no Latvijas. Visus citus viņš varējis pārspēt, bet šo latvieti ne. Tas bija Guntars Freibergs.

Pēc pāris mēnešiem kopā ar citiem promenentiem sitaminstrumetnālistiem vērtējām konkursu Ukmerģē, uz kuru ieradās arī vairāki studenti no Latvijas. Vienu no viņiem iepriekš nebiju redzējis. Visi spēlēja labi, bet tam iepriekš neredzētajam liku visaugstāko novērtējumu. Vēlāk man pašam bija jāspēlē koncerts, pēc kura viņš pienāca pie manis apsveicināties. Tā arī iepazināmies. Pēc Ukmerģes konkursa zvanīju savam kolēģim Sigitam un sacīju, ka, šķiet, esmu saticis to pašu Guntaru, par kuru viņš man stāstīja. Šobrīd ar Guntaru un viņa ģimeni esam kļuvuši tuvi draugi - gandrīz vai kā attāli radinieki.

Arī ideja par Ksenaki nāk no Guntara. Mēs bieži runājam tādos sportiskos terminos, tamdēļ vaicāju viņam - vai mēs spēsim to pacelt, domājot gan Ksenaka "Plejādes", gan arī instrumentu, kas speciāli izgatavots šī darba atskaņojumam. Divatā mēs knapi šo instrumentu varam pacelt, bet tādi koncertā ir seši. Mēs varējām tos arī iznomāt, jo mans draugs Leifs Karsons piedāvāja izmantot ansambļa Kroumata instrumentus, kas pēc grupas darbības pārtraukšanas glabājas Stokholmas Mūzikas akadēmijā, tomēr izmaksas bija pārāk lielas un mūsu honorāri tam ir par mazu. Tad Guntars nāca klajā ar savu ideju un lielisko „Kremonas vijoļmeistaru”, kurš mums uztaisīja Ksenaka iecerēto instrumentu - no vairākām metāla caurulēm un citām metāliskām detaļām, kas atdarina zvaigžņotā Visuma skanējumu.

Pāvil, vai agrāk esat spēlējis Ksenaka „Plejādes”?

Atzīšos, ka iepriekš vispār neko no Ksenaka neesmu spēlējis. Parasti perkusionisti Mūzikas akadēmijā studiju laikā noteikti spēlē vienu no diviem Ksenaka Rebones. Es no tā esmu pratis izvairīties, taču šobrīd, savos 58 gados, visai intensīvi esmu saticies ar šo kompnistu, jo kopā ar savu trio mēs atskaņosim arī skaņdarbu Okho. No „Plejādēm” to šķir divdesmit gadi. Stilistika ir cita, tomēr idejas un sarežģītība saglabājusies. Tad nu esmu saņēmis dubulttriecienu ar Ksenaki. Taču nesūdzos, man patīk izmēģināt ko jaunu, un tas varbūt ir iemesls, kamdēļ mūs ar Guntaru vieno līdzīgi stipra vēlme atsakņot Ksenaka darbus.