12. oktobrī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar Ādolfa Skultes, Viljama Voltona un Antonīna Dvoržāka mūzikas programmu pirmoreiz koncertēs kultūrvietā "Hanzas perons". Soliste Viljama Voltona Altkoncertā būs Amsterdamas Concertgebouw orķestra altu grupas koncertmeistare Santa Vižine, bet pie diriģenta pults - LNSO Goda diriģents Vasilijs Sinaiskis, kurš galvenā diriģenta pienākumus šeit pildījis 12 sezonas, amatā stājoties 1975. gadā - gandrīz pirms pusgadsmita. Šobrīd maestro ir Janāčeka filharmonijas orķestra galvenais diriģents, BBC filharmonijas orķestra diriģents emeritus, LNSO un Malmes simfoniskā orķestra Goda diriģents.

12. oktobra koncertprogrammā izskanēs arī Ādolfa Skultes simfoniskā poēma "Viļņi" un čehu klasiķa Antonīna Dvoržāka Astotā simfonija. Bet 8. un 9. oktobrī Vasilijs Sinaiskis sniedza meistarklases topošajiem simfoniskā orķestra diriģentiem arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Maestro uz sarunu aicināja Maruta Rubeze, aicinot atsaukt atmiņā emocijas, ar kādām saistās viņa darbības gadi Rīgā, atklāt gaidāmā koncerta programmas ieceri, vērtēt sadarbību ar Santu Vižini, domas par pedagoģisko pieredzi un mūzikas mīlestību.

Programma, kas skanēs 12. oktobrī, ir simboliska, sākot jau ar Ādolfu Skulti. Esat spēlējis arī viņa simfonijas…

Tie bija viņa simfoniju pirmatskaņojumi! Viņš bez bailēm uzticējās man, būdams cilvēks, kurš ļoti labi orientējas simfoniskajā orķestrī, tāpat kā Jānis Ivanovs. Kad ierados Rīgā, spēlēju visas viņa simfonijas.

Nākamais -  Viljams Voltons un viņa Alta koncerts. Jums bijis ļoti bagāts ar BBC saistītais Lielbritānijas periods. Anglijā alts ir lielā cieņā - tikpat kā tradicionālais instruments, un ir tik daudz labu altistu!

Altisti tur tiešām labi, bet galvenais, ko vēlos uzsvērt, ka

Voltons ir brīnišķīgs komponists, kura mūziku diemžēl spēlē maz.

Kad Santai Vižinei jautāju, vai Concertgebouw orķestris spēlē daudz angļu mūziku, izrādījās, ka nē. Priecājos, ka jūsu LNSO tagadējais galvenais diriģents spēlē šos skaņdarbus, man tas ļoti patīk.

Angļu mūzika ir specifiska - tā nelīdzinās nedz Bēthovenam, nedz Brāmsam un  Štrausam, kuri mums tie tuvākie, nedz arī Vāgneram vai Čaikovskim - klasiskajiem romantiķiem. Tā ir rosinoša un jāspēlē ļoti, ļoti labi! Mēs ar Santu esam tikušies, un viņa man atstāja visvislabāko iespaidu, viņa ir izcila mūziķe. 

Dvoržāka mūziku esat mīlējis jau sen, ne tikai laikā, kad bijāt Ostravas orķestra diriģents. Vai uzskatāt sevi par romantiķi, par ko zināmā mērā liecina visa šī programma?

Nemācēšu tā īsti atbildēt. Protams, programmu izvēlas diriģents, es atsaucos arī orķestra priekšlikumiem, un man tas beigu beigās iepatikās.

Mana ideja, ar kuru lepojos, bija atskaņot Ādolfa Skultes mūziku, jo tā būs iespēja jaunākajai paaudzei, kura ar to nav tik pazīstama, vismaz dzirdēt to klātienē.

Dvoržāka romantiskais skaņdarbs, manuprāt, ir ļoti noderīgs orķestra mūziķiem. Viņš nav tāds klasisks romantiķis, daudz aizguvis no Brāmsa un Čaikovska, un viņa mūzikas valoda ir emocionāli ļoti tieša. Astotā simfonija zināmā mērā ir pat grūtāka, nekā mūsu visu iemīļota, pat nedaudz “nospēlētā” Devītā “No Jaunās pasaules”. Astotā ir daudz izsmalcinātāka, poētiskāka, orķestrālā ziņā krāsaināka.

Ādolfa Skultes simfoniskā poēma "Viļņi" patiesi ir simbolisks programmas sākums.

Te var runāt par zināmu franču impresionisma ietekmi. Kaut kad to biju atskaņojis, bet piemirsis, un, kad sāku pie tās strādāt tagad, mani pārsteidza šīs jaunības gados tapušās mūzikas savdabība. Jau sava valoda! Lūk, tas mani pārsteidz, šī sava valoda! Tur protams ir ideju pārpilnība, viss vārās, vienlaikus skan vairākas skaistas melodijas Bet tas, ziniet, ir tik skaisti un tik talantīgi! Es vienkārši esmu iemīlējies šajā mūzikā!

Domāju, ka jūs vispār ļoti mīlat mūziku, līdz pašām saknēm. Un mūzika šajos  nebūt ne vienkāršajos laikos, manuprāt, daudziem kļuvusi par atbalstu, par  drošu pamatu, bet kā tas ir jums?

Mūziku var mīlēt un tā ir jāmīl, bet es tomēr tajā pašā laikā esmu profesionālis, un man ļoti daudz laika vajadzīgs jaunu partitūru apguvei.

bet vēl sarežģītāk ir strādāt ar mūziku, kas jau vairākkārt atskaņota. Mūzikas mīlestība un interese par to man pašam šķiet tik dabiska, kas par to pat grūti izteikties, un arī negribu (smejas). Redziet, ja diriģents tikai iznāk uz skatuves un panāk, ka visi orķestrī spēlē kopā, man tas nav pieņemami, man nav saprotami, ka diriģents var būt vienkārši “sauss mūziķis”.