11. novembrī Lielajā ģildē (tiešraidē arī radio "Klasika") un 12. novembrī Latgales vēstniecībā GORS Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris atkaltiksies ar maestro Vasiliju Sinaiski - orķestra māksliniecisko vadītāju no 1975 . līdz 1987. gadam, bet šobrīd LNSO Goda diriģentu. Koncerta programmā izskanēs Andra Dzenīša "Prelūdija. Gaisma", Bendžamina Britena Klavierkoncerts ar Andreja Osokina solo un Gustava Mālera Pirmā simfonija.

Par gaidāmo koncertu un tā programmu, LNSO skanējumu un jauno galveno diriģentu Tarmo Peltokoski Vasiliju Sinaiski izvaicā Ilze Medne.

Priecājamies par jūsu atgriešanos Latvijā ar jaunu, interesantu koncertprogrammu, kurai bija jāizskan jau pirms gada. Te nu spēkā teiciens – viss notiek tad, kad jānotiek. Vai bieži jums nācies šādas situācijas piedzīvot?

Ap pusgadsimtu ilgās diriģenta darbības laikā situācijas bijušas visdažādākās – koncerti tikuši atcelti, pārcelti, solisti mainīti, opernamos vienmēr kas negaidīts notiek. Simfoniskie koncerti gan ir organizētāki. Taču gadās, ka kādu iecerētu simfoniju nav tik viegli iekļaut programmā, jo rīkotāji nevēlas, vai to nesen spēlējis kāds cits diriģents, gadās visādi. Bet man tas patīk, jo agri vai vēlu visas ieceres izdodas. Tieši tā ir ar Mālera un Britena darbiem šajā koncertā, kas nav bieži skanējuši, un man prieks, ka šo interesanto un sarežģīto programmu izdosies īstenot.

Latvijas Radio fonotēka liecina, kā Lielajā ģildē Britena klavierkoncerts iepriekš skanējis 1967. gadā ar Mihaila Voskresenska solo un Edgaru Tonu pie LNSO diriģenta pults. Kas jūs saista šajā darbā, kādēļ vēlējāties to atskaņot?

Jau toreiz strādājot Latvijā, klausītājiem centos allaž piedāvāt ko jaunu, mazāk skanējušu, oriģinālu. Britens jau ir klasiķis, un pianistam šis darbs ir vērtīgs, lai arī sarežģīts. Klausītājiem Britena mūzika vairs nešķiet tik laikmetīga, ir patīkami klausāma, bet pianistam tur gan ir ko darīt. Britena koncerts man nozīmīgs arī tamdēļ, ka ilgus gadus strādāju BBC un bieži to spēlējām. Britu mūziku pasaulē zina maz, bet tā kā Latvijas orķestri ir repertuāra izvēlē drosmīgi, izvēlējos šeit parādīt ko jaunu,

Kā veicas Andrejam Osokinam?

Andrejam piemīt labestība, jūtīgums – retas īpašības. Viņa vārdu jau biju dzirdējis, nu beidzot izdevās satikties. Varu teikt tikai vislabāko – viņš lieliski klausās orķestri, viņam šī mūzika patīk un viņš ir labi sagatavojies - noklausījies daudz ierakstu, izpētījis šī darba atskaņošanas tradīcijas Anglijā, kur tas ir ļoti populārs. Un tajā pašā laikā, viņam ir savs skatījums, savi tempi – esmu ļoti priecīgs.

Andrejs studējis Londonā.

To nezināju, bet Andrejs tātad spēj izjust arī Anglijas miglu, drēgnumu un Britenu! (smiekli)

Britens bija lielisks pianists un pats to ir spēlējis. Vai nošrakstā to redz?

Protams. Ir leģendārs ieraksts, kurā Britens diriģē, bet pie klavierēm ir Svjatoslavs Rihters. Un tā bija komponista izvēle. Zinu, ka Britens pats to spēlēja draugu lokā, specifiski klavierspēles paņēmieni te redzami.

Kāda ir orķestra loma?

Ļoti nozīmīga. Šis koncerts ir lielisks – skaistas melodijas, daudzveidīgs orķestris, teicama instrumentācija un klavierpartija. Ideāls savienojums.

Darbam ir četras daļas un katrai ir nosaukums

Britens šajā periodā mūzikā labprāt stilizēja. Te ir valsis, variācijas, maršs. Darbs tapa 1938. gadā un vēlāk tika mainīts fināls. Britens bija ļoti paškritisks, un darba forma līdzinās četrdaļīgai simfonijai.

Britena klavierkoncerts skanēs koncertā līdzās ar Andra Dzenīša simfonisko darbu. Esam un būsim pateicīgi par to, ko esat darījis un darāt latviešu mūzikas labā, arī par to, ka atkal dzirdēsim šo 2011. gadā komponēto darbu „Prelūdija. Gaisma”. Kas jūs tajā saistīja?

Andra Dzenīša vārdu biju jau dzirdējis un tāmdēļ lūdzu pēc viņa darbu ierakstiem. Viņam ir izvērstāki opusi, bet līdzās Britenam iederējās tieši šāda apjoma darbs, Mani apsvērumi bija šādi, ka tas kādu laiku nav skanējis, darbs pieredzējis atskaņojumus nozīmīgās koncertzālēs, un šādi darbi ir jāspēlē vēl un vēl, jo publika mainās. Nemaz neesmu vīlies ar izvēli, darbs ir ļoti interesants.

Kā skan Andra mūzika?

Tā ir kārtīgi jāiepazīst, ir koloristiska, daudzām līnijām, izcili orķestrēta. Visiem mūziķiem ir, kur izpausties. Piemēram, katrai no četrām obojām ir savs solo, neparasta un skaista ir arfas, čelestas un vibrofona partija. Ne tikai krāsains, bet arī saturīgs darbs, un tas man ļoti patīk.

Koncertā veidojas savdabīga arka – gan Andris Dzenītis, gan Mālers Pirmajā simfonijā runā par dabu. Andrim tas ir saullēkts.

Jā, arī Mālers ar to sāk simfoniju. Abiem komponistiem gan ir atšķirīga valoda un krāsas.