12. maijā Dirty Deal Teatro pirmizrādi piedzīvojusi izrāde "Tu mani nesaproti" Ingas Tropas režijā. "Klasikā" tiekamies ar Madaras lomas atveidotāju Elizabeti Skrastiņu, kuru uz sarunu aicinājis Artūrs Čukurs.

Jebkurš pusaudzis reiz saviem vecākiem ir teicis: "Tu mani nesaproti" un no tā brīža sācis savu ceļu pretim pieaugšanai. Bet pieauguši cilvēki, spītīgi turoties pie "tu mani nesaproti", atgādina bērnus pieaugušu cilvēku ķermenī.

Radošajai komandai cenšoties reanimēt bērnības pārdzīvojumus, iesākas pārpratumu radīta virkne, kas draud izgāzt visu izrādi. Pieci it kā pieauguši cilvēki sāk uzvesties kā spuraini pusaudži – nedzirdot un neredzot viens otru, bet spītīgi cenšoties visiem likt sevī ieklausīties. 

Vai šādos apstākļos var tapt mākslas darbs un kādai likumsakarībai tas seko –  neapzinātai vēlmei izpaust sevī uzkrātās dusmas, vai bērnībā neiegūtai atzinībai no pieaugušajiem, kas izpaužas narcistiskā vēlmē sevi atrādīt un atklāties tikpat kā pilnīgi atkailinātam? Varbūt kādu vada upura komplekss. Varbūt pats teātra izrādes radīšanas process ir vardarbīgs un tam jāļauj realizēties, lai izrāde piedzimtu un dzīvotu patstāvīgi un neatkarīgi no māksliniekiem, kas to radījuši. 

***

Elizabete Skrastiņa: Madara ir aktrise.

Madara ir reāla persona, cilvēks visās iespējamās cilvēcīgajās izpausmēs - gan labajās, gan sliktajās. Negribētos arī tā dalīt - labās un sliktās. Bet kaut kādā ziņā par to ieiešanu vairāk vienā vai otrā pusē, tumšajā vai gaišajā, arī ir izrāde.

Un kas ar Madaru notiek izrādes laikā?

Madara lēnām atveras. Režisore, kura ar viņu strādā, grib no viņas izvilkt personīgo stāstu no viņas dzīves - pieredzēto vardarbību pusaudzes gados. 

Šī režisore, kas arī ir aktrise, to vēlas, lai kopā izveidotu izrādi?

Jā, viņa to vēlas, jo mēs visi esam piekrituši to darīt. Mēs vēlamies uztaisīt izrādi jauniešiem, daloties paši ar savu pieredzi, un šo pieredzi arī paši pēc tam stāstīt izrādē un stāstīt skatītājiem.

Un tad viņa vēlas Madaru atvērt sarunai? Mēs sekojam līdzi, kā viņai izdodas atvērties.

Pat nezinu, vai "vēlas" ir īstais vārds. Ja tu kaut ko vēlies, tad tas nav nekas pieprasošs, bet šī režisore ir kā apsēsta! Tur ir ne tikai tas, ka izrādē vajag. Tas, ka izrādē vajag, vairāk ir tāds kā iegansts. Mēs taisām izrādi par vardarbību, bet šajā procesā viens pret otru paši esam visu laiku vardarbīgi. Tā ka režisore pieprasa no Madaras šo personīgo stāstu, bet Madara to negrib viņai dot - jo viņa neredz tam jēgu. Viņa uzskata, ka tā īsti nav māksla, ka tas īsti nav profesionāli. Viņa no sākuma grib saprast, ko tas dos, un, protams, tur ir arī personīgā vēlme sevi pasargāt.

Arī es kā Elizabete uzskatu, ka šis uzstādījums - izstāstīt savus vardarbīgākos stāstus un tos pēc tam stāstīt publiski skatītājiem - tas ir tā... Nu, es nevarētu.

Vai vardarbība kā tēma bija jau sākotnējais uzstādījums, vai jūs pie tās nonācāt kaut kā mēģinājumu procesa laikā?

Skaidrs ir tas, ka to vajag un izrāde ir par vardarbību. Tas jau ticis noteikts pašā procesa sākumā, ka šī būs izrāde par vardarbību pusaudžiem. Un tas, kas ir tas lielais jautājums - kā to izdarīt. Kā pašiem atvērties un kāda ir tā forma, kādā mēs to izdarām. 

Tu tagad stāsti, kā ir no Madaras viedokļa, bet kā jutās Elizabete, strādājot kopā ar Ingu un pārējiem kolēģiem? Vardarbība bija kaut kas tāds, pie kā jūs nonācāt, vai tas bija jau atspēriena punkts pašā sākumā?

Režisore Inga Tropa mums daudz stāstīja par to, kāds ir viss šis process bijis un tā problēma, kas tur parādījās līdz mūsu ienākšanai - katrs to sedziņu vilka tā kā uz savu pusi. Kas ir ļoti normāli, it īpaši, ja tas ir tāds kopdarbs. Un tomēr - mums ir tā sistēma, ka režisors ir galvenais un, manuprāt, tas ir arī svarīgi, jo ir jābūt vienam cilvēkam, kurš to visu kuģi virza. Un arī pašai režisorei - lai arī cik ļoti viņa gribētu būt vienlīdzīga un taisīt šo izrādi kā kopdarbu, viņa tomēr izvirzīja uzstādījumu, ka viņa grib būt režisore, ka viņa grib noteikt, kā tas viss būs un ka tā ir kaut kādā ziņā viņas izrāde. Bet vardarbība izveidojās no tā, kā šis viens cilvēks - režisors - izjuta sadursmi starp cilvēkiem. Jo mēs īstenībā esam vardarbīgi visu laiku. Kaut arī mazās dozās, mums katram ir mūsu traumiņas, lielākas vai mazākas, kuras veido mūsu personību. Tas nav slikti.

Vairāk un plašāk - ierakstā.