Valsts simbolikas eksperte Sintija Stipre: Ordenis ir cilvēka gara spēka atspoguļojums

"Ordenis savā veidā ir cilvēka gara spēka atspoguļojums. Piemēram, ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvotie ļaudis: brīdī, kad Latvijas valsts vēl nebija nodibināta, viņi bija gatavi atdot savu visdārgāko, kas cilvēkam ir – savu dzīvību – skaistas idejas vārdā: lai mums būtu sava valsts! Un ja cilvēks spēj ziedot savu dzīvību augstākas idejas vārdā un citu cilvēku labā, tas viennozīmīgi liecina par garīgi ļoti augstu attīstītu tautu, par garīgi attīstītu indivīdu. Tādēļ ordeņa zīmes primāri ir saistītas ar garīgumu," – tā intervijā Ilzei Mednei uzsver valsts simbolikas eksperte Sintija Stipre.

Atzīmējot Lāčplēša dienu un Latvijas proklamēšanas 104. gadadienu, klajā nākusi viņas zinātniskā monogrāfija "Latvijas valsts apbalvojumi: vēsturiskā izcelsme un tiesiskais regulējums". Šis ir pirmais zinātniskais pētījums par Latvijas valsts apbalvojumu sistēmu un tās tiesisko regulējumu. Monogrāfija tapusi uz Stipres 2014.gadā aizstāvētā promocijas darba bāzes. Pētījums balstīts uz valsts arhīvu dokumentu, muzeju krājumu un normatīvo aktu izpēti, atspoguļojot līdz šim nezināmus faktus par Latvijas valsts apbalvojumiem.

Autore analizējusi apbalvojumu būtību un vēsturisko izcelsmi, Latvijas valsts apbalvojumu dibināšanas procesu starpkaru periodā un atjaunošanu mūsdienās, kā arī izstrādājusi zinātnisko teoriju par valsts apbalvojumu klasifikāciju un apbalvojumu sociāli psiholoģisko lomu sabiedrībā.

Monogrāfijā apskatīti arī valsts vadītāja dibinātie personiskie apbalvojumi un protokolāro ordeņu loma diplomātisko attiecību veidošanā. Analizētas Valsts prezidenta tiesības uz valsts augstākajiem apbalvojumiem, stājoties amatā, kā arī Igaunijas un Lietuvas judikatūra valsts apbalvojumu lietās.

Savukārt atsevišķa nodaļa veltīta Eiropas Savienības valstīs dibinātajiem valsts apbalvojumiem. Autore sniegusi priekšlikumus apbalvojumu sistēmas un normatīvi tiesiskās bāzes pilnveidošanai, un aktualizējusi jautājumus tālākai tēmas izpētei.

Monogrāfija būs saistoša lasāmviela ikvienam interesentam, lai padziļinātu izpratni par Latvijas valsts apbalvojumu sistēmu un tiesisko regulējumu mūsdienās. Grāmatas atvēršanas svētki plānoti 10.novembrī plkst.16 Rīgas Latviešu biedrības namā, kurā piedalīsies tie, kuri saņēmuši Latvijas valsts apbalvojumus un ārvalstu ordeņus. Tāpat pasākumā piedalīsies vēstures un juridisko zinātņu doktori, muzeju vadošie pētnieki, akadēmiķi, mācībspēki, diplomāti un citas personas, tostarp Latvijas valsts bijušie prezidenti.

Grāmatas autore Stipre ir karjeras diplomāte ar vairāk nekā 20 gadu darba pieredzi Ārlietu ministrijā (ĀM). Izstrādājusi 2009.gadā pieņemto Latvijas valsts karoga likumu un Ministru kabineta noteikumus "Latvijas valsts karoga likuma piemērošanas noteikumi". Eksperta statusā darbojusies arī Saeimas Juridiskās komisijas izveidotajā darba grupā, kura izstrādāja 2010.gadā pieņemtos grozījumus Valsts apbalvojumu likumā. Eksperte valsts simbolu tiesiskā regulējuma un lietošanas etiķetes jautājumos.

2007.gadā apbalvota ar Latvijas aizsardzības ministra piemiņas medaļu "NATO samits 2006" kā atzinības apliecinājumu par sekmīgu NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmes norisi Rīgā. 2011.gadā saņēmusi ĀM Valsts sekretāra balvu par nozīmīgu ieguldījumu ārlietu dienesta stiprināšanā, savukārt 2018.gadā apbalvota ar ĀM Atzinības rakstu par godprātīgu un profesionālu darba pienākumu veikšanu.

***

Ilze Medne: "Klasikas" studijā šobrīd valda svētku noskaņas, jo esam pirmie, kas tuvplānā redz šo brīnišķīgo, unikālo izdevumu, kas oficiāli vēl nav pat atvērts. Tas notiks 10. novembrī… Cik sen jau jūs interesē šī tēma un kā pie tās nonācāt?

Sintija Stipre: Šis pētījums ir galarezultāts vismaz piecpadsmit, divdesmit gadu ilgam zinātniskajam darbam. Pirmo reizi ideja par šādu pētījumu – ka vajadzētu pētīt tieši valsts simbolus – radās aptuveni pirms gadiem piecpadsmit, kad ievēroju, cik ļoti dažādās pozīcijās tiek lietots Latvijas valsts karogs – gan kopā ar citiem karogiem, gan atsevišķi, un kā mēs to lietojam svētku dienās un ikdienā. Sākot studēt jurisprudenci, par bakalauru tēmu izvēlējos tieši Latvijas Valsts karoga tiesiskā regulējuma izpēti. Tajā laikā aktualizējās arī vairāki tiesiski jautājumi – kad mēs izrādām cieņu karogam, un kad zināmas darbības [saistībā ar to] kļūst par likumpārkāpumu, par ko var krimināli sodīt. Turpinot šo tēmu attīstīt jau maģistra darbā, 2009. gadā izstrādāju Latvijas Valsts karoga likumprojektu, ko Saeima arī pieņēma.

Šis notikums, ka Saeima pieņem jeb reāli praksē iedzīvina maģistranta izstrādātu likumprojektu – tas mani kā jaunu zinātnieci ļoti iedvesmoja, tas tiešām bija fantastiski! Sapratu, ka esmu izvēlējusies pareizo virzienu, un valstī šis jautājums ir jāuzlabo, jāsakārto.

Un tad jau, sākot studijas juridiskās zinātnes doktorantūrā, sapratu, ka nākamā pētījuma tēma būs valsts apbalvojumi – ordeņi un viss, kas saistīts par un ap šo tēmu. Jo līdz tam mani kā cilvēku, kas ikdienā ar ordeņiem nesaskaras, ordeņa pasniegšanas laikā vienkārši interesēja, kas tad ir apbalvots, par kādiem nopelniem. Par to izlasīju preses publikācijās, kurās tika aktualizēti jautājumi arī par to, vai šis apbalvojums pienākas visiem, kam tas piešķirts, ka varbūt vajadzēja arī vēl citus apbalvot… Sapratu, ka ir vērts šo lietu papētīt, paskatīties dziļāk. [Tas bija] ļoti, ļoti nopietns darbs – kā jau doktorantūrā: sākot ar pamatjautājumu noskaidrošanu, kas vispār ir apbalvojums, ko nozīmē šis jēdziens, kā vēsturiski ir attīstījies apbalvojuma veids, pasniegšana, tā nēsāšana no aizseniem laikiem – no Senās Ēģiptes un Romas.

Ordeņu nēsāšanas tradīcija ir savā veidā pārņemta no romiešiem.

Pētot ārvalstu konstitūcijas, koncentrējos vairāk uz Eiropas Savienības valstu pieredzi. Daudzu valstu konstitūcijās bija rakstīts, ka valsts simbolus drīkst dibināt tikai parlaments, vai arī – valsts simbolus drīkst pasniegt tikai un vienīgi valsts vadītājs. Un šis jautājums man kā juristei bija ļoti interesants atklājums, jo parasti konstitūcijās tiek regulēts tikai valsts karoga vai ģerboņa jautājums – tie ir ekskluzīvi valsts simboli. Un tad es sapratu, ka valsts apbalvojumi ir līdzvērtīgs valsts simbols, kam juristi īsti nav pievērsuši uzmanību, bet tam ir ļoti būtiska nozīme valsts dzīvē, ja jau šis jautājums tiek regulēts valsts pamatlikumā. Skatījos, kā tas viss notiek Latvijā – ko Latvijas likumi par to saka.

Tobrīd mans pētījums un zinātniskā darbība tika arī attiecīgi novērtēta – ekspertes statusā tiku uzaicināta strādāt Saeimas izveidotajā Juridiskās komisijas darba grupā, pilnveidojot Latvijas Valsts apbalvojumu likumu.

Jo bija konstatēts, ka, piemēram,

2008. gadā, kad pirmoreiz darba grupa sanāca kopā, Latvijā tobrīd esošie ordeņi ir piemēroti nēsāšanai tikai vīriešiem. Tā ir otrā šķira – lente ap kaklu. Bet saskaņā ar etiķeti, uz plikas miesas ordeņa lenti nedrīkst likt. Ko šādā gadījumā lai dara dāmas?

Jo pilns ordenis – šī pilnā ordeņa zīme – ir jānēsā kopā ar garo vakartērpu svinīgos apstākļos. Dāmas, protams, vakartērpu parasti izvēlas ar skaistu dekoltē, liek pērļu rotas, un tas absolūti neiet kopā ar ordeņu nēsāšanas tradīciju! Bija arī dzirdēts, ka dažas apbalvotās ārvalstu kundzes mēģina pašrocīgi šīs ordeņa lentes pārveidot, sienot pušķos, un tad mēs sapratām, ka tas vairs nav labs virziens – ka apbalvojumam netiek izrādīta pienācīga cieņa.

Viens no jautājumiem, ko darba grupa skatīja – kā izveidot tādu apbalvojuma dizainu, lai dāmas varētu to likt arī pie vakartērpiem. Tika veidotas ordeņu miniatūras, tika diskutēts par to, kā tām jāizskatās, cik lielām tām jābūt un tika apkopota arī ārvalstu pieredze.

Šajā darba grupā piedalījās arī citi eksperti – bija pārstāvji no Ordeņu kapitula, bija vēsturnieki, tā ka šis ekspertu loks bija diezgan plašs. Rezultātā 2010. gadā tika veikti ļoti apjomīgi grozījumi Valsts apbalvojumu likumā, un man ir prieks, ka liela daļa jautājumu tika atrisināti. Pamatā lielākoties šie grozījumi bija saistīti tieši ar to, lai ordeņus padarītu nēsāšanai ērtākus. Jo viena lieta ir tad, ja cilvēkam publiski pasniedz apbalvojumu – prezidents paspiež roku, un tas viss notiek ļoti svinīgi – ceremonijā, ko tiešraidē rāda Latvijas Televīzija. Bet ja cilvēks šo apbalvojumu nevar nēsāt ikdienā, tad apbalvojumam pazūd jēga. Ordeņa miniatūras apstiprinot likumā, tika domāts par to, lai apbalvotie varētu pēc iespējas vairāk parādīt to, ka viņu darbs, mūža ieguldījumus un izcilība ir novērtēti no valsts puses. Tāpēc manā ieskatā šis bija ļoti lietderīgs, nepieciešams un arī veiksmīgs darbs, ko darba grupas ietvaros mēs paveicām.

Kopš šī brīža pagājuši divpadsmit gadi. Vai jūsu pieredze un vērojumi liecina, ka mēs mākam cieņpilni izturēties pret valsts apbalvojumu?

Apbalvoto cilvēku mums vēl ir salīdzinoši maz, un tie, kuri apbalvojumus ir saņēmuši, ar ārkārtīgi lielu cieņu izturas un iespēju robežās ievēro etiķeti. Varbūt ne vienmēr par to ir pilnvērtīgas zināšanas, bet tas ir pilnīgi normāli – tā nav ikdienišķa lieta. Bet katrā ziņā no apbalvoto puses jūtama tiešām ļoti liela cieņa pret apbalvojumu. Skatoties arī, kā apbalvotās personas apbalvojumus lieto, redzu, ka arī apbalvojums motivē ieturēt staltāku stāju, turēt taisnāku muguru, cieņpilnāk sevi pasniegt. Jo tiešām – šie cilvēki ir vieni no labākajiem un izcilākajiem, kas mūsu valstī ir. Īpaši jau sabiedriskie darbinieki nealkst slavas vai goda, viņi mērķtiecīgi neiet uz ordeņa saņemšanu – viņi vienkārši godprātīgi, ar ļoti lielu tēvzemes mīlestību dara savu darbu, kas ir viņu sirdsdarbs – par to viņi deg. Cik lasu intervijās, arī pašam apbalvotajam tas bieži bijis liels pārsteigums. Šie cilvēki ar savu piemēru, dzīvi un veikumu kļūst par motivāciju un ierosmi arī mums, pārējiem, līdzināties viņiem – strādāt tikpat centīgi un apzinīgi.

Starpkaru periodā bija aktuāla Kārļa Ulmaņa iedibinātā Ražena darba goda zīme. Līdz ar to darba tikums kā viena no tautas īpašībām, kas tiek īpaši godināta un cildināta, ir arī viena no mūsu vērtībām. Šobrīd tas ir Atzinības krusts, ko piešķir par īpašu veikumu tautas un valsts labā, par sabiedrisko darbību, par sasniegumiem zinātnē, mākslā.

Tātad katram savā profesijā ir iespēja parādīt vislabāko sniegumu un arī pārstāvēt mūsu valsti starptautiski. Ja mēs skatāmies uz Latvijas māksliniekiem, mūziķiem, sportistiem – ļoti daudzi ir novērtēti ne tikai ar zelta medaļām sportā, bet arī ar valsts apbalvojumiem, un daudzi no viņiem ir saņēmuši augstus profesionālos un arī valsts apbalvojumus no citu valstu valdībām. Tā ka ordeņi, apbalvojumi un publiskā pateicība ir svarīga ne tikai konkrētajam cilvēkam, bet arī visai sabiedrībai kopumā.

Mūsu valsts apbalvojumi ir arī ļoti skaisti – tie tiešām ir īsti mākslas darbi.

Te varu mazliet padalīties savā zinātniskajā atklājumā, kas man pašai bija liels pārsteigums – par to, kā vispār ir radusies ordeņa zīme.

Ordeņa zīme ir ordeņa krusts: tas ir pats ordeņa kodols, kas izsaka ordeņa būtību. Ordeņa zīme ir vēsturiski attīstījusies no bruņinieku ordeņa tērpiem sensenos laikos: jau no 10. un 11. gadsimta, kad tika dibināti pirmie mūku bruņinieku ordeņi, katram ordenim bija nepieciešams savs atpazīšanas tērps. Tiem bija atšķirīgas krāsas, un ordeņa krusts attiecīgi tika uzšūts uz konkrētā ordeņa tērpa.

Gadsimtu gaitā attīstoties un pilnveidojoties, ordeņa krusti kļuva par publiskas atzinības zīmi – valsts apbalvojumu. Tas ir ļoti garš stāsts, kas detalizētāk aprakstīts grāmatā. Ņemot vērā saistību ar reliģiskajiem ordeņiem, man bija liels pārsteigums atklāt, ka ordeņa krusts – šī te vertikālā un horizontālā pozīcija – simboliski attēlo četrus kardinālos tikumus, kas kristietībā ir labi zināmi, savukārt katra krusta smailīte – kopumā tās ir astoņas smailītes – simbolizē astoņas Kalna svētības. Mūsdienās reti kurš zina šo simbolisko vēstījumu.

Ordenis savā veidā ir cilvēka gara spēka atspoguļojums. Piemēram, ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvotie ļaudis brīdī, kad Latvijas valsts vēl nebija nodibināta, bija gatavi atdot savu visdārgāko, kas cilvēkam ir – savu dzīvību – skaistas idejas vārdā: lai mums būtu sava valsts!

Un ja cilvēks spēj ziedot savu dzīvību augstākas idejas vārdā un citu cilvēku labā, tas viennozīmīgi liecina par garīgi ļoti augstu attīstītu tautu, par garīgi attīstītu indivīdu. Tādēļ šīs ordeņa zīmes primāri ir saistītas ar garīgumu. Grāmatā atspoguļoti ordeņi, kādi bija pirmskara Latvijā – no tiem ir dažas fotogrāfijas, tāpat grāmata ir ļoti bagātīgi ilustrēta ar mūsdienu ordeņu attēliem. (..) Tas varētu būt interesanti gan vēstures pētniekiem, gan kolekcionāriem – salīdzināt, kā laika gaitā mūsu apbalvojumi ir mainījušies, kā tie ir pilnveidojušies. Un vēl es varētu pastāstīt arī par to, par ko man bija milzīgs prieks: šī zinātniskā pētījuma rezultātā atklāju, ka Latvijas valsts apbalvojuma  diplomi ir visskaistākie un visgreznākie Eiropā! Pat ja tos salīdzinām ar karalistēm, teiksim, Zviedriju, Dāniju, Norvēģiju, kur ir ļoti senas apbalvošanas tradīcijas: viņiem ordeņa diploms ir vienkārši skaists, grezns, balts vai mazliet ziloņkaula krāsas papīrs, kuru parakstījis monarhs vai attiecīgai republikas prezidents. Bet mūsējie ir vesels mākslas darbs! Tie bija ļoti skaisti un grezni gan pirmskara Latvijā, kad tos zīmēja Rihards Zariņš – nu, tur ir vērts katru detaļu papētīt!, gan arī mūsdienās. Man ir prieks un lepnums, ka šajā jomā Eiropā esam līderos – nevienai citai valstij tik skaistu diplomu nav. 

Pilna intervija drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.