Valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" un Pētera Vaska mūzika Minsterē

20. oktobrī Minsteres Sv. Apustuļa baznīcā izskanēja vācu čellistes Simones Drešeres, Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga un diriģenta Jāņa Liepiņa koncerts, kas veltīts Eiropas vēsturē nozīmīga notikuma -  Vestfālenes miera līguma parakstīšanas - 375. gadskārtai.

Šī pasākuma izejas punkts bija pirms gada Rīgas Reformātu baznīcā tapušais albums Humanity ("Cilvēcība"), kurā orķestris Jāņa Liepiņa vadībā kopā ar Simoni Drešeri interpretēja Pēra Henrika Nūrdgrēna Pirmo un Pētera Vaska Otro čellkoncertu "Klātbūtne", kā arī Johana Sebastiāna Baha mūziku.

Atkalsatikšanās bija notikums gan orķestra mūziķiem, solistei un diriģentam, gan koncerta rīkotājiem un publikai. Pirms ceļojuma bija „iesildīšanās koncerts” Emīla Dārziņa mūzikas skolā meistarklašu un koncertu ciklā “Sinfonietta Rīga akadēmija”. Koncertā Minsterē izskanēja arī Žana Sibēliusa svīta "Rakastava", Vojceha Kilara kompozīcija "Orava", Johana Sebastiāna Baha korāļprelūdija "Apžēlojies par mani, Kungs Dievs" un Pētera Vaska Otrā čellkoncerta trešā daļa.

Komponists Pēteris Vasks: "Simone Drešere dzīvo mūzikā, viņa kalpo tai un atdod sevi pilnīgi visu. Ir tīra un godīga tajā, ko dara. Es ļoti priecājos par šādu brīnišķīgu interpretāciju un tik skaistu dziedājumu.

Mūziku jau mēs radām tāpēc, lai pasaulei dotu vairāk mīlestības, šeit mīlestība no viņas strāvoja jebkurā skaņā. Paldies par tik fantastisku interpretāciju.

Kas var būt skaistāks par čella dziedājumu. Ja ar tādu atdevi var to visu brīnumskaisti izdziedāt, tad pasaulē ir vairāk prieka un mīlestības. Tāpēc mēs komponējam un muzicējam, lai dotu cilvēkiem gaismu. Tie bija lieli svētki komponistam.".

Čelliste Simone Drešere ir vairāku nozīmīgu apbalvojumu, tostarp Vestfālenes Kultūras darba veicināšanas biedrības "Jaunā mākslinieka balvas" īpašniece, kopā ar orķestriem un kamermūzikā daudzviet koncertējoša mūziķe, kura izteica prieku par iespēju strādāt ar talantīgajiem Dārziņskolas audzēkņiem un redzēt, cik aizrautīgi viņi darbojas, kādā līmenī spēlē un cik ir neticami motivēti.

Simone Drešere: "Pēc koncerta satiku Pēteri Vasku un teicu sirsnīgu paldies, ka viņš bija tieši tas, kurš mani iepazīstināja ar orķestri Sinfonietta Rīga. Un jāsaka paldies arī covid-19 krīzei, tās pozitīvajam apstāklim, ka dažādu aizliegumu dēļ albuma Humanity ieraksts no Berlīnes tika pārcelts uz Rīgu, jo Pēteris redzēja, ka man ir zināmas grūtības, strādājot ar viņa čellkoncertu, uzņēmās iniciatīvu un teica: "Simone, brauc uz Rīgu, atradīsim risinājumu un ierakstu veiksim šeit."

Kad pirmoreiz satiku Jāni Liepiņu, mēs viens otru lieliski sapratām gan muzikāli, gan cilvēciski. Mēs tikāmies šeit Rīgā īsu brīdi, lai veiktu ierakstu, un tā patiešām bija brīnišķīga sadarbība.

Tā bija veiksmīga arī, pateicoties Vestfālenes Kultūras darba veicināšanas biedrībai Minsterē, kas organizēja gan albuma ierakstu, gan koncertu. Projekta Humanity vadītāja doktore Zusanne Šulte, kas rūpējās par ieraksta īstenošanu ar daudzu sponsoru palīdzību, uzaicināja mūs sniegt koncertu 20. oktobrī Minsterē, Vestfālenes Kultūras darba veicināšanas biedrības mājvietā, spēlēt tur īpašu programmu Vestfālenes miera līguma 375. gadadienas kultūras programmas ietvaros šajā politiski ļoti saspringtajā, dramatiskajā situācijā, kas patiesībā ir bezcerīga. Es varu tikai mēģināt nest cilvēcības vēstījumu pasaulē ar mūziku līdz ar čellkoncertu "Klātbūtne". Tātad tā ir tagadne, jo es esmu šeit, tu esi šeit, un mūzika ir tā esence, kas dod mums spēku un vieno. Un šo vēstījumu nest pasaulē - tas man ir ļoti svarīgi.

Kad atskaņo Pētera Vaska mūziku, ir būtiski, lai tu būtu patiess, dabisks. Nedrīkst paslēpties aiz tās. Tev tajā ir jābūt godīgam pret sevi, jo tajā mīt liela sirsnība.

Tā ir ļoti cilvēcīga, tās iekšējais spēks un vēstījums ir jāizjūt un jānodod tālāk publikai. Tas ir liels uzdevums un atbildība parādīt, ka šī ir neticami cerīga mūzika. Bet Pēteris Vasks nerunā par dzīvi tikai skaistā veidā. Viņš iedziļinās sāpēs un parāda saviem līdzcilvēkiem, kas reāli šobrīd notiek pasaulē. Viņa mūzikā ir neiedomājami skarbas daļas, piemēram, otrā daļa čellkoncertā ir patiešām ļoti kareivīga. Tur brauc tanki, tas ir agresīvs maršs, tā ir absolūti dramatiska mūzika. Fortissimo kombinācija ir arī patiešām nogurdinoša čellistam. Un tas man kā mūziķim parāda, ka es nevaru tā vienkārši spēlēt. Man ļoti vajag absolūtu enerģiju un spēku spēlējot, un tad nāk šī absolūtās transcendences daļa, kad beigās tiek parādīts, ka ir iespējams dot kaut ko labu šajā pasaulē un ir tiešām vērts ielikt labo gan sevī, gan līdzcilvēkā, un dot zīmi, ka labais tiešām uzvarēs.

Diriģents Jānis Liepiņš par sadarbību ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga:

Domāju, ka jebkuram diriģentam ir absolūta laime būt Sinfonietta Rīga priekšā! Es pat negribētu izmantot vārdus „diriģēt” vai „vadīt” – vienkārši ļauties mūzikas plūdumam, apmainīties ar idejām un būt brīviem – tā ir absolūta bauda.

Koncertā viņi tika pieteikti kā viens no labākajiem Eiropas kamerorķestriem, un es pilnībā gribu tam piekrist, jo šie mūziķi ir pasaules līmenī, viņi ir vienkārši fantastiski. Tas, cik viņi jutīgi un emocionāli var spēlēt jebkādu repertuāru, ir tiešām apbrīnojami. Ar kādu atdevi, kādu degsmi viņi jebkurā skaņdarbā sevi pilnībā atdod uz skatuves! Tā ir brīnišķīga sajūta. Es varu salīdzināt, jo man bija tā laime – divi koncerti šajā nedēļā ar Sinfonietta Rīga. Pirmais bija Emīla Dārziņa renovētajā koncertzālē un šis – baznīcā. Protams, akustika ir pirmā lielākā atšķirība. Mani patīkami pārsteidza Emīla Dārziņa koncertzāle, tā bija pirmā reize uz šīs skatuves – viss ir sakārtots, gaismas un ventilācija, akustika ļoti piemērota, lai dzirdētu katru mazāko niansi, un tur var sajust katra mūziķa enerģiju. Man šķiet, tas ir ļoti svarīgi koncertzālē. Baznīca nāk ar citu pienesumu. Ja nesēdi gluži pirmajās rindās, tad nesaņemsi to pašu enerģiju, sēžot tālāk, lai neteiktu, ka viss saplūst. Baznīca savukārt bija ļoti piemērota divām Baha miniatūrām, tās šeit ļoti labi skan. Es gribētu teikt, ka sajūta abos koncertos bija brīnišķīga. Uz publiku gan daudz neskatījos, tikai pagriežoties uz klanīšanos, bet personīgā sajūta bija, ka mūs ļoti labi uzņēma.

Bija arī stāvovācijas, un varēja just, ka publika mūs ļoti atbalsta un ka viņiem ļoti patika. Man ļoti patika koncerts, un viss maģiski saslēdzās.

Rūta Paula: Kāda Sinfonietta Rīga īpašība, tavuprāt, ir visbūtiskākā? Tā ir dvēseles atvērtība pret diriģentu un publiku, protams, nerunājot par profesionalitāti augstākajā līmenī?

Kad strādāju korī "Kamēr...", kaut kā vienmēr tika salīdzināts – jā, profesionāļi nāk spēlēt vai dziedāt savu programmu, un kādā brīdī var iestāties rutīna, un no tā nevaram izbēgt. Amatierkustības bonuss ir milzīgā atdeve, jo nesanāk tik bieži būt uz skatuves, tāpēc viņi katrā koncertā atdod sevi tā, ka pēc tam noģībst. Sinfonietta Rīga fenomens ir tas, ka viņi šo pozitīvā ziņā amatiermākslai raksturīgo atdevi savieno ar ārkārtīgi augstu pasaules līmeņa profesionalitāti, un tad ir rezultāts, ko mēs dzirdam. Viņi jebkuru skaņdarbu spēlē ar maksimālu atdevi. Tā ir svēta lieta, kas jāsargā par katru cenu. ­

Ļaut viņiem koncertēt un veicināt muzicēšanas gribu – tas ir būtiskākais. Tas mums ir jāsargā, un orķestrim, manuprāt, par to būtu jāsaņem attiecīgas pasaules līmeņa algas. Mēs zinām, kādas ir profesionālu mūziķu algas Latvijā, un tas nav nopietni, salīdzinot ar Eiropas un ne tikai kontekstu.

Vestfālenes kultūras darba veicināšanas biedrības vadītāja Zuzanne Šulte:

"Minsterē koncerts notiek Vestfālenes miera līguma 375. gadadienas kontekstā. Līgums izbeidza Trīsdesmitgadu karu, kas notika lielākajā daļā mūsdienu Vācijas, un arī astoņdesmit gadus ilgo Nīderlandes Neatkarības karu karu. Mūsdienās miera tēma atkal saasinājusies - mūs visus ietekmē un dara raizes gan situācija Ukrainā, kas saistīta ar Krievijas iebrukumu, gan situācija Izraēlā un Palestīnā, kas dziļi skar mūsu dvēseles. Šāds koncerts atgādina, ka mēs nedrīkstam aizmirst, kas notiek pasaulē. Šīs domas sasaucas ar līdzīgām emocijām mūzikā, tās spēks palīdz aptvert notiekošā nopietnību. Programma saucas Humanity ("Cilvēcība"), un tā atklāj un liek pārdzīvot visu cilvēka emociju un dzīves šķautņu spektru. Domāju, ka mēs visi  koncertā sajutām, ko mēs kā cilvēki pārdzīvojam, par ko esam norūpējušies, kā būtu jārīkojas… Koncerts bija sirdi plosošs, es dzīvoju un domāju līdzi. Tā ir programma, kas arvien vēl dzīvo manī.

Jūs jau ievērojāt, kāds baznīcā bija klusums, ne tikai atsevišķos brīžos, bet visu koncerta laiku. Tas gadās ļoti reti. Bija jādomā par to, ko šodien varētu nozīmēt cilvēcība, un to mēs atradām mūzikā, īpaši Pētera Vaska darbā.

Ar izjūtām pēc koncerta dalījās arī orķestra mākslinieki un vadītāji:

Čelliste Māra Botmane: "Koncerts bija ļoti emocionāli piepildīts, visa programma bija īpaši izveidota, un Simone bija ļoti piedomājusi pie katra skaņdarba nozīmes – kā tas sasaucas kopā gan programmas ziņā, gan šībrīža aktualitāšu ziņā. Arī akustika palīdzēja visu nest tālāk klausītājiem."

Kontrabasists Haralds Arnis: "Man šķita, ka klausītājiem īpaši patika Pētera Vaska mūzika. Tā viņus dziļi aizskāra. Pēc tam zālē bija jūtama īpaša atmosfēra. Protams, arī pārējie skaņdarbi bija iedvesmojoši."

Altists Artūrs Gailis:

"Katra iespēja kaut kur aizbraukt ir brīnišķīga – pie jaunas publikas, jaunā vietā. Tas vien ir piedzīvojums un emocionāli aizraujošs notikums. Mums paveicās gan ar publiku, gan koncertvietu.

Programma bija krāšņa, varējām izpausties daudzpusīgi, kas Sinfonietta Rīga, manuprāt, ļoti labi padodas. Galvenais, ka arī pašiem pēc tā visa ir gandarījuma sajūta. Tam visam klāt nāk tas, ka šurp esam atbraukuši ar vienu mērķi – šo koncertu. Ne jau vienmēr dzīvē sanāk tā, ka tā ir vienīgā lieta, uz ko tu koncentrējies, līdz ar to tas ir ļoti veselīgi – ir iespēja fokusēties uz to priekšnesumu, kura dēļ braucam, lidojam, visu  darām. Protams, ka tas arī dod citu nozīmi koncertam un muzicēšanas procesam."

Vijolniece Agnese Kanniņa: "Man šoreiz bija ļoti liels prieks par mūsu sadarbību ar Jāni Liepiņu, jo ļoti jauki, ka viņš mūzikā deva impulsus, un arī ņēma tos no mums, tāda savstarpējā samuzicēšanās, arī kopā ar solisti. Mūsu sadarbība bija ļoti organiska. Tā bija lieliska sajūta un arī gandarījums. Publika ir citāda, un, protams, viņi klausās atšķirīgi - ārkārtīgi atvērti, ļoti uzmanīgi un ļoti atbalstoši. Arī baznīcas akustika ir ļoti atbilstoša šiem skaņdarbiem.

Izbraucienos ārpus Rīgas ir tā sajūta, ka spēlējam ne tikai savējiem, bet arī parādām ārpusē, kas mēs esam, kāda ir mūsu mūzika, mūsu diriģenti un mēs paši – tas ir forši."

Kontrabasists Jānis Stafeckis: "Šādi braucieni orķestri vienmēr saliedē, un arī dzīve ārpus skatuves ir diezgan piepildīta ar muzeju apmeklējumiem, kopīgām garām pastaigām un sarunām. Protams, tas saliedē kolektīvu ikdienā, un mēs tā nevaram atļauties, Rīgā esot."

Orķestra Sinfonietta Rīga izpilddirektors Gints Ozoliņš: "Šis koncerts atstāja ļoti gaišu sajūtu, jo atnākušie cilvēki mūs ļoti sirsnīgi uzņēma – ar stāvovācijām. Viņi ar lielu interesi klausījās Pētera Vaska Otro čellkoncertu un arī visu programmu. Gandarījums ir ārkārtīgi liels.

Orķestra Sinfonietta Rīga mākslinieciskā producente Baiba Kurpniece:

"Šajā laikā, kad pasaule ir tik ārkārtīgi trausla, mēs mūziku klausāmies, dzirdam un sajūtam citādi. Arī koncertā Minsterē bija līdzīga sajūta.

Īpaši klausoties Vaska Otro čellkoncertu – ārkārtīgi emocionāli, ārkārtīgi tieši, nepastarpināti. Un tas īpašais klusums zālē – nospriegots. Man liekas, ka šis koncerts bija loģisks iepriekšējās sadarbības vainagojums – vispirms ieraksts, tad koncerts Rīgā un, lūk, mēs noslēdzam ar koncertu Minsterē."