Ceturtdien, 26. jūnijā, Rīgā sākas Starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”, kas līdz 29. jūnijam turpināsies arī Siguldas novadā un Daugavpilī, kopā pulcējot vairāk nekā 3000 dalībnieku. Festivāls galvaspilsētā sāksies ar tradicionālo Baltijas vakaru, kurā satiekas folkloras kopas no visām latviešu vēsturiskajām zemēm un viesi no Baltijas valstīm. Savukārt piektdien, 27. jūnijā, gaidāma ar koncertiem, gājienu, apbalvojumu, valodu darbnīcām, amatnieku meistarklasēm, tirdziņu, dančiem un citām norisēm krāšņi piepildīta Rīgas diena.

Folkloras festivāla "Baltica" norisēm varēs līdzi sekot arī Latvijas Sabiedriskajā medijā:
- Baltijas vakara koncerts "Vēja vārdi" 26. jūnijā plkst. 18.00 Mūzikas namā DAile - skatāms festivāla facebook lapā un LR3 "Klasika" izskanēs 1. jūlijā,
- Atklāšanas koncerts "Diždažādi" 27. jūnijā plkst. 19.00 - skatāms LTV.lv atliktajā tiešraidē, LSM vietnē un Latvijas Radio 1 tiešraidē,
- Noslēguma koncerts "Dzeivuo volūda" 29. jūnijā plkst.16.00 Daugavpilī - klausāms tiešraidē LR3 "Klasika".

Sarunā ar festivāla mākslinieciskā vadītāju Edeiti Laimi uzzinām vairāk par "Baltica" saknēm un šī gada krāšņo programmu ar tās virstēmu - valoda.

Edeite Laime: Man diemžēl nav bijusi tā iespēja piedzīvot laikus pirms 1990. gada, bet “Baltika” līdz ar folkloras kustības uzplaukumu 80. gados bija loģisks solis.

Lietuvā 1987. gadā pirmoreiz notika šis festivāls, tad 1988. gadā Latvijā, un vēl arvien folkloras kustības dalībnieki to gadu atceras ar īpašu siltumu un sajūsmu, jo tas bija laiks, kad pirmoreiz Latvijas karogs atkal parādījās publiski un piedalījās ļoti, ļoti liels dalībnieku skaits.

Varbūt maz folkloras kopu, bet tieši dalībnieku ziņā tas, ja nekļūdos, joprojām ir lielākais folkloras festivāls, kāds Latvijā noticis. Man pašai pirmās atmiņas ir no 1994. gada - mamma dziedāja un vēl arvien dzied, kaut gan jau saka, ka vairs nedziedās, Šķilbēnu etnogrāfiskajā ansamblī. Viņai tobrīd bija trīs mazas meitas, un tika izdomāts, ka divas varētu iet gājienā un nest ansambļa priekšā vainagu. Atceros to sajūtu, kad ar māsu nesām vainagu, un es, lauku bērns, Rīgā, gar Brīvības pieminekli ejam, un man likās, ka tajā brīdī varētu no lepnuma pārsprāgt.

Skat, kas ar mani ir noticis 30 gadus vēlāk - es atkal varu būt pateicīga dzīvei par šo iespēju, par laiku, ko varu piedzīvot tik cieši, ka vēl ciešāk būtu grūti iedomāties.

Festivāla mākslinieciskā vadītāja - ko tas nozīmē? Ir vairāk nekā 35 koncerti, notikumi, tik daudz dažādu virzienu, bet kas ir galvenais medus pods, ko esat vārījusi šajā laikā?

Es, protams, neesmu viena - ir brīnišķīgu kolēģu komanda, kas šobrīd jau dienu un nakti dara un rosās, lai viss varētu notikt. Mēs ar biedrību „LgSC” uzvarējām folkloras festivālu tēmas konkursā, iesniedzot tēmu “valoda”. Reizē ar tēmas uzvaru nāca piedāvājums pieskatīt un palīdzēt atklāt, kā šī tēma varētu dažādos veidos izpausties gan vienkārši festivāla notikumos, gan lielajos koncertos.

Man prieks, ka šogad programma ir pieejama arī latgaliski, kas ir sveiciens Daugavpilij, valodu bagātību spodrinot.

Katrā koncertā, sadarbībā ar režisoriem, mēs cenšamies uzsvērt tieši latviešu valodas dažādību. Padomju laikos mums bija jāatsakās no dialektiem, jāatsakās no izloksnēm, nedrīkstēja runāt nepareizi. Šobrīd mēs priecājamies, ka tāda "nepareizība" vēl kaut kur ir, un pamatā tā ir saglabājusies tieši dziesmās. Ja kāds runā dialektā, izloksnēs, tad šobrīd mēs jau domājam citādāk - mēs tieši priecājamies, ka mēs arvien esam cieši vienoti, bet tomēr katrs ar savu odziņu vai īpatnību. Es cenšos pieskatīt, lai šī tēma atklātos pēc iespējas dažādāk, dažādos kanālos un koncertos. Katrā koncertā varēs pieredzēt kaut ko no Kurzemes, Latgales, lībiešiem un Sēlijas, kas arī šobrīd braši ceļ galvu augšā.