Šovakar un arī rīt pulksten 19 tiešraidē no Latvijas Nacionālās operas "Klasika" piedāvās šī gada festivāla "Rīga Jūrmala" krāšņākos notikumus – pasaulslavenā latviešu diriģenta Andra Nelsona un Baireitas festivāla orķestra koncertu. 

Baireitas festivāla orķestrī ik gadu satiekas izcilākie Vācijas un citvalstu labāko orķestru mūziķi, kas kopā muzicē gan festivālā, gan koncertturnejās. Šogad pirmo reizi vēsturē šis orķestris viesojas arī Rīgā, kuru par savām mājām reiz saucis pats Rihards Vāgners. Kopā ar Baireitas festivāla orķestri un Andri Nelsonu uz skatuves kāps arī izcili Vāgnera mūzikas interpreti: soprāns Kristīne Gerke, kas uzstājusies pasaules vadošajos opernamos un tenors Klauss Florians Fogts, kas šobrīd tiek atzīts par vienu no izcilākajiem Loengrīna lomas dziedātājiem visā pasaulē.

Andris Nelsons, kuram Vāgnera mūzika ir īpaši tuva, sagatavojis niansēti izmeklētu opermūzikas programmu. 3. septembra koncertā izskanēs simfoniskās epizodes un dziedājumi no operām "Loengrīns", "Parsifāls" un tetraloģijas "Nībelunga gredzens" daļām "Valkīra" un "Dievu mijkrēslis". Savukārt 4. septembra koncertā klausītājiem tiks piedāvāts Riharda Vāgnera operas "Valkīra" 1. cēliena koncertiestudējums.

Ilga Auguste: Andri, kas, tavuprāt, ir tas īpašais Baireitas festivāla orķestra skaņā un vispār Baireitas festivāla atmosfērā? Kas tevi tajā tik ļoti fascinē?

Andris Nelsons: Domāju,

ikviens mūziķis, kurš uzstājas Baireitā – vai tas ir orķestra dalībnieks, solists, kora dziedātājs vai diriģents, ieskaitot mani – mēs visi mīlam Vāgnera mūziku. Ir tāda sajūta, ka bez šīs mūzikas mēs īsti nevaram, ka tā mums nepieciešama kā īpaša [ēdiena] sastāvdaļa, kas mūs baro.

Jebkurš, kurš uzstājas Baireitas festivālā, mīl Vāgnera mūziku. Skaidrs, ka vienmēr paliek jautājums par sajūtu un attieksmi, kāda ir pret Vāgneru kā cilvēku – tur tiešām paliek daudz jautājuma zīmju, kas bija pareizi, nepareizi vai ļoti nepareizi.

Bet mēs uz viņu skatāmies kā uz ģeniālu komponistu, jo tas, ko viņš mums caur savu mūziku piedāvā, kā viņš mūs mierina, iedvesmo un citreiz arī baida, ir tik fascinējoši. Tā ir kā vakcīna!

Tas, manuprāt, arī ir galvenais, kas vieno visus cilvēkus, kas uzstājās Baireitas festivālā. Nav neviena cilvēka, kurš teiktu – ai, man tā Vāgnera mūzika tā ne visai. Jo [uzstāšanās Baireitā] ir brīvprātīgi izvēlēts ceļš – te ir cilvēki, kuri orķestrī spēlē jau vairāk nekā 25 gadus, turklāt katru vasaru, kas ir atvaļinājumu laiks. Labi, tā ir arī finansiāla ekstra, bet šie cilvēki to dara ne jau finanšu jautājuma dēļ un ne arī kā cita dēļ, bet tāpēc, ka mīl šo mūziku.

Pats ar Baireitas festivālu katru vasaru intensīvi biju saistīts no 2010. līdz 2016. gadam un šovasar tajā esmu atkal. Arī nākotnē tur ļoti labprāt atgrieztos, ja atļaus laiks – jo man šobrīd ir divi orķestri...

Jau paskatījos tavu blīvo grafiku, kāds tev ir ar abiem orķestriem – gan ar Bostonas simfonisko orķestri, ar kuru, atklājot sezonu, gandrīz katru nedēļas nogali atskaņojat jaunu programmu, gan ar Leipcigas Gewandhaus. Bet atgriežoties pie Vāgnera – kurā brīdī tu viņu iemīlēji? Kura bija pirmā opera, kas tevi burtiski līdz ausīm ievilka Vāgnera varā?

To sajūtu es vienmēr atcerēšos... Man bija pieci gadi, kad vecāki mani atveda uz operu – atceros, sēdējām ložā, labajā pusē, pirmajā rindā. Atceros bordo krāsas krēslus, atceros brīdi, kad nodzisa gaisma un nāca diriģents – tas bija Aleksandrs Viļumanis.

Sākās "Tanheizera" uvertīra, atvērās priekškars un tad – visa bakhanālija... Pēc tam vienā sekundē viss mainījās. Tas mani iedvesmoja... Kaut kādā veidā zemapziņā sapratu, ka gribētu darīt to, ko darīja diriģents. Tajā brīdī vēl nesapratu, ko tas īsti nozīmē, bet man gribējās! Likās – diriģents ar katru savu kustību TĀ ietekmē to rezultātu... Skaidrs, tagad jau visi saprotam, ka ir lietas, ko diriģents ietekmē, un ir lietas, kuras notiek savādāk.

Bet kā piecgadīgs puika tajā brīdī biju pilnīgā Vāgnera un viņa mūzikas varā.

Tā ka šī mūzika no bērnības līdz pat šim brīdim man ir sevišķi tuva. Un vēl esot Baireitā kopā ar šiem mūziķiem... Tas ir kaut kas sevišķs. Tāpat būt Zalcburgā un klausīties Mocartu. Baireitā ir Vāgners.

Cik šobrīd Vāgnera operu ir tavā kontā un kuras tu domā iekļaut savā repertuārā tuvākā vai tālākā nākotnē?

Domas man ir vairākas, ir plāni par vairākām operām, tomēr šobrīd, strādājot ar abiem orķestriem, nav tik daudz laika operai. Lai gan – mēs katru gadu iestudējam koncertversiju kādai no operām, un noteikti būs arī Vāgners. Gribētos jau visas.

Un kuras šobrīd esi diriģējis?

Visas, izņemot "Meistardziedoņus". Ir cilvēki, kuri saka – tā esot operas pilnība. Ka tajā esot viss.

Viens no šiem cilvēkiem bija Karajans, kurš tā teicis, un viņam ir brīnišķīgi ieraksti. Es domāju – laiks dos vairākas iespējas.

Ļoti vēlos jautāt, kad tu ieradīsies Rīgā nākamreiz?

Ceru, ka nākamvasar. Tas būtu ātrākais.

Lai tev ražīgs un skanīgs laiks! Un paldies par šīvakara un rītvakara koncertiem!

Paldies! Lai visiem laba veselība!