No 13. līdz 18. februārim Latvijā viesojas Vācijas Nacionālo bruņoto spēku klarnešu kvartets, kas kopā ar mūsu štāba orķestra klarnešu kvartetu Quattro Differente muzicēs Valmierā, Daugavpilī, Jelgavā un Rīgā.

Par koncertprogrammu Clarinata, par sadarbības ideju un tās realizāciju tad arī runājam trešdienas "Pārmiju" laikā ar Marinu Vidmonti, Guntaru Gedroicu un Lēnu Reihlingu!

(sarunas fragmenti)

Inta Pīrāga: Kurš īsti ir iniciators šiem klarnešu svētkiem?

Marina Vidmonte: Jāatzīstas, ka laikam jau es, jo klarnete manā sirdī vienmēr ir ieņēmusi un arī turpmāk ieņems ļoti dominējošu vietu. Dzīvoju ar šo ideju diezgan sen, sastapu mūziķus pandēmijas laikā - attālināti, ļoti moderni un atbilstoši mūsu mūsdienu pasaulei, un sāku meklēt kontaktus, kā es viņus varētu satikt. Atradu Lēnu, un tā mēs uzsākām sarunas. Viņa bija ļoti ieinteresēta šajā sadarbībā, un nepagāja ne gads, kad mēs jau esam satikušies un tiešām ļoti draudzīgā gaisotnē dosimies Latvijas tūrē. 

Tas, ka orķestri viesojas viens pie otra un tas, ka pavadāt oficiālās valsts delegācijas dažādos braucienos, ir saprotama lieta. Bet vai tas, ka kameransambļi pasāk ko līdzīgu, ir tikpat oficiāls un protokoliem bruģēts solis?

Guntars Gedroics: Īstenībā tas nav mūsu ansambļa pirmais "izlēciens", jo mums šajā ziņā ir jau iepriekšēja pieredze: esam gan pie sevis uzņēmuši, gan braukuši ciemos pie Nīderlandes Karalisko gaisa spēku orķestra klarnešu kvarteta, esam uzņēmuši pie sevis Amerikas klarnetistus. Mums bijusi ļoti veiksmīga sadarbība ar lietuviešu kolēģiem, esam viesojušies gan pie viņiem Lietuvā, gan arī viņi braukuši pie mums. Tā ka īstenībā šis nav unikāls pasākums - tāda ir mūsu kvarteta un arī mūsu orķestra vadības politika, ka šāda veida pasākumi bija, ir un turpināsies, jo tas ir diezgan efektīgi. Stipri vienkāršāk ir nogādāt nelielu mūziķu grupu un kompakti sarīkot koncertu sēriju, jo jebkurā gadījumā - lai atvestu veselu orķestri, loģistika un, neslēpsim, arī finanses un darba ieguldījums - tas viss ir daudzreiz sarežģītāk. 

***

Saruna ar Lēnu Reihlingu

Inta Pīrāga: Lēna, mūsu klarnešu kvartets ir tikai nedaudz jaunāks par orķestri, kurš nesen nosvinēja savu 30. jubileju, jo tas sakrīt ar mūsu Neatkarības atjaunošanas laiku. Cik sena ir jūsu orķestra vēsture un cik stabilas tajā kamermuzicēšanas tradīcijas?

Lēna Reihlinga: Mūsu orķestris ir dibināts 1957. gadā, un tam ir arī ļoti pamatīgas kamermūzikas tradīcijas. Eksistē dažādi, elastīgi sastāvi, sākot no paša mazākā, kas ir trio, ko veido oboja, klarnete un fagots, līdz pat desmit dažāda izmēra vienībām, piemēram , darbojas kombo, arī tautiskā manierē  muzicējošs ansamblis, kas spēlē  tradicionālo Egerlandes pūtējmūziku, kas ir izplatīta Vācijā. Bet  mums ir arī klasiskie koka pūšamo un metālpūšamo instrumentu ansambļi, kā mūsu klarnešu kvartets un arī saksofonkvartets.

Šis noteikti Vācijā nav vienīgais militārais orķestris?

Tā ir, jo pavisam tādu ir 15. Četri no tiem veic īpašu misiju, un tāda ir arī mūsu orķestrim, jo tas Vācijas Federatīvajā Republikā pilda reprezentatīva koncertorķestra funkcijas.

Runājot par dziļajām kamermuzicēšanas tradīcijām – kas, jūsuprāt, tās Vācijas orķestrī attīsta un stimulē? Vai repertuārs, cilvēciskais faktors, varbūt militārā pakāpe?

Iemesli ir dažādi. Pēdējā laikā mūs ietekmējusi pandēmija, kuras dēļ koncerti tika atcelti, tāpat kā visās citās valstīs. Un tad nu mēs mēģinājām izmantot jaunus formātus, piemēram, YouTube vai sociālos medijus, un sākām straumēt virkni koncertu, kuros piedalījās tikai nelielas grupas, sākot no flautām, trio līdz bigbenda kombo. Tādā veidā mēs,  piemēram, iepazināmies ar Marinu un sazinājos ar orķestri. Bet – jā, tradīcija pie mums patiešām pastāv. Dažreiz ir lūgumi arī no civilajiem un civilo orķestru dalībniekiem, kuri vēlas, lai mēs uzstātos kopā ar viņiem. Un mēs to darām, jo vēlamies kopt vācu mūzikas tradīciju. Tādējādi ir dažādas jomas, kurās darboties.

Kurā Vācijas pilsētā jūsu orķestris darbojas?

Mūsu orķestra mītnes vieta ir Zīgburga, netālu no Bonnas. Valdība tobrīd atradās Bonnā, un, tā kā kolektīvs tolaik skaitījās protokola orķestris, tam bijis jāatrodas pēc iespējas tuvāk galvaspilsētai. Pēc valdības pārcelšanās no Bonnas uz Berlīni aptuveni pirms divdesmit gadiem, Berlīnes štāba kolektīvs kļuva par protokola orķestri, bet mēs tikām reorganizēti par koncertorķestri.

Vai mēģinājumi notiek katru dienu?

Jā, katru dienu. Paši veidojam vienības un organizējam mēģinājumus gan ansambļiem, gan  tutti , un paši esam arī saimnieki.

Quattro Diferente  par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem uzskata jaundarbu pasūtīšanu, kas ir svarīgs faktors ne tikai kvarteta attīstībai un ilgās darbības  veicināšanai. Turklāt Marina ir ne tikai diplomēta klarnetiste, bet arī diplomēta komponiste, kura pazīstot instrumentu specifiku un konkrētā koncerta uzstādījumu, trāpa vienmēr simtniekā. Kāda jums ir sadarbība ar komponistiem, aranžētājiem?

Arī mums ir paveicies, jo mūsu orķestrī ir trīs savi komponisti un aranžētāji. Viens no viņiem pats arī ir klarnetists , kurš rakstījis mūsu kvartetam. Tas ir Gvido Rennerts, kura  skaņdarbu spēlējam arī koncerttūres laikā šeit Rīgā. Un, dabīgi, ka kopā ar komponistiem iespējams strādāt pie koncertprogrammu un skaņdarbu veidošanas un attīstības,  ļaut mūzikā ieplūst savām vēlmēm vai parādīt savas stiprās puses. Jā, to arī mēs darām, un tā ir lieliska domu apmaiņa.

Lūdzu, pastāstiet sīkāk par programmu, ko dzirdēsim Latvijā!

Mūsu programma ir ļoti orientēta uz dejām. Un, tā kā mums līdzi ir arī solists, Kristofs Demeters, kurš spēlē gan saksofonu, gan džeza klarneti, tad atskaņosim Rolfa Kīna džeza stilā komponēto skaņdarbu The Clarinet Connections. Šis ir viens no vispazīstamākajiem darbiem, kas tapis kopā ar Sabīni Meijeri un Ediju Danielsu. Vēl būs mūsu pašu komponista Gvido Rennerta skaņdarbs, kas valdzina ar savu  ritmu. Tāpēc mums līdzi ir arī bundzinieks, kurš pavadījumu veido sambas ritmā. Tad ir klasika, piemēram, Hainera Vibernija "Ulla Āfrikā". Tā, manuprāt, ir saksofonam rakstīta, bet ansamblis veido to afrikānisko ritmiku.Un programmas beidzamais skaņdarbs ir holandiešu komponista Patrika Hiketika darbs, fragments no viņa cikla Drei Danzas Latinas, un arī tas ir piesātināts ar  Latīņamerikas mūzikas ritmiem. Un jā, mēs vēlamies dejot  folkloras stilā un tam vajadzētu būt patiešām jautri.

Ko jūs gribētu vēl Latvijā paspēt izdarīt ārpus koncertiem? Vai esat šeit pirmo reizi?

Jā, mēs visi seši Latvijā esam pirmo reizi. Piebildīšu, ka līdz ar klarnešu kvartetu atbraucis arī viens sitaminstrumentālists un viens solists - saksofonists un džeza klarnetists. Šī mums ir lieliska pieredze, ka varam tagad apceļot jūsu valsti - būt ne tikai galvaspilsētā Rīgā, bet iepazīt arī dažādas citas vietas, jo tagad dosimies arī uz reģioniem. Piektdien vēl plānojam apmeklēt tradicionālo maiznīcu. Un varbūt izdosies vakarā aiziet uz koncertu, kur spēlēs saksofonu kvartets. Ceram, ka izdosies vēl iegādāties biļetes! Vakar mūs mazliet pa vecpilsētu pacadīja kolēģe Inga Meijere. Un viņa mums daudz stāstīja un rādīja par jūsu valsts tradīcijām un kultūru.

Ko jums novēlēt, lai izdotos saglabāt pozitīvas emocijas šeit, turpmākās dienas pavadot Latvijā?

Tā ir lieliska pieredze, kas sagādā daudz prieka, un tas, ko mēs, protams, vēlamies visvairāk, lai nebūtu atkal "pantomīmas", lai mēs varētu muzicēt visi kopā! Būtu lieliski, ja arī ārpus šī projekta mēs turpinātu apmainīties idejām un varētu latviešu kolēģus uzaicināt uz Vāciju. Tas būtu lieliski! Varbūt pat drīzā nākotnē. Jo svarīga ir saziņa, domu apmaiņa starp tautām, šī ceļojuma sakarā jo īpaši. Daudz prieka, daudz gandarījuma mūzikā, lielisku kopā būšanu muzicējot, skaistus mirkļus, lai tos mēs varam izplatīt un dāvināt arī klausītājiem, un sagādāt vienkārši skaistu koncertbaudījumu.

Vairāk un plašāk - ierakstā!