Ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektori, flautisti Ilonu Meiju un komponistu, JVLMA Orķestra diriģēšanas katedras vadītāju, profesoru Andri Vecumnieku runājam par 27. septembra koncerta "Uz Jauno pasauli" programmu, kas vienaikus būs Ilonas Meijas inaugurācija rektores amatā, ko caurvīs mūzika, par Andra Vecumnieka jubilejas gada turpinājumu un vērtībām, kas būtiskas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Liene Jakovļeva: 27. septembrī koncertā "Uz Jauno pasauli" Ilona Meija gan spēlēs pati, gan tiks arī inaugurēta oficiāli kā rektore, savukārt Andris Vecumnieks stāsies pie Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra diriģenta pults, atklājot orķestra sezonu un, kā noprotu, ar mazu nokavēšanos svinot savu dzimšanas dienu. Izlasot koncertprogrammā Dvoržāka simfonijas "No Jaunās pasaules" nosaukumu un vēl pat neredzot koncerta nosaukumu, man likās – jūs tā ļoti apzināti esat nolēmuši vērt durvis Mūzikas akadēmijai un tiešā nozīmē doties uz Jauno pasauli. Tā droši vien nav tikai vārdu spēle.

Andris Vecumnieks: Koncerta ideja radās, vēl pirms Ilona kļuva par rektori. Svētku koncertā Dvoržāka Devītā ir absolūti atbilstošs skaņdarbs, kas ik pa brīdim kļūst populārs. Pēc nedēļas to Latvijas tūrē spēlēs Liepājas Simfoniskais orķestris, gada noslēgumā vēl viens otrs orķestris. Bet katrā ziņā mums tas ir simbolisks nosaukums. Jo, ja runājam par akadēmijas vēsturi, tā ir jauna lappuse. Jauna pasaule.

Šī simfonija atgriežas arī tavā repertuārā: Latvijas Radio fonotēkā tā jau rodama divos ieskaņojumos – gan ar Emīla Dārziņa mūzikas skolas simfonisko orķestri, gan – ne tik sen – ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. 

Andris Vecumnieks: Tas "ne tik sen" bija pirms deviņiem gadiem. (smaida) Vienkārši

pasaulē ir vērtības, kuras pat nevis atgriežas, bet netiek aizmirstas, un ik pa brīdim tiek aktualizētas. Atgriežoties pie kāda skaņdarba pēc desmit gadiem, tas ir jau pavisam cits skatījums uz šo mūziku.

Koncerts, kas bija ar Dārziņskolas orķestri 2001. gadā, un pēc tam ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri – tā ir kā diena pret nakti. Pavisam cits vērtējums.

Cits diriģenta skatījums un ikreiz arī citi mūziķi.

Andris Vecumnieks: Turklāt lai šoreiz radītu intrigu, teikšu to, ka

Devītajā simfonijā šoreiz nolēmu sekot Dvoržāka izmisīgajam lūgumam, ko viņš raksta vēstulē Simrokam – ka viņš meklē instrumentu, kas varētu atveidot saksofona skaņu. Viņš toreiz izvēlējās angļu ragu, jo saksofons tobrīd bija tikko izgudrots un bija ļoti, ļoti rets instruments,

taču Latvijas Mūzikas akadēmija nekad nav sūdzējusies par saksofonu un saksofonistu trūkumu, tāpēc šajā koncertā Devītās simfonijas otrā daļa skanēs tieši ar saksofona, nevis ar angļu raga solo.

Ilona, pirms pāris mēnešiem intervijā Inesei Lūsiņai tu solīji, ka [līdzās rektores pienākumiem] turpināsi spēlēt. Un solījums tiek pildīts – neskatoties uz to, ka iecere spēlēt ar orķestri bijusi senāka. 

Ilona Meija: Solīt jau ir viegli, bet tad, kad reāli nonāc pie darbiem, tad tas ir daudz grūtāk savienojams.

Tikai pateicoties Andra Vecumnieka idejai un aicinājumam, esmu spiesta vingrināties un spēlēt, jo citādi baidos, ka flauta būtu nolikta jau diezgan tālu... Jo septembris ir ļoti sarežģīts mēnesis jebkurā mācību iestādē, arī Mūzikas akadēmijā. 

Vai Karls Reineke skanēs tāpēc, ka viņam atzīmējam divsimtgadi?

Arī tā bija Andra ideja. Ļoti skaists un pietiekoši reti atskaņots koncerts mūsu platuma grādos. Neatceros, kas tas bija par gadu, bet savulaik Jurjānu Andreja konkursā to atskaņoja mana studente Vita Rozēna.

Par tiem solījumiem – saprotu, cik tas var būt komplicēti: vienlaikus domājot dažādas stratēģiskas lietas un parakstot papīrus, spodrināt flautas sudrabaino krāsu... Vai arī turpmāk ir iecere instrumentu nenolikt malā?

20. oktobrī būs jau nākamais koncerts, tad došos ar meistarklasēm uz Berlīni un vēl citām vietām, arī Itāliju. Visas manas meistarklases vainagojas ar koncertiem. Un, protams, vēl ir arī studenti.

27. septembra koncerts vienlaikus būs arī tava inaugurācija. Apskatījos Tēzaurā, ko īsti šis vārds nozīmē: tā ir valsts galvas vai citas augstākās amatpersonas svinīga amatā stāšanās procedūra. 

Šajā gadījumā inaugurācija būs simboliska, mēs "inaugurēsimies" caur mūziku, parādot tieši to, ka rektors ir spēlējošs cilvēks, un tā varētu būt jauna lappuse – kā jau Andris teica, jo tā līdz šim nav noticis, ka rektors savā inaugurācijas pasākumā spēlētu kādu instrumentu. Šādu tradīciju vajadzētu turpmāk iedibināt – lai katrs nākamais rektors amata ķēdi svinīgi nodod nākamajam rektoram, turpinot iesāktās tradīcijas.

Vairāk – audioierakstā.