Ar aktrisi un kostīmu mākslinieci Janu Čivželi runājamies par Bērdijas Habardes lomu izrādē "Mazās lapsas", kas Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvojusi 21. janvārī, par kostīmu mākslinieces darbu Latvijas Nacionālās operas jauniestudējumā "Salome", kas pirmizrādi piedzīvoja tajā pašā vakarā, par to, kā viņā sadzīvo abas profesijas, par to, kā top loma un cik liels izpētes process ir nepieciešams, lai taptu kostīmi izrādei... 

Liene Jakovļeva: Jūsu kolēģis Gundars Āboliņš pirms pāris dienām savā feisbuka kontā jūs cildināja kā rekordisti, uzsverot gadījumu, ka vienam cilvēkam, vienai aktrisei, vienā pilsētā, proti, Rīgā, vienā vakarā ir divas pirmizrādes, kurā viņa ir uz skatuves, bet otrā viņa nevar būt klāt, jo tur viņa ir kostīmu māksliniece. Tieši tāpat kā Alvim Hermanim, kurš savukārt "Mazajās lapsās" ir scenogrāfs, bet režisors - "Salomei"... Vai jūs pati "Salomi" esat redzējusi tā kārtīgi, ar aplausiem un publikas klātesamību?

Jana Čivzele: Neesmu gan ne pirmā, ne pēdējā māksliniece, kurai ir divas pirmizrādes vienā dienā, bet man nebija izvēles, uz kuru pusi doties: man bija jābūt uz savas skatuves, savā teātrī un jāspēlē. Taču redzēju "Salomes" ģenerālmēģinājumu 19. februārī, un biju ļoti priecīga. Man tas šķita skaisti un saviļņojoši. 

Es skatījusies bildes, daudz esmu lasījusi un esmu arī runājusi gan ar Alvi Hermani, gan solistiem un arī ar horeogrāfi Elzu Leimani "Sarunās pirms pirmizrādes". Cik garš, grūts un dziļš bijis jūsu izziņas process, lai visu to, ko uz skatuves redz skatītāji – sākot no robotiem un beidzot ar Raudu mūri un tam piederošajiem cilvēkiem, tērptiem jūsu kostīmos. Kā tas viss ir nācis?

Katrs projekts nes kaut ko jaunu, un vienmēr ir šis Lielais Nezināmais.

Strādājot pie šī projekta, tas kārtējo reizi bija apliecinājums man kā māksliniecei, cik ļoti liela nozīme ir komandai, cik ļoti liela nozīme ir cilvēkiem, kuri man ir apkārt un palīdz realizēt visu iecerēto; zina, kā pie tā nokļūt, jo viens cilvēks nevar zināt visu – arī es nezinu… Bet satieku cilvēkus, kuri man dod iespēju tālāk un tālāk, un tālāk un sastrādāties.

Runājot par "Salomi"… Lai es varētu realizēt uz skatuves to, ko visi redzēja, man bija ļoti skaista satikšanās ar kostīmu mākslinieci Saritu Izraēlā, kura man palīdzēja pēc manām izstrādātām skicēm katram tēlam, katram solistam, katram mīmistam piemeklēt apģērbu. 

Tā ir tā viena sadaļa, ko redzam uz skatuves, bet turpat blakus ir, piemēram, robots. Egils Siliņš ir robots ar vadiem. 

Varam atrast dažnedažādas bildes, pasaule ir pilna, ko izstrādā mākslīgais intelekts, bet – viens ir manas idejas, bet es jau viena pati tās nespēju realizēt, tāpēc esmu ārkārtīgi pateicīga butaforu departamentam, kurš to radīja, un jo īpaši gribu izcelt Sintiju, kura ir ģeniāla, ģeniāla māksliniece: viņa izstrādāja tieši Siliņa kunga tēlu, un tas bija milzīgs darbs.

Bet pašas Salomes prototips ir Eimija Vainhausa. Bija izpētes, skatīšanās, kopēšanas un klausīšanās darbi?

Vairāk tāda enerģētiska saslēgšanās ar šo mākslinieci. Mēs visi zinām, cik viņa savā ziņā bija traka, talantīga un tajā pašā laikā atvērta. Protams, pētīju materiālus, skatījos bildes un kaut ko lasīju, bet bija jāstrādā ar solistēm, jo solistes ir dažādas. Sākumā bija paredzēts, ka Inna Kločko dziedās pirmizrādē, tad būs Tatjana, bet Astrida pienāca klāt mums pēdējā mirklī. Bet bija ļoti precīzi izstrādāta līnija, un te atkal jāsaka paldies manai komandai - Līgai, Lindai un Gitai, kuras pacentās, lai stundas laikā kostīms būtu gatavs...

Jūs tik daudz sakāt paldies saviem kolēģiem, bet vai jūs varat teikt paldies arī Rihardam Štrausam un viņa mūzikai? Vai vispār tā ir svarīga jums, saskaroties ar operas žanru un strādājot šajā jaunajā pasaulē?

Šī ir mana pirmā pieredze operā, un es neteiktu, ka piederu pie tās sabiedrības daļas, kura regulāri dodas uz operizrādēm. Viennozīmīgi nē. Bet tas, ko arī teica Alvis Hermanis – ka pirmā reizē ir grūti, bet ar katru reizi, jo vairāk klausies, jo tu vairāk iemīļo. 

Viņš arī "Sarunās pirms pirmizrādes teica: kad tu 150 reizes noklausies "Salomi", tad jau tas sāk izklausīties pēc Raimonda Paula..."

Man bija līdzīgi – to klausījos un klausījos, un tajā 19. februārī, kad biju uz ģenerālmēģinājumu, man bija tā, ka patīk viss. 

Pieņemu, ka veidot kostīmus teātra aktieriem un operas māksliniekiem ir atšķirīgas lietas. Varbūt arī mākslinieku attieksmē pret jūsu darbu?

Man vispār kā cilvēkam nepatīk salīdzināt… Vienkārši tās ir dažādas pieredzes. Ja varu meklēt kādas atšķirības, tad, manuprāt, aktieri ir prasīgāki pret kostīmu, jo kostīms tiešām palīdz aktierim veidot tēlu, tāpēc viņam ir jājūtas ērti. 

Mana pieredze operā bija tāda, ko pēcāk stāstīju saviem kolēģiem: operdziedātāji ir tik vienkārši cilvēki! Mans priekšstats bija citādāks... Sākotnēji domāju: kā es iešu uz laikošanām, bija tādas bailes, bijība, jo tas man šķita kaut kas liels –

man  nesaprotams un nezināms, un es tiešām kā Jana taču neko nesaprotu no dziedāšanas. Bet pēc katras satikšanās ar pilnīgi visiem solistiem sapratu – ak, tik vienkārši! Kad vairāk tuvojāmies pirmizrādei, protams, kā jebkurš aktieris, kā jebkurš solists, cilvēciski viņš grib simtprocentīgu uzmanību, bet tāds ir mans darbs un visi ir man ir vienlīdz mīļi, sākot no Salomes līdz pēdējam mīmistam...

Vairāk –audioierakstā.