Jūnija sākumā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā aizstāvēti maģistra darbi specializācijās "Vēsturiskā muzikoloģija" un "Etnomuzikoloģija". Muzikologs Andrievs Alksnis savu maģistra grādu ieguva par darbu "Uģis Prauliņš un "Vecās mājas" in prog rock". Tikāmies uz sarunu par latviešu progresīvā roka pētniecību padomju periodā, par progresīvā roka dažādajām definīcijām, kā arī par grupu "Vecās mājas".

Definēt to, kas ir progresīvais roks nav bijis vienkārši, definīcijas ir dažādas, stāsta Andrievs Alksnis. "Pamatideja, par kuru vairums autoru ir vienisprātis, ka tas ir populārās mūzikas stils, kas pamatā veidojies britu rokmūzikā pagājušā gadsimta sešdesmito gadu otrajā pusē un septiņdesmitajos gados.

Šajā mūzikā vispārraksturīgais elements ir dažādu stilu saplūsme – pamatā tā ir rokmūzika, akadēmiskā mūzika, folkmūzika, džezs, avangards un tad jau katras grupas vai autora izvēle, kā šos stilus sapludināt.”

Andrievs Alksnis atklāj, ka viņam bijis svarīgi uz to paskatīties kontekstā ar latviešu mūziku – kā latviešu autori ir vai nav ietekmējušies no britu paraugiem, cik plašs bijis progresīvā roka tīklojums Latvijā un galu galā – kādi mūziķi un grupas Latvijā šim stilam ir pievērsušies.

"Salīdzinot rietumu un Latvijas situāciju padomju periodā, secināms, ka progresīvais roks Lielbritānijā veidojās, pateicoties ļoti daudziem apstākļiem, piemēram, dažādiem klubiem, radiostacijām, publikāciju tīkliem, jaunām attiecībām starp mūziķiem un ierakstu kompānijām. Tas vairumā bija atbalstoši un veicināja progresīvā roka stila veidošanos. Bet ja paskatāmies uz Latviju, tad situācija bija pilnīgi pretēja – pateicoties varasiestāžu radītiem ierobežojumiem, cenzūrai un dažādiem citiem elementiem, grupām un mūziķiem bija jāfunkcionē dažādu nelabvēlīgu apstākļu vienlaicīgā ietekmē. Tas ļoti palēnināja šī stila attīstību.

Astoņdesmitajos gados, kad pasaulē progresīvais roks piedzīvo norietu, Latvijā sāk parādīties pirmie elementi un piemēri, un grupas ar to sāk darboties.

Analizējot dažādos gadījumus Latvijā, arī Uģis Prauliņš intervijas beigās nonāca pie secinājuma, ka progresīvais roks te arī varētu nemaz nebūt bijis. Ir bijuši centieni pietuvoties progresīvajam rokam nevis izriet no progresīvā roka apzinātas būtības un darbošanās."