No 4. līdz 10. oktobrim Rīgā un 18. oktobrī Stāmerienā jau 16. reizi norisināsies Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls “Patriarha rudens”, ar saukli “Savienošanās kustībā” vēršot uzmanību kustībai kā unikālai valodai, kas sniedzas ārpus ierastajiem komunikācijas rāmjiem. 

Festivāla programmā iekļautas 13 teātra un dejas izrādes – gan studentu, gan profesionāļu radīti darbi –, četras miniizrādes, dramaturgu lasījumi, divi “darbi procesā” (work in progress) un trīs filmu skates. Ikvienam interesantam būs iespēja noklausīties arī četras publiskas lekcijas.

Festivāla teātra izrāžu programmā varēs piedzīvot trīs pirmizrādes – jauniestudējumus, ko īpaši festivālam sagatavojuši LKA Dramatiskā teātra režijas mākslas 3. kursa studenti. Uz sarunu "Klasikas" studijā aicināts topošais režisors Roberts Reikmanis, kurš veido izrādi “Mans draugs Hitlers”, Latvijas Kultūras koledžas programmas “Videogrāfija” filmu skates "Kadru kodi" kurators Aleksandrs Grebņevs un Latvijas Kultūras akadēmijas Skatuves mākslas katedras vadītāja, teātra kritiķe Līga Ulberte.

Anna Marta Burve: Šī gada festivāla sauklis ir “Savienošanās kustībā”. Kustība, protams, man uzreiz saistās ar Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas flangu, un deja šajā gadā tiek pārstāvēta ar divām izrādēm. Bet jūs kustību šajā sauklī tomēr traktējat plašāk, vai ne?

Līga Ulberte: Jā, kustība gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Mēs katru gadu mēģinām festivālam atrast kādu vadmotīvu, dominējošo tēmu. Laikmetīgās dejas projekti festivālā ir vairāk - ir divas izrādes, kuras var uzskatīt par pabeigtām - “GRIND” un “Balta kleita”, - un ir vairāki work in progress darbi, kas ir meistarklašu vai eksperimentu rezultāts gan bakalaura un maģistra studentiem, gan absolventiem. Bet skaidrs, ka kustība - tas ir process.

Festivāls mainās, un arī šogad ir vairākas lietas, kas iepriekšējos gados nav bijušas. Plašākā nozīmē - satikšanās, virzīšanās un viļņošanās.

Anna Marta Burve: Kas ir tās mainības šajā gadā?

Līga Ulberte: Šogad ir ļoti plašs piedāvājums, jo mums ir dažādu jomu studenti - ir dramaturgu kurss, kas šogad absolvēs, būs lugu lasījumi, mums ir liels audiovizuālās un skatuves mākslas maģistrantūras kurss, kur kopā mācās kino, teātra un dejas studenti, viņiem ir vairākas darbu skates. Pirmoreiz Kultūras koledža ir absolūti pilntiesīga Kultūras akadēmijas daļa, un viņu darbi - gan filmas, gan izrādes - pirmo reizi ir festivālā “Patriarha rudens”.

Gan ne pirmo, bet otro reizi esam ļoti mērķtiecīgi domājuši par dažādām meistarklasēm studentiem, kas nav festivāla publiskā daļa, to nevarēs redzēt skatītāji, bet visu nedēļu visu radošo specializāciju studenti strādās dažādu jomu meistarklasēs. Studenti to ļoti novērtē, mums pašiem tas ļoti patīk. Ir redzamā un neredzamā puse, un abas ir būtiskas.

Anna Marta Burve: Vēlējos pieminēt Elmāru Seņkovu ne tikai tāpēc, ka viņam šodien jubileja, bet pirms pāris gadiem “Klasikā” viņš ir teicis, ka viņam “Patriarha rudens” visvairāk saistās ar eksperimenta garu. Ko varat teikt par viņa apgalvojumu?

Roberts Reikmanis: Apgalvojumu, ka “Patriarha rudens” ir platforma eksperimentam, es pats jūtu, strādājot ar Jukio Mišimas lugu “Mans draugs Hitlers”. Tas būs ļoti eksperimentāls darbs, jo tajā būs gan projekcijas ar live kameru, gan stīgu kvartets. Man patiešām šī ir platforma, kur eksperimentēt.

Anna Marta Burve: Aleksandr, vai varētu pakomentēt parādību, ka teātris arvien vairāk saplūst ar tehnoloģijām?

Aleksandrs Grebņevs: Šī parādība uz teātra skatuves ir jau sen, varbūt ne tik lielā apjomā kā šobrīd, bet

jau ļoti sen ekrāns ir bijis papildinošs elements teātra izrādēs. Tagad gan, pateicoties iespējām, mēs varam to izmantot biežāk, un arī pateicoties videogrāfiem, kurus gatavoju, jo kinooperators katru dienu neiet strādāt uz teātri, un videogrāfi ir tie cilvēki, kas varētu iekļūt rutinētā teātra darbā un pildīt šo funkciju.

Manuprāt, ekrāns ir scenogrāfijas daļa, papildinošs elements, bet tas nekādā gadījumā nevar tikt uzskatīts par kino burtiskā izpratnē. Tā ir mums pieejama komponente, un mēs to ļoti labi izmantojam. Īpaši labi, ka videogrāfi, kas ir uz skatuves, var uz lielā ekrāna izcelt detaļas un tuvplānus. Tas ir tas, kas teātrī tagad ir pieejams. Te atkal lielais jautājums, Līga, kur es kā skatītājs skatos - uz detaļām vai aktieri uz skatuves? (smejas) Man liekas svarīgi nepārkāpt teātra trauslo robežu. Protams, māksla virzās dažādos virzienos, bet šis ir tas sāpīgais moments - tu atnāc uz izrādi un skaties uz ekrāniem.

Līga Ulberte: Jā, tā tiešām gadās, bet es domāju, ka tas nedraud “Patriarha rudens” izrādēm. Ekrāniem būs sava daļa, dzīvajam plānam sava.