10. maijā ar F. Šūberta, F. Lista un G. Mālera mūzikas programmu Latvijas Nacionālajā operā bija iecerējis uzstāties izcilais amerikāņu baritons Tomass Hempsons, kurš tiek dēvēts par “solodziesmu žanra vēstnieku”. Pie klavierēm - pianists Volframs Rīgers. Diemžēl mākslinieks saslimis, koncerts 10. maijā nenotiks un pārcelts. Tomēr saruna ar mākslinieku notika jau iepriekš un piedāvājam to klausītājiem.

Ir daži koncertmeistari, ar kuriem sadarbojas visi vadošie solisti. Iemesls ir plaša repertuāra pārzināšana vai kas tāds, kas raksturīgs tikai viņiem?

Kamermūzikā vari sākt darboties kopā nejaušības dēļ vai arī apzināti izvēloties partneri. Ja ar kādu sadarbojies bieži, tas nozīmē, ka jūs vieno savstarpējas simpātijas, jūs jūtat un saprotat viens otru mūzikā. Aizraujoši ir tas, ka varat izvēlēties piecus dažādus mūziķus, atšķirīgā vecumā, no dažādam kultūrām, dot viņiem laiku 20-30 minūtes un vienu skaņdarbu - Mocartu, Šūbertu, Bēthovenu vai kaut ko modernu, un visi šie pieci atšķirīgie cilvēki kļūs par vienu mūzikas brīdī. Tas man šķiet ārkārtīgi interesanti. Mums vajadzētu koncentrēties uz šo mūzikas elementu. Šis vai tas vijolnieks vai dziedātājs, izvēlas to vai citu pianistu, jo jūt, ka viņiem ir iemesls komunicēt un būt kopā. Reizēm viens no viņiem ir slavenāks par otru, viens varbūt ir pieredzējušāks, viņi var būt dažāda vecuma, no atšķirīgām kultūrām, arī tas ir ļoti interesanti, pats to esmu izbaudījis. Bet galu galā viss ir ļoti subjektīvi.

Ko Volfrāmā Rīgerā vērtējat visaugstāk?

Mēs ar Volframu jokojam, ka esam kā vecs laulātais pāris, jo esam kopā darbojušies vairāk nekā 30 gadus. Mēs saprotamies kā draugi, kā cilvēki, kā kolēģi. Un tomēr, lai arī cik daudz kopā esam darbojušies, lai arī cik jaunas mūzikas esam iemācījušies, katrs mēģinājums ir kā mūsu draudzības un agrāk atskaņotās mūzikas atjauninājums. Programmā, ko dziedāšu operā, ir labi zināmas un ikoniskas vācu dziesmas – Šūberts, Lists un, protams, Mālers, ko esam atskaņojuši bieži, dažādos dzīves posmos un būs brīnišķīgi šīm dziesmām atkal pievērsties.

Viens no aspektiem, ko ļoti augstu vērtēju, bet kas kamermūzikā jeb repertuārā balsij ar pavadījumu reizēm paliek nepamanīts, ir, ka pianistam ir jābūt izcilam!

Volfrāmam Rīgeram noteikti varētu būt laba solista karjera,  bet viņš izvēlējās darboties kamermūzikā un pievērsties vokālajai mūzikai. Taču viņa spējas spēlēt klavieres ir fantastiskas! Vairāki mani kolēģi, pianisti, koncertmeistari nav pienācīgi novērtēti, kaut gan ir lieliski pianisti. Nenovērtēšanas iemesls reizēm ir žanrs, kurā viņi strādā, reizēm vienaldzība vai naivums. Taču nav iespējams kļūt par tāda līmeņa mūziķi kā Volframs Rīgers, ar milzīgu pārzināto un koncertos izdzīvoto repertuāru, ja neesi satriecošs pianists. Dziesmu pasaulē tas ir ārkārtīgi svarīgi, te pianists nav  nekāda otro vijoļu pēdējā pults, kaut gan šis ir muļķīgs salīdzinājums. Bet gribu teikt, ka nereti par mūziķu kvalifikāciju izsakām greizus, negodīgus spriedumus.

Esat teicis, ka, lai izveidotu dziesmu vakaru, māksliniekiem, repertuāru izvēloties, vajadzīgāka lielāka izdoma. Bet Rīgā jūs piedāvāsiet visai klasiskas dziesmas - Māleru, Šūbertu un Listu.

Es vēlos, lai repertuārs ir tas, kura dēļ cilvēki nāk klausīties solo dziesmas un ceru, ka publika ir gana nobriedusi, lai spētu izlemt: tagad klausīšos, nevis domāšu par darbu, nevis prātošu, vai izslēdzu plīti, vai suņi un bērni pabaroti. Klasiskās mūzikas koncerts un vēl jo vairāk kamermūzikas un jo īpaši solo dziesmu koncerts man šķiet kā sala, kur uz 90 minūtēm varam apturēt laiku un emocionāli, arī intelektuāli pievērsties cilvēka būtības dažādajām šķautnēm. Tāds ir dziesmu vakara brīnums.  Iespējams, šāds raksturojums kādu var biedēt, bet es gribu, lai ir tieši pretēji – nāciet, būdami atvērti, zinātkāri, bez aizspriedumiem. Ja nezināt, par ko būs stāsts, ja neesat šo mūziku dzirdējuši, tas nekas. Es jums to nodziedāšu, un jūs sapratīsiet! Pēc tam varbūt gribēsiet vēl kaut ko uzzināt vai pārlasīt tekstu. Ja repertuāru tik labi nezināt, vislabāk būtu tam ļauties, bet domāt par to pēc tam. Ja cilvēki koncerta laikā pārlieku pievēršas tekstam, programmiņai, tad  pazūd dalīšanās brīnums ar mūziķiem.

Šūberta dziesmas ar Heines dzeju ir kā skaista terapijas sesija cilvēkam, kurš savā dzīvē jūtas apmaldījies, kurš ir zaudējis mīlestību un ir drūms.

Iespējams, tā bijusi viņa pirmā mīlestība, un šis zaudējums viņam nācis līdz ar apjausmu, ka dzīve ir drūma, nepatīkama, atraidījumu pilna un skumja. (Bet jācer, ka ne jau vienmēr tā ir.) Šīs izjūtas Šūberta dziesmās ir ļoti spilgtas. Arī Lists raksta ar Heines dzeju, bet dziesmās tver vairāk ironijas, to kā Heine skatījies uz cilvēkiem un dzīvi, Lista dziesmās cilvēks ir aušīgāks. Lai gan Lists dievināja Šūbertu, viņa mūzikas valoda, harmonijas un melodiju ziņā, protams, ir attīstītāka. Noslēgumā ir arī dziesma „Trīs čigāni” (lai gan mūsdienās vairs nav politkorekti tā teikt). Par šiem brīvību alkstošajiem klejotājiem, ko visā Eiropā sastopam. Un Lists ir uzaudzis šādā kopienā, viņš to pazīst ļoti labi. Dziesmas pamatā ir Leinava dzejolis, un Leinavam arī pašam piemita klejotāja gars. Viņš, būdams Šūberta laika biedrs, devās uz Ameriku, pārņemts ar ideālismu, ka tur valda absolūta brīvība un vari darīt, ko vien vēlies. Pēc sešiem mēnešiem viņš atgriezās mājās pilnīgi sagrauts un nomākts. Bijis smagi un grūti. Cilvēki bijuši nekulturāli, viņus neinteresējis nekas cits kā vienīgi izdzīvošana, ēdiens nauda, patvērums. Tas viņam atvēra acis, un viņš sarakstīja virkni dzejoļu, kuros var just viņa skatījumu uz dažādiem dzīves posmiem, uz atšķirīgiem cilvēkiem, cenšoties saprast, kas īsti ir čigāni un viņiem tik raksturīgais brīvības gars: cilvēka brīvība, mīlestības brīvība, ticības brīvība. Un šie trīs cilvēki, ko viņš portretē, bauda savu brīvību, sēžot un kūpinot pīpi vai spēlējot vijoli, vai ļaujoties snaudai – viņš izspēlē visādus simbolus. Katrs dziesmu vakars, manuprāt, ir kā cilvēku vinješu kolekcija. Un mēs arī nonākam pie Mālera dziesmām, kuras katra pati par sevi ir vesels kosmoss, ar milzīgu stāstu. Katra dziesma ir teju kinematogrāfiska vai operiska – ne jau tāpēc, ka būtu skaļa vai augstā reģistrā! Kā Lists izstāsta šo stāstu, kā attīsta, kā pārvērš jaunā muzikālā materiālā! Tas ir augstākā mērā izklaidējoši, ja drīkstu lietot šo vārdu. Reizēm izklaide šķiet vairāk saistīta ar destrukciju. Bet, manuprāt, tas ir kaut kas jēgpilns, kad saskati līdzību ar savu dzīvi, kad rodas kāds saskarsmes punkts un, dziesmu klausoties,  saskati kaut ko pats savā dzīvē un mērķos.

Manuprāt, tas ir dziesmu vakara galvenais uzdevums – kad caur dziesmu saskati dažādus veidus, kā būt cilvēkam.  

Kā veidojat dziesmu programmas? Vai domājat par balansu, lai līdzās būtu zināmas un mazāk pazīstamas dziesmas vai arī tas atkarīgs no publikas, kam dziedāsiet?

Jā, tas atkarīgs no publikas un no situācijas. Jūsu Operas vadītājs Egils Siliņš ir mans sens draugs un brīnišķīgs kolēģis, viens otru pazīstam jau sen un bieži esam dziedājuši kopā. Kad saņēmu aicinājumu dziedāt Latvijas Nacionālajā operā, biju priecīgs un nosūtīju idejas vairākām programmām. Vaicāju Egilam, ko Latvijas publika vēlētos dzirdēt, un viņš teica: „Būtu brīnišķīgi, ja jūs ar volframu piedāvātu šo repertuāru, šo ikonisko literatūru tādā veidā un kontekstā, kādu šeit Rīgā tik bieži nemaz nedzirdam. Tas būtu svarīgi un vērtīgi.” Manā piedāvājumā bija ar mazliet vieglāka rakstura programmas, bet Egils uzskatīja, ka klausītāji Rīgā tiešām vēlētos dzirdēt Šūbertu un Heini, Lists ir mazliet neierastāks, tāpēc tas arī  būtu interesanti. Jā, mēs apspriedāmies par repertuāra izvēli, man tas šķiet svarīgi, jo es parasti izpētu, kādai publikai dziedāšu. Nesaku: te ir manas trīs programmas, no tām jums jāizvēlas viena. Tā nekad dzīvē neesmu darījis, tāpēc publika man bija svarīga. Un man neteica: dziedāsi operā, esi operas dziedonis, tad nu dziedi kādas operu lappuses. Man teica: mēs gribam dzirdēt tevi, repertuāru, ka tevi raksturo, kas ir tava aizraušanās, šīs ikonsikās vācu autoru dziesmas, nāc un dalies ar mums! Šī saruna bija svarīga, un tā tapa šī konverta programma.

Esat teicis: nav tāda laika, kad es nedziedātu dziesmas, nemācītos dziesmas vai nemācītu dziesmas. Kas jūs šajā žanrā tik ļoti uzrunā?

Dziesma, manuprāt, ir cilvēka dvēseles karte. Katra dziesma ir kā cilvēka pieredzes metafora. Mēs dziedātāji un pianisti esam šī cilvēcīguma brīža atspoguļotāji un man tas šķiet ārkārtīgi interesanti un arī izaicinoši.

Nav iespējams izdziedāt visas dziesmas, visu kultūru un visu laiku mūziku, bet dziesma ir tā, kas spēj visus uzrunāt. Mums katram ir kādas savas tuvās dziesmas: no popa, džeza vai klasikas repertuāra. Manuprāt, cilvēki, kas iet uz koncertiem, varbūt zemapziņā alkst pēc poēzijas, pēc kaut kā, kas viņu domāšanā veido kādu mērķi, un tas ir lieliski! Tieši tāpēc vajag iet uz koncertiem. Un tāpēc klasiskā dziesma ir tāds izaicinājums, bet vienlaikus tā ir arī ļoti atjaunojoša. Cilvēkiem, kuri nav saistīti ar klasisko mūziku, bieži vien par to ir aplams priekšstats. Man šķiet, ka tā ir daudz izklaidējošāka, saprotamāka un atsvaidzinošāka nekā cilvēki raduši domāt. Pat vispopulārākajās Eiropas klasiskās mūzikas stacijās varam dzirdēt: (nolēmētā balsī) "Ieslēdziet šo pārraidi, tā jūs atslābinās un nomierinās - classic FM"... Un es nedomāju Classic FM kā radio staciju, bet domāju šo attieksmi: klasiskā mūzika mazinās vardarbību, tā padarīs jūsu bērnus labākus, vīns un jūsu spageti garšos labāk, ja pie vakariņām klausīsities klasisko mūziku... Nieki! Pilnīgas muļķības! Klasiskajai mūzikai vajadzētu jūs pamodināt! Es neklausos mūziku, kad grasos iet gulēt! Es to nespēju! Mans prāts sāk aktīvi darboties, šķiet, ka galva uzsprāgs! Es labāk brīdi palasu kaut ko. Mums būtu biežāk jārunā par mūziku kā par valodu. Tādu valodu, kas mums bērnībā, jaunībā nav pietiekami labi un saprotami izskaidrota. 5, 6, 10, 12 gadu vecumā neesam pienācīgi aicināti šajā valodā ielūkoties un to saprast! Tajā vecumā ikkatram bērnam ir mīļākais mūzikas repertuārs. Bet vai viņi zina, kas ir oktāva, kas kvinta, kā veidojas akordu secības, kāpēc pentatonika uzrunā tā un popmūzika tā? Kāpēc mēs nevarētu par to runāt? Tā nav smadzeņu ķirurģija! Mūzikas valoda nav sarežģītāka par jebkuras citas, skolā mācītas valodas sintaksi. Kāpēc cilvēki tā domā? Mums ir tik daudz politiķu, kas uzskata: ja tu apgūsti mūziku, tad noteikti gribi kļūt par slavenu mūziķi. Muļķības! Mūzikas un mūzikas vēstures apguve ir viena no labākajām liecībām, kas vēsta, kāda ir bijusi cilvēce, kāda ir mūsu vēsture! Un varbūt ir vēl daudz vairāk apgūstamā nekā vienkārši pateikt: nu, jā, viņš grib pelnīt tik pat lielu naudu kā Jonass Kaufmanis. (Tas tikai tāds piemērs, varbūt viņš nepelna lielu naudu...) Tikai gribu teikt, ka

mūziku mēs mācāmies ne jau tāpēc, lai kļūtu par slavenu mūziķi! Tā tas nedrīkstētu būt!

Jūs nereti sauc par dziesmas vēstnieku. Pats arī kā tāds jūtaties vai tas ir tikai apzīmējums, kas jums piedēvēts?

Par šo apzīmējumu esmu dziļi pateicīgs, priecājos, ka varu būt mākslas vai dziesmas vēstnesis. Pret šādu titulu man nav nekādu iebildumu. Bet tam nevajadzētu nozīmēt, ka esmu kaut kādas piramīdas virsotnē. Ja jūs šobrīd runājat ar mani par dziesmas žanru, noteikti varat just manu aizrautību, to, cik man dziesma ir svarīga. Šķiet, ka nav iespējama intervija ar Tomasu Hempsonu, nerunājot par dziesmu. (smejas). Bet es dziesmu redzu arī kā operas sastāvdaļu. Kā daļu no visas mākslas. Kā mūsu eksistences liecību, kā cilvēcības pierādījumu. Būt par cilvēku - tā ir gara, nepārtraukta upe, kam neredzam sākumu un nezinām, kur tā beigsies. Tā ir šī brīnišķīgā DZĪVES UPE, visi zinām šo metaforu. Un manuprāt, katrs atsevišķais mākslas priekšnesums ir kā aka, kurā varam pasmelties. No mūsu dzīves upes varam kaut ko iegūt, kaut ko saprast vai piedalīties tajā. Mēs pieāķējam sevi cilvēcībai. Man šī liekas ļoti skaista metafora, kas raksturo mākslas būtību. Un es nespēju saprast, kāpēc kādā valstī, kādā līmenī būtu jebkādas problēmas mākslu iekļaut izglītības procesā.

Vai dzeju tikai izdziedat dziesmās vai to arī lasāt? Vai jums vispār ir laiks lasīšanai?

Jā, dzeju es arī lasu. Un atrodu tam laiku. Ja godīgi, ir dzejnieki, kurus esmu iepazinis, jo esmu dziedājis dziesmas ar viņu tekstiem, lai tas būtu Heine vai Vitmens vai Lengstons Hjūzs. Esmu iegrimis viņu valstībās. Pēdējo pāris gadu laikā esmu daudzinājis un pētījis afroamerikāņu radošo devumu gan Amerikā, gan ārpus tās. Un to stāstu vislabāk var saprast tieši caur zināmu un arī mazzināmu dzejnieku acīm. Laiku pa laikam man atsūta kādu dzejoļu krājumu, kāds mani iepazīstina ar kāda dzejnieka daiļradi, tad es tai pievēršos tuvāk un izzinu dziļāk. Ne gluži katru dienu pievēršos dzejai, taču lasīt man patīk. Bet, ja atbildu pavisam godīgi, tad

savā brīvajā laikā vislabprātāk lasu biogrāfijas un darbus par vēsturi. Man patīk sociālā vēsture, cilvēki, kas savieno laikmetus un mākslas virzienus.

Ja man ir iespēja lasīt, tad labprātāk izvēlēšos kādu jaunu grāmatu par Tomasu Mannu nevis lasīšu kādu Tomasa Manna romānu. Tāds muļķīgs piemērs.