Jaunais tenors Mārtiņš Šmaukstelis uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves publikas priekšā pirmoreiz stāsies sezonas atklāšanas koncertā 3. septembrī. Klasikā aicinājam dziedātāju uz iepazīšanās sarunu, lai uzzinātu vairāk par viņa studiju laiku Londonā un atgriešanos Latvijā, vismaz uz vienu sezonu.

Sarunā gan par Mārtiņa karjeras ceļa sākumu, gan izvēlēm un lietām, kas sniedz prieku ārpus mūzikas, kā arī patīkamo satraukumu.

Liene Jakovļeva: Šī ir mūsu iepazīšanās saruna. Jūs, kaut esat ierakstīts Latvijas Nacionālās operas un baleta jaunās sezonas atklāšanas Galā koncerta dziedātāju sarakstā, tomēr esat tāds "nezināmais lielums" un klausītāji Latvijā Jūs ir maz dzirdējuši. No tiem, kas bijuši klāt šovasar notikušajā koncertā "Dzimuši Latvijai", esmu dzirdējusi ļoti sajūsminātas atsauksmes, pārējiem tas viss vēl ir priekšā. Tas, ka Jūs šobrīd esat Latvijā un dziedāsiet Latvijā, droši vien ir likumsakarība? Vai arī pārsteigums?

Mārtiņš Šmaukstelis: Protams, ir arī pārsteigums, bet uz to ir iets. Vienmēr tādas ir bijušas vēlmes, tāpēc esmu ļoti apmierināts būt te. [..] Gadu mācījos Latvijas Mūzikas akadēmijā un tad izlēmu doties uz Londonu, uz Karalisko mūzikas akadēmiju, kur izmācījos gan bakalaurus, gan maģistrus, un kopš tā laika esmu strādājis kā pašnodarbinātais gan tur, gan Īrijā, gan Singapūrā, mazāk Latvijā, bet tagad arī šeit.

Kas Jūs sadzirdēja, vai tas ir noslēpums? Vai ir kāds cilvēks, kam varat teikt paldies par to, ka dziedājāt Dzintaros un tagad būsiet vismaz vienu gadu mūsu operas solists?

Noteikti jāsaka liels paldies Lailai Holbergai. Katru reizi braucu uz Latviju un strādāju ar viņu, viņa pasniedza manu vārdu tālāk Mārtiņam Ozoliņam, kurš arī mani izdzirdēja. Mēs pastrādājām arī ar viņu, un beigās viņi nolēma man piedāvāt šo iespēju.

Jūs esat tenors, bet klausos, ka šobrīd nemaz nerunājat tenora balsī, vairāk tādā baritonā, bet Jums ir ļoti skaista tenora balss. Vai tas nāk no ģimenes?

Jā, mans tēvs arī bija dziedātājs, vēl aizvien māca dziedāšanu. Viņš vairāk visu mūžu ir dziedājis koros, bet kā bērniem gan man, gan māsai, lika spēlēt vijoli. Ir savs stāsts, kā es izvēlējos vijoli, bet jā – spēlēju vijoli, vēlāk sāku dziedāt popmūziku, rokmūziku un beigu beigās tiku arī līdz klasikai.

Vai popmūzika, rokmūzika un kaut kas neakadēmiskāks joprojām ir Jūsu repertuārā, kur ir gan operas, gan kamermūzika, gan dažādi "sāņu celiņi"?

Pašlaik mērķēju vairāk uz klasisko, bet vienmēr jau jautrības pēc uzdziedu arī kaut ko citu.