Šobrīd Rīgā viesojas Bostonas simfoniskais orķestris un diriģents Andris Nelsons. Rīga ir viena no tikai četru pilsētu pieturpunktiem, kur šis orķestris kopā ar savu galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju Andri Nelsonu pavada savu Eiropas turneju.

Turneja sākās Vīnē, pēc Rīgas viņi muzicēs Prāgā, bet tūre noslēgsies Leipcigā, Šostakoviča festivālā.

Jau vakar, 11. maijā, Latvijas Nacionālajā operā izskanēja pirmais no diviem pasaulslavenā Bostonas simfoniskā orķestra koncertiem, kurā pie diriģenta pults stājās tā mākslinieciskais vadītājs Andris Nelsons, atskaņojot Dmitrija Šostakoviča Sesto un Astoto simfoniju.

Ar presi vakar no rīta tikās Andreja Žagara Kultūras attīstības fonda mākslinieciskais vadītājs, komponists Arturs Maskats, kurš pauda prieku, ka beidzot tas ir izdevies – Bostonas orķestris ir Rīgā: pie šīs sadarbības tika strādāts divus gadus, bet vēl jo lielāks prieks ir par to, ka paralēli koncertiem Rīgā Bostonas orķestra mūziķi sniedz meistarklases, un uz mēģinājumiem ir iespēja nākt arī studentiem.

Bet tagad iepazīstamies ar Bostonas simfoniskā orķestra prezidentu un direktoru Čadu Smitu. "Vieta, no kurienes tu nāc, ir ļoti svarīga. Kad Andris ieradās Bostonas simfoniskajā orķestrī pirms desmit gadiem, 35 gadu vecumā, viņš daudzējādā ziņā bija pilnībā izveidojies," stāsta Čads Smits. "Andris Bostonas simfoniskajā orķestrī ieradās kā neparasts mūziķis. Bet tas, ka mēs varam atbraukt un būt šeit, Rīgā, un izprast Andri kā jaunieti, un būt Operas namā, kur viņš 21 vai 22 gadu vecumā, uz brīdi noliekot trompeti malā, diriģēja baletus un operas – tā ir svarīga mūsu kā organizācijas un orķestra izaugsmes daļa! Tas mums visiem – orķestra mūziķiem, darbiniekiem, daudziem mūsu patroniem, kas ir šeit – sniedz iespēju ieskatīties, kā Andris kļuva par tādu cilvēku un mūziķi, kāds viņš ir tagad. Tāpēc mēs esam ārkārtīgi pateicīgi un pagodināti būt šeit, šajā lieliskajā un skaistajā pilsētā."

Tāpat Čads Smits uzsver: "Esam atveduši projektu "Šostakovičs", kas ir Andra mākslinieciskā vizītkarte kopš viņa pirmā gada Bostonā. Tā bija Šostakoviča Desmitā, kuru viņš diriģēja pirmajā gadā. Un šajā desmitgadē mēs esam pētījuši šo unikālo mūziku. Pēc tam dosimies uz Leipcigu, kur būsim liecinieki, kā šis cilvēks diriģē 15 simfonijas un citus koncertus un operu… Nav neviena cita, kas to varētu izdarīt. Bet mēs apzināmies, ka tas viss sākās šeit – Rīgā…"

Tā – Bostonas simfoniskā orķestra prezidents un direktors Čads Smits, kuru vēl dzirdēsim atsevišķā sarunā, bet tagad pats Andris Nelsons stāsta par savām sajūtām, atgriežoties Rīgā un Latvijas Nacionālajā operā un baletā...

Bet tagad pats Andris Nelsons stāsta par savām sajūtām, atgriežoties Rīgā un Baltajā namā.

"Ienākot jebkurā vietā Operā, ir sajūta, ka gaiteņi un sienas runā – ir sajūta, ka viss, ko šeit esmu piedzīvojis, bijis nesen, lai gan laiks šeit pagājis diezgan liels – ja diriģēšanai pieskaita trompetista gaitas operas orķestrī, iznāk gandrīz 28 gadi," stāsta Andris Nelsons. "Savu pirmo pieredzi operā guvu jau piecu gadu vecumā, kad vecāki mani aizveda uz "Tanheizeru". Sapņi par diriģēšanu sākās jau toreiz...

Protams, neaizmirstamas ir sajūtas un atmiņas par tālāko. Andrejs Žagars – viņa gars, ietekme… Vēl aizvien jūtu viņa pacilāto gara sajūtu un mākslas brīnumu, kas tika veidots – tagad man prieks redzēt jauno direktoru,

un paldies par viņa atbalstu un atļauju šeit uzstāties!"

Vaicāts, kas vedinājis izvēlēties atskaņot tieši Šostakoviča mūziku un ko ar to vēlas pavēstīt klausītājiem, maestro Nelsons saka tā: "Mūsu ceļš ar Šostakoviča mūziku sākās pirms vienpadsmit gadiem, kad sāku strādāt Bostonā.

Šostakovičs vienmēr bijis viens no maniem mīļākajiem komponistiem, caur kuru varu izteikt savu dvēseli,

daudz ko gribas caur viņa mūziku pateikt. Sākām ar vienu, divām, trim simfonijām, sākām sadarbību ar ierakstu kompāniju "Deutsche Grammophon". Orķestris brīnišķīgi spēlēja šo mūziku, un publika ar sevišķu siltumu to uzņēma, kas man bija pārsteigums, jo liekas, ka Šostakoviča laiks - tas ir briesmīgais Staļins, slepkavības... Taču arī Šostakoviča dzīvē šajā laikā bija tik daudz brīžu, kad viņš bija tuvu cietumam, izsūtīšanai vai nogalināšanai.

Tas arī ir

viens no galvenajiem mērķiem – atskaņojot šo mūziku, atzīmēt, ka tā, neatkarīgi no laika, neatkarīgi no politiskās situācijas, kurā komponists dzīvoja, ir ģeniāla. Šostakovičs bija cilvēks, kurš ar savu kompozīcijas valodu sapratās ar cilvēkiem.

Un ka mūzika nav saistīta tikai ar politisko situāciju. Ikvienu no mums ietekmē tas, kas notiek mums apkārt. Bet talanta lielums vai mazums nav atkarīgs no politiskās situācijas."

 
Šovakar koncertā ar Bostonas simfonisko orķestri skanēs gan Šostakoviča Piecpadsmitā simfonija, gan Pirmais koncerts vijolei un orķestrim, tā soliste būs Baiba Skride, ar kuru Inta Pīrāga sazinājās dažas dienas pirms šī koncerta, kad māksliniece kopā ar bostoniešiem un Andri Nelsonu vēl atradās Vīnē.
 

 

Un tagad vārds Bostonas simfoniskā orķestra mūziķu padomes vadītājam un kontrabasistam Todam Sīberam un orķestra koncertmeistaram Neitanam Kolam.

"Ir pagājuši desmit, vienpadsmit gadi, kopš Andris ir kopā ar mums. Bet ir sajūta, it kā mēs joprojām atrodamies medusmēnesī,” smaida Tods Sībers. "Mūsu ceļojums ar Šostakoviču ir īpaši unikāls. Lielākajai daļai no mums tas ir bijis dziļāks un izglītojošāks, nekā mēs spējam iedomāties. Tas ir kā došanās alternatīvā visumā. Es ceru, ka cilvēki koncertos dzirdēs, ka katrs no šiem darbiem ir tik neticami atšķirīgs. Tie aizved uz emocionālām vietām, kuras lielākā daļa no mums, iespējams, nekad nenonāktu, bet Andris mūs tur neticami aizved, un tas ir bijis liels prieks – atskaņot šo ciklu. Tas, kā orķestris spēlē Šostakoviču tagad, ir citādāk nekā tad, kad sākām ciklu. Un katru reizi tas mainās."

"Es ierados Bostonas Simfoniskajā orķestrī kā jauns dalībnieks, tāpēc piedzīvoju jau šī ceļojuma daļas beigas, bet tas ir liels gods un privilēģija redzēt visu darbu un izaugsmi, ko orķestris un Andris ir kopā sasnieguši," prāto Neitans Kols. „”Īpašs prieks vest šo mūziku ceļojumā kopā ar maniem kolēģiem, tik talantīgiem orķestra dalībniekiem, un arī par Baibu: man kā vijolniekam jāsaka, ka viņa patiešām iedvesmo, kopā uzstājoties pilsētā pēc pilsētas. Paldies par to! Es ticu, ka orķestris strādā un aug kopā uz skatuves, bet tieši turnejās un ceļojumos jūs patiešām kļūstat par ģimeni, jo tad jūs redzat savus kolēģus visos aspektos. Atceros, kad Maestro mums mēģinājumā stāstīja par to, kā pirmo reizi kā jauns izpildītājs pameta Latviju, un par emocijām un brīnumu, ko piedzīvoja ceļojot – tas mums arī atvēra acis uz Šostakoviča mūzikas rakstura aspektiem. Tāpēc domāju, ka mums ir ļoti nozīmīgi kopā doties šajā ceļojumā un apciemot Andra un Baibas mājas.”

Un vēl viena svarīga piebilde no Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētāja Sanda Voldiņa: "Mēs visi uztraucamies par koncertzāli un ļoti gaidām to; Andris Nelsons minēja, ka šovakar koncertā būšot Valsts prezidents un kultūras ministre un noteikti runās par koncertzāles nepieciešamību arī ar valsts vadošajām amatpersonām." Viņš arī aicināja novērtēt, ka mēs mūsu valstī varam tik vienkārši satikt mūsu prezidentu un paust viņam to, kas mums rūp, kas mums nepieciešams, bet Amerikā – tas ir pat kautas neiedomājams! Andra Nelsona vārdiem – tur prezidents pat īsti nezina, kas ir mūzika...

Domājot par Ameriku un Donalda Trampa politiku arī kultūras jautājumos, mēs aizdomājamies, cik apdraudēta ir mākslinieciskā brīvība tur šobrīd, tāpēc vaicājam to Bostonas simfoniskā orķestra direktoram Čadam Smitam.

Signe Lagzdiņa: Vai līdzīgi kā citas mākslinieciskās organizācijas, arī jūs sajūtat mākslinieciskās brīvības apdraudējumu? Vai arī jums valstiskā finansējuma grožos jāturas vadoties pēc Trampa prioritātēm?

Čads Smits: Amerikas Savienotajās Valstīs šis noteikti ir periods, kad daudzām mākslas organizācijām nākas no jauna apliecināt mākslinieciskās brīvības nozīmi. Mēs esam organizācija, kas nesaņem lielu federālo finansējumu, un mums ir iespēja būt mākslinieku pārstāvjiem. Bostonas simfoniskais orķestris tika dibināts pirms 144 gadiem un tas pastāv nevis tāpēc, lai iemūžinātu sevi, bet lai stāstītu stāstus, kas pēc mākslinieku domām ir būtiski.

Šostakoviča mūziku var uztvert arī bez šāda konteksta, bet, manuprāt, ņemot vērā šos sarežģītos laikus visā pasaulē, Šostakoviča darbus ir grūti nespēlēt un neieklausīties un nemēģināt sajust mūsdienu rezonansi. Tieši to mēs absolūti jūtam, jo esam turnejā, un, iespējams, tagad, kad esam Eiropā, atskatāmies uz Amerikas Savienotajām Valstīm un redzam, kas īsti notiek. Mēs turpinām veidot programmas tādā pašā veidā, kādā mēs veidojām programmas līdz šim, un turpinām aicināt māksliniekus, kuriem ir, ko teikt. Daudzējādā ziņā orķestris ir platforma, bet bez mūzikas tas ir kā dziedātājs bez balss.

Taču bez politikas ir arī popkultūra. Arī jūs domājat. kā to integrēt savā programmā? Jum ir atsevišķa sadaļa – "BSO Pop", kurā aicināt populārās mūzikas pārstāvjus. Kāpēc, jūsuprāt, mūsdienās ir svarīgi par to domāt?

Domāju, ka ir svarīgi domāt šajā virzienā. Bostonas simfoniskais orķestris tika dibināts 1881. gadā. Tātad tas ir viens no vecākajiem orķestriem pasaulē – man šķiet, dibināts tajā pašā gadā, kad Berlīnes filharmonija. Bet tikai četrus gadus vēlāk tika dibināts Bostonas Pops, kas ir mūsu organizācijas daļa. Jau mūsu klasiskā orķestra dibinātāji un Bostonas pilsētas vadītāji tolaik saprata, cik svarīgi mūsu darbā iestrādāt mūziku no citām tradīcijām un citiem žanriem. Tātad mūsu 144 gadu vēsturē klasiskā mūzika visaugstākajā līmenī ir dzīvojusi līdzās izciliem džeza māksliniekiem, teātra mūzikai un popmūzikai. Bostonas Simfoniskais orķestris savā vasaras mājvietā Tenglvudā savos orķestra koncertos apvieno lieliskus mūsdienu māksliniekus.

Mēs mūziku uztveram kā harmonisku kopdzīvi. Un ir tik daudz veidu, kā mūsu darbs ietekmējis populāro kultūru. Šostakovičs ir lielisks piemērs tam, kā populārā kultūra turpina ietekmēt akadēmisko mūziku.

Es redzēju jūsu seju, kad jūs dzirdējāt, ka Latvijā biļetes uz šiem koncertiem, tika pārdotas desmit minūšu laikā. Kā tas ir Bostonā? Vai jums dažreiz ir grūtības pārdot biļetes pat ar labākajiem mūziķiem un labāko diriģentu?

Bostonā mums ir ļoti paveicies. Bostona ir viena no lielākajām mūzikas pilsētām pasaulē, un viens no lielākajiem kultūras centriem un zināšanu centriem. Bostona, iespējams, ir pasaules zināšanu centrs, jo tur ir universitātes, Hārvarda un tik daudzas citas. Un mums šajā telpā ir ļoti svarīga loma. Tāpēc mums Bostonā ir brīnišķīga auditorija. Bet – jā, desmit minūtēs pārdot biļetes – tas ir ātri...

Vai jūs varētu īsi raksturot orķestra mūziķus, tā plašo nacionālo sastāvu un to, cik grūti ir nokļūt orķestrī?

Lai nokļūtu Bostonas simfoniskajā orķestrī, tas ir ceļojums. Un šie mūziķi, aptuveni simt, ir labākie mūziķi pasaulē, un viņi nāk no visas pasaules. Ikreiz, kad Bostonas simfoniskajā orķestrī ir brīva vieta, piesakās vairāki simtu cilvēku... Ļoti bieži notiek noklausīšanās, un mēs nevienu nepieņemam. Tas ir ievērojams notikums – iegūt darbu Bostonas simfoniskajā orķestrī. Pēc tam tev ir jāiziet pāris gadu pārbaudes laiks, pirms kļūsti par pilntiesīgu locekli. Pastāv tradīcija: ja reiz esi izturējis šo laiku, tu parasti paliec Bostonas simfoniskajā orķestrī uz mūžu. Šogad šajā turnejā mēs atvadāmies no pieciem spēlētājiem, kuri dodas pensijā. Viens no mūsu spēlētājiem aiziet pensijā pēc 63 nostrādātiem gadiem... Tas ir brīnišķīgs kolektīvs, bet tas arī nepārtraukti atjaunojas.

Bostonas orķestrī nupat esot uzņemta Arianna Brusubārda-Greisa, kuras ģimene ir viena no latviešu diasporas ASV.

Ne tikai viņa! Mūsu komandā ir arī darbinieks, kura vecāki ir latvieši: viņš šobrīd ir kopā ar mums šajā ceļojumā. Un viņam tas patiešām ir ievērojams notikums, jo viņš no saviem vecākiem dzirdējis stāstus par Latviju, un tagad šeit ir pirmo reizi. Latvijas dižais dēls, protams, ir Andris, bet mūsu orķestrim ir arī citas saiknes ar šo neparasti skaisto valsti.