25. novembrī Latvijas Televīzijas 1. kanālā pulksten 21.10 būs skatāma dokumentālās filmas "Caur objektīva aci. Gunārs Cilinskis" pirmizrāde.

Tās scenārija autore un žurnāliste Ilze Strenga tai devusi oriģinālu žanrisko apzīmējumu - dokumentālā melodrāma, un sarunā ar "Klasiku" sirsnīgi piekodina: "Un melodrāmā jau ir tā, ka tur pa brīžam ir jāparaud, pa brīžam jāpacieš līdzi mīlas ciešanām. Tur būs visi melodrāmas elementi. Līdz beigām noskatieties gan, jo melodrāmas ir jānoskatās līdz beigām. Vai nu tu kārtīgi izraudies, vai arī attīries, un tad secini – jā, tas tik bija vīrietis, tā tik bija zvaigzne..."

Filmas režisors ir Guntis Lēmanis, bet operatori – Normunds Čirkste un Normunds Pavlovskis. 

Arhīva foto - aktieris Gunārs Cilinskis 

Liene Jakovļeva: Cik ilgi ar Gunāru Cilinski visi kopā dzīvojāt?

Tas bija gadu ilgs ārkārtīgi rūpīgs, izzinošs un mazlietiņ arī arhivāra darbs, jo tad,

kad mani jaunākie kolēģi pēc pirmās nelielās melnās montāžas noskatīšanās jautāja, kur ir viņa televīzijas intervijas, ar režisoru Gunti Lēmani sapratām vienu lietu – ka jaunākās paaudzes cilvēkiem īsti nav pat vīzijas, kā strādājuši mediji.

Gunāra Cilinska šajā saulē vairs nav jau vairāk nekā 30 gadus. Tā bija skaista vasaras diena 1992. gadā, kad viņš ar ūdensslēpēm uzslēpoja debesīs. Bet tādi īsti televīzijas ieraksti jau bija tikai kopš kāda 1975. gada, kad sāka glabāt lentas un varējām atļauties rakstīt uz citām lentām. Bet tad jau viņš bija aizgājis uz kinostudiju un tapa viņa pirmā filma "Ezera sonāte". Un tad tas arhivāra darbs apmēram bija tāds, ka ar sava dēla palīdzību ar laipnu Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalstu dabūju pilnīgi visas Gunāra Cilinska intervijas, rakstus un aprakstus no viņa pirmajām radošajām dienām. Lasīju tos cauri un sapratu, ka visas tā laika intervijas, kā mēdzam teikt, ir tieši nekādas…

Klišejiskas?

Jā, kaut kas par radošo darbu, kaut kas par kādu emocionālu teātra vai režijas situāciju, bet nevienas atziņas, nevienas jēgpilnas domas par to, kā viņš pats ir juties, kā pasaule ap viņu darbojusies, kādas bijušas viņa intereses, izņemot dažas "izšautas" pērlītes – jā, nu, tur mēs vēl Veltu Līni ar ūdensslēpēm, tur dēls Aigars. Ļoti rūpīgi izskatījām visus iespējamos kinodokumentu arhīvus, Nacionālā teātrī bija viņa personīgā lieta, kura, paldies Dievam, mums ir pieejama.

Taču cita lieta ir radio ieraksti – jūs esat daudz bagātāki nekā Latvijas Televīzija: pirmkārt, viņa balss ieraksti, intervijas, kuras tapušas ar Liu Guļevsku un Rutu Rikši. Lia atveda vienu briljantu kaseti, kur viņa kā tāda īsta pētniece un arhivāre vākusi Gunāra stāstus.

Bet mēs televīzijā, izrādās, ne velna viņu neesam filmējuši dokumentālajās intervijās! Bet laiks bija tāds – platā 16 milimetru televīzijas lente bija zelta vērta, un tai rakstīja virsū un dzēsa nost. Varbūt toreiz arī cilvēkos nebija ieprogrammēta īstā misijas sajūta, kāpēc tev ir medijā jāstrādā, kāpēc tev ir lietas jāsaglabā. Tas darbs, ko tu atstāj, daudziem ir zelta vērtē – lai pēc tam paņemtu kādas minūtītes, lai tu to cilvēka mūžības tēlu uzburtu.

Vai Gunāra Cilinska 90. dzimšanas diena bija impulss, kāpēc tieši šogad veidojāt šo filmu?

Jā, bet iedomājies, kā mēs visi žurnālisti dzīvojām un arī sabiedrība dzīvoja - no vienas mājsēdes uz otru, no viena procesa uz otru, visu laiku jālieto maska. Pētniecībai tas īsti netraucē, bet – ja nebūtu atsaucīgās bibliotēkas, Nacionālā teātra un arī citiem arhīviem. Bet kaut kā arī šajos apstākļos ir tāda cita apziņas un kosmosa līmenis, ka tu vienkārši meties iekšā un dari, lai maksimāli izdarītu. Padomā, ja Gunāram Cilinskim ir 90, viņa laikabiedriem ir nedaudz mazāk. Bet vienai daļai laikabiedru ir līdzīgi kā viņam, un daudzu jau vairs nav. Ja tāda filma būtu tapusi pirms 20 gadiem, varbūt 10, krāsu un cilvēku palete būtu daudzveidīgāka, lai gan arī tagad tā mums ir brīnišķīga, briljanta!

Esat izveidojuši laikabiedru, vērtētāju un domātāju mozaīku – tātad ir arī cilvēku stāsti, atmiņas un domas par Gunāru Cilinski kā par kolēģi, kā par draugu...

… un arī par dziļo acu dzelmju dievinātāju. Jo skaists ir šis laiks. Arī pazīstot aktieru mūžus, ir ārkārtīgi svarīgas personīgās vibrācijas, kas ar tevi notiek, kad tu kaut ko radi. Un tās

personīgās vibrācijas Gunāra Cilinska dzīvē nekad nav atklātas – tās dziļo acu dzelmes, skati, mīlestības maigums un mīlestības trauslums.

Varbūt tās ir tās oderītes un āderītes, kuras bija visinteresantāk uzrunāt, izrunāt, vai tu esi gatavs dalīties ar mums kādā savā emocionālā pārdzīvojumā. Protams, bija arī situācijas, kad mums pateica „nē”, jo ir galu galā jārespektē mūža noslēpumi – ir mūža mīlestības, ir mūža nenosauktie bērni. Tas viss jau ir, bet tādas provokācijas mēs šiem cilvēkiem nemetām, ka viņiem vajadzētu par visu vari atklāt savus intīmākos dvēseļu stūrīšus. Briljanti ir kinorežisora Vara Braslas un Jāņa Streiča vērojumi un atzinumi. Viens varbūt mazlietiņ ieturētāks, kā saka, kaut vai mūžības drauga plecu uzturošāks, otrs varbūt savā latgaliskajā temperamentā atklātāks, tiešāks, vērtējošāks. Ir Gunāra Cilinska vienīgā kursabiedrene Mudīte Šneidere. Brīnišķīga dāma! Tik maz intervēta. Gunāra Cilinska spožajā kursā bija tikai četras dāmas - Dina Kuple, Mudīte Šneidere, Vija Bunka un Antra Liedskalniņa. Tie Mudītes garšīgie stāsti – kā Gunārs cīnījās ar savu mūžīgo "Es": cīnījās gan ar personīgo "Es", gan ar burtu "S", ko viņš visu mūžu tā arī īsti nevarēja izrunāt. Starp citu, filmā būs lieliska iespēja dzirdēt arī izrāžu fragmentus, jo mums ir tikai viens, no "Lorencačo", un tas pats ir tāds maziņš un niecīgs. Viņš, starp citu, ir spēlējis izrādē "Pūt, vējiņi!" un dublējies ar brīnišķīgo Ģirtu Jakovļevu Ulda lomā.

Ir arī "Ilgu tramvajs", kurā viņš spēlē kopā ar Eleonoru Dūdu. Izrādās, ka Stenlijs "Ilgu tramvajā" viņam ir totāli riebies, jo viņa mentalitāte un būtība tāda nebija.

Tev noteikti ir jāpasaka paldies arī savai komandai.

Šādos darbos – maratonos – ir jāapbruņojas ar pacietību. Bet mūsu uzdevums kopā ar režisoru Gunti Lēmani bija tāds: ja esam iesākuši no Gunāra maksimāli tālās bērnības un bezgala skaistās mīlestības uz mammu līdz pat finālam un dzīves secinājumiem, tad vienreiz dzīvē izejam visu to ciklu.

Skaties vienu raidījumu, otru, trešo, iedzer savu tēju, iedzer savu vīnu un ļaujies megazvaigznei. Kā kinokritiķe Dita Rietuma saka – tam melno acu dzīļu vibrāciju piestrāvotajam cilvēkam, kurš patika visām sievietēm, kurš filmējās kopā ar Sofiju Lorēnu, Polu Raksu, kurš ar savu brīnišķīgo torsu ir spējis iekairināt daiļās skatītājas.

Filmā ir arī feinas teātra atziņas no Ritas Melnaces, Ditas Rietumas redzīgais skats par viņa filmām, kur viņa arī diezgan [kristiski] pasaka, ka tās patiesībā ir diezgan dažādas un mazliet eklektiskas.

Tieši par Gunāru Cilinski kā režisoru? 

Jā, un man nejauši iešāvās prātā filmas žanriskais apzīmējums – es to pēkšņi nosaucu par dokumentālo melodrāmu. Un melodrāmā jau ir tā, ka tur pa brīžam ir jāparaud, pa brīžam jāpacieš līdzi mīlas ciešanām. Tur būs visi melodrāmas elementi.

Mūzika arī būs?

Jā! Gunārs Cilinskis, izrādās, ir dziedājis Ģederta Ramana dziesmu filmā "Ceļazīmes" 1968. Gadā! Protams, arī "Melnā vēža spīlēs" viņš ir dziedājis, tāpat "Stari stiklā" kaut ko repojis mazlietiņ. 

Imanta Kalniņa "Ezera sonāte" skan?

Nu, kāda runa... Jā, bet tā šajā gadījumā bijusi viņa izvēle.

Pēteris Vasks pēc viņa aicinājuma komponējis mūziku kinofilmai "Vilkaču mantiniece".

Tā mēs filmā to neatšifrējam. Arī "Agrajā rūsā", ko viņš režisējis, savākti 20., 30. gadu hīti un valsīši. Bet lielais pārsteigums bija par "Ceļa zīmēm". Bet nu – māmiņa taču viņam lika klavieres spēlēt, tāpēc viņš to ir mācējis. Imants Kalniņš ir komponists arī viņa filmā "Bailes", Ivars Vīgners - "Tarānā". 

Cik daudz ar sāpošu sirdi palika aiz borta? 

Filma ilgst divas stundas: visi saka – vai tad nevarējāt iedabūt iekšā visu, ko gribējāt? 

Bet tas patiešām ir daudz. 

Jā, ļoti daudz, bet esam ļoti, ļoti priecīgi, ka mūsu vadība bija pretimnākoša. Sākumā domājām, ka filmu veidosim divās daļās, divās sērijās, bet nu – mēs tā ļoti sakreņķējušies neesam, ja kādam varbūt pa vidu būs tā kā garlaicīgāk… Bet līdz beigām noskatieties gan, jo melodrāmas ir jānoskatās līdz beigām. Vai nu tu kārtīgi izraudies, vai arī attīries, un tad secini – jā, tas tik bija vīrietis, tā tik bija zvaigzne.