4. aprīlī Latgales vēstniecībā GORS un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" un 5. aprīlī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris sava galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā atskaņos divus simfoniskus darbus - Kaijas Sāriaho opusu Laterna Magica un Riharda Štrausa grandiozo "Alpu simfoniju".

22 epizožu virknējums Riharda Štrausa "Alpu simfonijā" piedāvā muzikālu ceļojumu no saullēkta līdz saulrietam, vēstot par kāpienu kalnos, bet Kaijas Sāriaho meistardarba nosaukums un ideja radusies no nosaukuma zviedru kinorežisora Ingmara Bergmana autobiogrāfijai Laterna Magica, kas attiecas arī uz 17. gadsimta attēlu projektoru - priekšvēstnesi mūsdienu kino.

Sarunā ar Annu Martu Burvi Tarmo Peltokoski saka, ka nevar atbildēt uz jautājumu, vai Bergmana apsēstību ar gaismu var salīdzināt ar viņa paša apsēstību ar mūziku, bet Kaija Sāriaho gan bija apsēsta ar gaismas tēmu un tā parādās vairākos viņas opusos, īpaši Laterna Magica. Uzzinām, kāpēc Bergmans licis šādu nosaukumu savam darbam, kā arī par viņa bērnības aprakstu citātiem, ko Sāriaho izmanto savā darbā, liekot mūziķiem čukstēt un runāt. Savukārt Riharda Štrausa "Alpu simfonija", pēc Tarmo Peltokoski domām, ir ģeniālākā no mūzikas partitūrām simfoniskajam orķestrim. Sarunā viņš apraksta gan tembru nokrāsas un skaņveides paņēmienus, kas šo partitūru dara īpašu, gan arī jūsmo par struktūras simetriju, kuras dēļ Štrausa simfonija, pēc būtības - simfoniska poēma, nelīdzinās nevienai citai simfonijai.

Anna Marta Burve: Lasīju par Bergmana apsēstību ar gaismu un domāju par visiem māksliniekiem, mūziķiem un viņu apsēstību ar savu profesiju. Vai Bergmana apsēstība ar gaismu jūsu gadījumā izpaužas kā apsēstība ar mūziku? Kā jūs teiktu?

Tarmo Peltokoski: Uz to ir diezgan grūti atbildēt. Kaija, kuru pazinu personīgi, pirms diviem gadiem negaidīti devās mūžībā, un

šajā partitūrā, kuru saņēmu no viņas personīgi un atskaņošu pirmoreiz, man ir ierakstījusi veltījumu, kas ir ļoti, ļoti aizkustinošs un īpašs: "Tarmo, es tev novēlu turpināt mūzikas burvību un prieku."

Darba priekšvārdā viņa raksta par savu aizraušanos ar gaismu un to, kā viņa lasīja Ingmara Bergmana autobiogrāfiju Laterna Magica. Partitūrā iekļauti daži no Bergmana gaismas aprakstu citātiem, ko vācu valodā  čukst vai runā daži no orķestra mūziķiem.

Darbu pasūtīja un pirmatskaņoja "Berlīnes filharmoniķi", bet oriģinālteksts, protams, ir zviedru valodā. Esmu liels Bergmana  un arī šīs grāmatas cienītājs. Tā patiešām ir viena no manām mīļākajām grāmatām. Es varētu to salīdzināt ar Dmitrija Šostakoviča atmiņu grāmatu Testimony.

Bergmana gadījumā šī autogrāfija ir neapstrīdama un izklāstīta ļoti nelineārā veidā. Viņš lēkā savas dzīves notikumos no ļoti agras bērnības uz vēlāku laiku. Ir dīvaini lasīt tik agrīnas bērnības  atmiņas, tādu parasti citiem nav. Bergmans  tās sauc par mirkļiem.

Tad viņš pilnīgi nehronoloģiski dodas visur savā dzīvē turp un atpakaļ, kas grāmatu padara ļoti kinematogrāfisku. Tur lasām arī par viņa darbu teātrī, ne tik daudz par kino, ar ko Bergmans galvenokārt ir pazīstams. Bet viņš vienmēr uzskatīja, ka vairāk ir teātra režisors. Teātris viņam ir kā uzticīga sieva, bet kino -kā noslēpumains mīļākais. Tāpēc arī viņam bija daudz sieviešu. Pārāk daudz.

Un tas ir gandrīz traģikomiski, jo viņam bija ļoti smaga bērnība un ārkārtīgi sarežģītas attiecības ar tēvu.  Patiesībā daudz kas no viņa rakstītā ir komiski, jo aprakstītie notikumi ir briesmīgi.

Līdzīga sajūta man ir par Šostakoviča dzīvi – tā bija tik briesmīga, ka, lasot par to, viņa dzīve kļūst gandrīz smieklīga.

Man ļoti patīk Bergmana grāmata. Es to atvedu  līdzi.  Kaija Sāriaho to izlasīja vai pārlasīja 2007. gadā. Un viņas skaņdarbs, kas saucas Laterna Magica, tāpat kā Bergmana grāmata, tika pirmatskaņots  2009. gadā Berlīnē ar diriģentu Saimonu Retlu.

Laterna Magica ir tāda agrīna gaismas ierīce, ar kuru Bergmans  spēlējās bērnībā. Ar to sākās viņa interese par kino Tāpēc viņš savu autobiogrāfiju nosauca tieši šādi. Tā kā Kaija arī bija apsēsta ar gaismu dažādos  veidos, tad viņa savam darbam paņēma grāmatas nosaukumu.

Skaņdarbs  sākas ar garu akordu sešiem ragiem.  Šī saskaņa atgriežas vairākas reizes. Komponiste min, ka šis ragu akords simbolizē  sarkano krāsu, ko Begrmans  daudz izmantojis savā 1972. gada filmā “Kliedzieni un čuksti”, kas arī ir briesmīga, bet tā ir šedevrs.

Šis skaņdarbs nav īsti par Bergmana dzīvi, kas aprakstīta grāmatā. Tas reflektē par gaismu. Partitūras  priekšvārdā viņa raksta: "Ritmiskā nepārtrauktība tiek akcentēta, izmantojot salīdzinoši ātrus tempus,  savukārt smalkajiem toņiem nepieciešams vairāk telpas un laika, lai auss tos uztvertu."

Ir  daudz dažādu raksturu, tempa svārstību, ritmu, ir pat ugunīgas dejas ritms, ko iedvesmojis flamenko, ostinato, kas kļūst par faktūras pamatu utt. Sāriaho mēģina muzikāli attēlot gaismu vai gaismas dažādas nokrāsas  un tās mainību.

Es nezinu, cik bieži Sāriaho mūzika  ir skanējusi  Latvijā, bet šis, manuprāt, ir viens no viņas izcilākajiem orķestra skaņdarbiem.

Tas komponēts ļoti lielam orķestrim, pie kam viņas mūzika bieži skan diezgan līdzīgi, kā tas  gandrīz vienmēr ir ar lielajiem komponistiem. Piemēram, visi  Bruknera skaņdarbi skan pilnīgi vienādi. Arī Sāriaho rokrakstu var atpazīt. Kad viņa vēl bija dzīva, vienmēr esmu domājis, ka Sāriaho ir visnozīmīgākā no dzīvajiem skaņražiem.

Viņas partitūra ir pilna ar viņas muzikālā rokraksta zīmēm -  daudz efektu stīgām, dažādi spēles veidi, piemēram, aiz tiltiņa vai ar lociņa koka daļu, vai spēli pie grifa. Daudz arfu glissando. Vienmēr klātesošs ir arī  klavieru tembrs, čelesta, krotāļi, liela sitaminstrumentu grupa ar vibrafonu, marimbu,  daudz tādu klingu-klingu, timpānu glisando.

Daudz neparastu skaņu pūšaminstrumentos, radot vēja gaisa stabu bez konkrēta skaņas augstuma -  ļoti interesantas krāsas. 

Sāriaho bija īstena somiete, bet lielāko daļu savas dzīves  nodzīvoja Francijā un savā ziņā kļuva par francūzieti.

Arī raksturojot viņas mūziku,  parasti kā galvenais iedvesmas avots tiek minēti franču spektrālisti, bet tajā  ļoti klātesoša ir arī somu dvēseles ainava.

Vai jūs izvēlējāties šajā programmā apvienot Sāriaho un Štrausu? Man šī kombinācija šķita ļoti interesanta, jo darbi ir atšķirīgi. piemēram, Štrausa skaņdarbs ir balstīts uz stāstījumu, bet Kajas mūzikā manuprāt, iezīmīgāka ir faktūra un skanējums.

Man vienkārši šķita, ka šī kombinācija ir ļoti jauka - divi skaņdarbi lielam orķestrim, bet tā ir salīdzinoši īsa programma, tāpēc domāju, ka publika labi pavadīs laiku.

Acīmredzamā saikne starpa abiem opusiem ir tāda, ka Sāriaho ir skaidri kinematogrāfiski iedvesmots skaņdarbs, kamēr Štrauss, varētu teikt, lielākoties ir iedvesmojis kino pretējā virzienā.

"Alpu simfoniju" dažkārt raksturo kā partitūru kinofilmai bez pašas filmas vai arī kā Alpu kalnu dzīves dienu, un tā ir ļoti kinematogrāfiska. Simfonija ir daudz kritizēta par nosacītu vienkāršību, saucot to par mikipeles mūziku, gandrīz bērnišķīgu, kam savā ziņā var piekrist, bet vienlaikus tas ir neticami, cik labi Štrauss prot rakstīt mūziku.

Viņa partitūrā ir 22 programmatiski nosaukumi, tātad daļas vai ainas ir ļoti īsas, vairums no tām ir aptuveni divu vai vienas minūtes garumā, kas ataino ceļojumu  kalnā un no kalna lejā. Taču šīs muzikālās ainas ir ļoti gleznainas, manuprāt, neviens cits skaņdarbs šajā ziņā nav tik tiešs.

Vienmēr esmu brīnījusies, ka šo darbu dēvē par simfoniju. Daļu nosaukumi un pati mūzika man vairāk atgādina simfonisko poēmu. Kā jūs domājat, kāpēc viņš to nosauca par simfoniju, ja simfoniskā poēma būtu varbūt precīzāks nosaukums?

Jā, tā ir simfoniskā poēma, viņš to vienkārši nosauca par simfoniju, jo "Alpu simfonija" skan ļoti forši. Arī pirms tam viņš uzrakstīja Symphonia domestica, kas pēc būtības arī ir tuva simfoniskai poēmai – tomēr tā ir simfoniskāka, ar četrām daļām. Bet arī "Alpu simfonijā" var atrast ievaddaļu, pirmo daļu, lēno daļu, skerco, epilogu, kodu un tā tālāk, un domāju, ka to vienmēr var atrast visur mūzikā. Jūs varat atrast ekspozīciju, un lielākā daļa no tās jebkurā gadījumā ir attīstība. Tas nav vajadzīgs, bet tā vienmēr ir darījuši vācu muzikologi.

"Alpu simfonijā" ir atrodami simfoniski elementi, un tā ir mana iemīļotākā simfoniskā poēma līdzās “Donam Kihotam”, „Varoņa dzīvei" un „Mājas simfonijai”. Šī ir pēdējā, pēc tam nākamos 45 savas dzīves gadus Štrauss pievērsās operai.

Jā, tā saucas "Alpu simfonija", kas ir neticami majestātisks nosaukums darbam, bet arī zināmā mērā pārāk vienkāršots. Reizēm kādam skaņdarbam ir nosaukums "Ūdenskritums" un komponists mūzikā atveido ūdenskritumu. Vai arī "Vētra", kad atveidota muzikāla vētra visuzskatāmākajā veidā – spēji  zibeņi no pikolo flautām, trompetēm, pērkona dārdi no timpāniem un lielās bungas. Tur ir arī vēja mašīna...  Un tad negaiss pierimst, līdzīgi kā  Bēthovena "Pastorālajā simfonijā", uz kuru arī ir dažas atsauces. "Alpu simfonijā" ieskanēsies  govju zvani, kad dosimies caur Alpu ganībām, ieskanēsies arī jodelēšana, alpu rags un putnu balsis.

Tā nav tūrisma reklāma Šveicei, jo runa ir par daudz tumšākām lietām. Štrausa sākotnējā iecere biju darbu dēvēt par "Antikristu", pēc Nīčes. Tas būtu pārāk nopietni, tāpēc priecājos, ka viņš to nesauca tā.

Vai  jums kā diriģentam šis skaņdarbs, kas balstīts uz stāstījumu un ir hronoloģisks, atvieglo darbu vai gluži otrādi?

Orķestriem, diriģentiem un arī klausītājiem patīk šī simfonija. Mūziķu vidū vienmēr jūt līksmību, kad kāds spēlē govju zvanus, ir jāatveido arī aitas, kas dodas uz ganībām. Štrauss ir uzrakstījis tik fantastiski, ka ir prieks spēlēt. Tehniski sarežģīti – tas tiesa, bet, kad nošu materiāls ir apgūts, man vienkārši jānospiež šī play poga un skaņdarbs vienkārši notiek.

Piemēram, Mālera mūzika tā nedarbojas, tā ir daudz sarežģītāka, jo mūziķiem un diriģentam būtībā ir jāpanāk, lai šī mūzika iedarbotos uz klausītāju. Mālers ir daudz dziļāks, rada dziļāku prieku. Bet Štrausa mūzikā visi instrumenti ir tik cieši saistīti. Piemēram, šis ir "nāves numurs" pirmajām trompetēm, jo viņu partijā ir tik daudz augstu nošu. Spēlējot šīs sarežģītās vietas, trompetisti bieži vien arī vingrinās.

Pēc pirmā mēģinājuma pajautāju pirmajam trompetistam  -  šis ir jūsu iemīļotākais skaņdarbs vai vismazāk mīlētākais? Viņš atbildēja, ka ir ļoti jautri to spēlēt. Līdzīgi, kā katram pianistam patīk spēlēt  Šopēnu, lai arī mūzika ir sarežģīta.

Vēl Štrausa simfonijā ir izcila forma – tās sākas ar nakti un noslēdzas ar nakti kalna pakājē, tad uzlec saule, jūs kāpjat kalnā, tad esat virsotnē, kas ir simfonijas  kulminācija tieši pusceļā, tad nokāpjat no kalna un sākas vētra. Klāt ir arī saulriets un satumst, un atkal iestājas nakts. Struktūra  ir pilnīgi simetriska, un ģeniālā veidā simfonija beidzas tieši tāpat kā sākās. Arī no tonālā plāna raugoties, te ir simetrija, tāpat arī visi svarīgākie saistes punkti – viss ir izcili uzrakstīts.

Sarunas noslēgumā vēlētos lūgt kādus vārdus tiem klausītājiem, kuri vēl nav izlēmuši, vai šo notikumu apmeklēt!

Koncerts Liepājā sestdien ir izpārdots – par to prieks un atvainojos tiem, kuri netika. Savukārt Rēzeknē vēl pāris biļetes ir pieejamas, tāpēc - pasteidzieties. Šī koncerta programma būs ļoti interesanta skaņu ainavas kombinācija – ar Sāriaho spektrālajām un dažādos veidos saistošajām skaņu pasaulēm. Faži pat apgalvo, ka Sāriaho mūzikas klausīšanās rosina indivīda eksistenciālas dabas jautājumu. Tās būs reti dzirdētas – neparastas, bet savā veidā ļoti skaistas saskaņas. Savukārt "Alpu simfonija" ir viens no ģeniālākajiem skaņdarbiem mūzikas vēsturē, kas radīts simfoniskajam orķestrim, turklat šis darbs tiek visai reti atskaņots gan Latvijā, gan arī citviet pasaulē.