Vakar, 19. decembrī, "Hanzas peronā" un "Klasikas" tiešraidē dzīvojām līdzi koncertam "LNSO, Tarmo Peltokoski, Šostakovičs un Prokofjevs", kas šovakar, 20. decembrī, izskanēs Ventspils koncertzālē "Latvija".

Par šī koncerta programmas izvēli plašāk stāsta diriģents Tarmo Peltokoski, kas LNSO mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta postenī aizvada pēdējo sezonu. 

"Šīs programmas pamatā ir ļoti loģisks plāns," uzsver Peltokoski. :Februārī, varētu tekt, bija šīs programmas pārinieks – mēs spēlējām Prokofjeva Otro klavierkoncertu un Šostakoviča Vienpadsmito simfoniju, abi ir solminorā. Un šoreiz mēs spēlējam Prokofjeva Trešo klavierkoncertu un Šostakoviča Septīto simfoniju, abi Domažorā. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka šīs kombinācijas tematiskā ziņā ļoti labi saskan. Vienīgā problēma ir tā, ka tās ir ļoti, ļoti garas. "Ļeņingrada" ir Šostakoviča garākā simfonija – aptuveni 80 minūtes. Un Prokofjeva darbs, lai gan nav īpaši garš – apmēram 20 ar kaut ko minūtes –, tomēr ir ļoti nozīmīgs, sarežģīts un aizraujošs, un es esmu priecīgs, ka mans draugs un tautietis Antons Mehiass to atskaņo. Mēs viens otru pazīstam kopš bērnības, atceros, ka viņš uzvarēja vienā klavieru konkursā, kurā piedalījos arī es, tāpēc sākumā man viņš nepatika, bet tad kaut kādu iemeslu dēļ mēs kļuvām par draugiem."

Diriģents arī atklāj: "Tas ir virtuozs darbs, un labākie pianisti vienmēr bauda tā spēlēšanu, un ir daudzas atsauces ierakstu ziņā, ar ko to salīdzināt. Tas ir pilns ar aizraujošiem tēliem un sava veida karikatūrām, un Prokofjevs bija pazīstams ar savu ironiju un ļoti savdabīgo humoru. Šis ir ļoti neoklasicistisks darbs. Visas daļas ir ļoti vienkāršās formās. Pirmā daļa ir tradicionāla sonātas forma, otrā daļa ir trīsdalīga forma. Tajā ir arī dažādas deju ietekmes. Otrās daļas tēmu varētu uzskatīt par gavoti. Trešajā daļā ir daži krievu deju ritmi, un pirmajā daļā var dzirdēt arī tano, ko pavada kastanetes."

Tikām par Šostakoviča Septīto simfoniju viņš saka tā: "Simfonijas pirmā daļa ir ļoti gara, gandrīz pusstundu. (..) Pirmajā daļā ir slavenais fragments, ko dēvē par iebrukuma posmu, jo daļa it kā ir sonātes formā, taču tai nav sonātes formai raksturīgā izstrādājuma posma. Taču ir šis bolero līdzīgais motīvs, kur bungas, gluži kā Ravela Bolero, spēlē vienu un to pašu divtaktu ritmu aptuveni 12 minūtes, un šī mūzika no ārkārtīgi klusa tēla izaug līdz prātam neaptverami skaļam.

Šis motīvs savā ziņā ir banāls un atgādina kādu bērnu dziesmiņu. Patiesībā tā ir parodija jeb groteska par āriju no Lehāra operetes "Jautrā atraitne", kas, starp citu, Hitleram bija ļoti iecienīts darbs. Staļinam tā arī patika. Bartoks savā koncertā orķestrim ceturtajā daļā radīja kaut ko ļoti līdzīgu, un varētu domāt, ka viņš parodē Šostakoviču, bet patiesībā viņš arī parodē Lehāru.

Šostakoviča radītais motīvs pieaug tik skaļi, agresīvi un vardarbīgi, ka tas it kā atspoguļo vācu iebrucējus. Bet es uzskatu, ka šis motīvs drīzāk vēsta par draudiem, kas nāk no viņa paša sabiedrības, viņa valsts, un par viņa nespēju rakstīt to mūziku, ko viņš no visas sirds vēlējās.

Viņš apgalvoja, ka diriģents Jevgeņijs Mravinskis, kurš tika uzskatīts par lieliskāko Šostakoviča mūzikas interpretu, nesaprata viņa mūziku. Mravinskis Piektās un Septītās simfonijas noslēgumu uztvēra kā triumfējošus un uzvarošus lielumus. Un tas ir arī tas, ko jūs, tā teikt, sagaidāt. Bet patiesībā ir tieši pretēji – Piektās simfonijas noslēgums ir tikpat traģisks un piespiedu kā jebkas cits. Es pat gribētu teikt, ka

Septītajai simfonijai ir viens no skaļākajiem noslēgumiem visu akadēmiskās mūzikas skaņdarbu kontekstā. Taču šis skanējums nenozīmē uzvaru pār Vāciju. Fokuss vairāk ir nevis uz citiem – šajā gadījumā vāciešiem –, bet gan uz sevi. Šajā finālā viņš runā par pārmaiņām viņa paša valstī.

Jebkurā gadījumā

tas ir ārkārtīgi, ārkārtīgi aizkustinoši, jo šis cilvēks ar savu mūziku spēja paust ko tādu, ko izjuta visi cilvēki. Šo darbu pirmatskaņojumu laikā mūziķi bija izsalkuši un teju nespēja spēlēt aiz bezspēka. Diriģenti mēdza sabrukt mēģinājumu laikā, bet viņi tik un tā turpināja muzicēt.

Un kad viņi to darīja, cilvēki raudāja, jo visi saprata Šostakoviča vēstījumu.

Un tieši tāpēc mēs spēlējam šo mūziku – tā ir tik svarīga mūsu laikam un vienmēr būs aktuāla. Es vienmēr esmu mīlējis un apbrīnojis Šostakoviča mūziku. Man liekas, ka Šostakoviča mūziku diriģēju vairāk nekā jebkuru citu komponistu.

Es domāju, piemēram, šogad esmu diriģējis vairāk viņa darbu nekā jebkurš cits. Daudzas simfonijas, koncertus – kur vien es dodos uz svarīgākajiem pasākumiem, debijām, jaunām vietām, es gandrīz vienmēr izvēlos diriģēt Šostakoviču. Viņa mūzika man liekas ļoti tuva, es jūtu viņam līdzi, kad klausos šo mūziku. Man patīk grāmatas, kas rakstītas par viņu, esmu tās rūpīgi pētījis, un ir daudzi aspekti, kāpēc tas man ir tik svarīgi un arī svarīgi pasaulei. Tāpēc ar to ir jādalās ar citiem un es turpinu šo misiju."