Elīna Reitere šobrīd dzīvo Leipcigā. Maija otrajā pusē tur notika vērienīgais Šostakoviča mūzikas festivāls, ko organizēja “Gewandhaus”. Pirms viena no koncertiem ar kinokritiķi turpat blakus esošajā klusajā bibliotēkas ēkā tikās “Klasikas” direktore Gunda Vaivode, lai uzklausītu Elīnas stāstus par Leipcigas senajām kultūras tradīcijām, par dzīvi šodien, latvisko identitāti un Vācijas politiskajām tendencēm, par krievu kultūras metamorfozēm un filmas “Straume” panākumiem.  

Leipciga vienmēr ir bijusi lielu kultūras cilvēku pilsēta, un tā tas ir arī šobrīd. Šeit rezidē mūsu izcilais diriģents Andris Nelsons, orķestrī spēlē arī latviešu mūziķi, šeit viesojas latviešu solisti, pavisam nesen arī Baiba Skride, un noteikti ir vēl daudz citu cilvēku, saistītu ar kultūru, par kuriem zina pastāstīt kinokritiķe, Eiropas Kinoakadēmijas locekle Elīna Reitere.

Elīna, ko jūs Leipcigā darāt?

Elīna Reitere: Es Leipcigā vienkārši dzīvoju, jo šeit ir mana ģimene. Mēs šeit nonācām, jo mans vīrs šeit dabūja jaunu darbu. Iepriekš visu laiku bijām dzīvojuši Rietumvācijā, bet esam ļoti laimīgi, ka nonācām tieši šeit. Man bija svarīgi, ka tā ir kultūras pilsēta, manam vīram bija svarīgi, ka tā ir lielpilsēta, jo mēs neesam lauku cilvēki, un mēs katru dienu, ejot pa Leipcigu, priecājāmies, cik šeit ir bagātīga kultūra, cik šī ir zaļa pilsēta. Te ir tuvu Berlīne un no šejienes ir viegli tikt arī uz Latviju, ja tas nepieciešams steidzami. 

Mums ar vīru jāsaka tā, kā teica Johans Volfgangs Gēte, slavenākais teikums, kas ir teikts par Leipcigu, ir Gētes "Fausta" ainā, kas notiek Auerbaha pagrabā, kur arī Gēte savā jaunībā pavadīja daudz laika. Un tur atskan teikums: "Es slavina savu Leipcigu!"

Ir gan versijas, ka Gēte to domājis ironiski, bet vēlāk dažādās sarakstēs viņš tomēr atsaucies uz to, cik Leipciga ir brīnišķīga pilsēta tieši tāpēc, ka te var izbaudīt brīnišķīgu teātri, te ir brīnišķīgas iepirkšanās iespējas jau toreiz. Mēs runājam par 18. gadsimta vidu.

Šī ir arī daudzu mūziķu dzimtā pilsēta un darba pilsēta. Tepat blakus ir Doma baznīca, kur savus darbus radījis Bahs, te ir Šūmaņa, Mendelszona mājas, šī ir arī Vāgnera pilsēta.

Elīna Reitere: Leipcigā notika arī vieni no pirmajiem ievērojamajiem spiritisma seansiem 17. gadsimta beigās, šeit darbojās tobrīd ievērojamākajiem spirtistiem Eiropā, kurš savus inscenējumus rādīja tobrīd arī dažādiem varenajiem karaļiem un hercogiem. Vienlaicīgi šī bija ievērojama tirdzniecības pilsēta, vēlāk ievērojama tipogrāfiju un izdevniecību pilsēta. Tāpēc Leipcigā pirms vairāk nekā simts gadiem tika nodibināta Vācu Nacionālā bibliotēka, kura arī šobrīd šeit atrodas. Tāpēc šeit arī notiek Leipcigas grāmatu tirgus. Tāpat. Leipcigā ir viena no vecākajām universitātēm Vācijā, ir universitātes kultūra, zinātnieku, pētnieku un kultūra.

Tāpat Elīna Reitere min, ka Leipcigā aizsākās arī vācu sieviešu kustība. Vienlaikus Leipciga jau vēsturiski ir bijusi ļoti kreisa pilsēta, un Leipcigā arī radikālais kreisums vēl joprojām pastāv. 

"Šobrīd dzīvot Leipcigā ir patīkamāk nekā visā citā Austrumvācijā, kur vēlēšanu rezultāti un aptauju rezultāti uzrāda, ka fašistiskos musturos domājošā partija "Alternatīva Vācijai" ir ļoti spēcīga, viņi komunālā līmenī ir jau pie varas. Leipcigā tas, paldies Dievam, vēl nav noticis tieši tāpēc, ka šeit ir ļoti stiprs kreisi orientēto partiju spektrs," norāda Elīna Reitere.

Elīna Reitere atzīst, ka viņai patīk draugiem no Latvijas izrādīt Leipcigas centru un pastāstīt, kāpēc Leipciga ir svarīga kultūrvieta. 

"Man ļoti patīk, kā pilsēta mēģina sevi prezentēt un stāstīt par savu vēsturi. Piemēram, ir aplikācija izveidota, kas ir saistīta ar Leipcigas mūzikas vēsturi, tā sauktās Leipcigas nošu pēdas un, tai sekojot, var iziet cauri visai pilsētai, dažādām vietām, kas ir saistītas ar to. Piemēram, Šillers šeit ir dzīvojis īsu laika periodu, bet šajos pāris mēnešos viņš ir sacerējis šos vārdus, kas tagad ir "Oda priekam" un Eiropas Savienības himna. Un pilsēta atceras par savu vēsturi, bet nedara to tādu klasisku pieminekļu formā, bet mēģina to darīt ar dažādiem mūsdienu līdzekļiem, mēģinot aizsniegt vēl citas auditorijas," stāsta Elīna Reitere.

Līdzīgas aplikācijas ir izveidotas, lai stāstītu par citiem Leipcigas kultūrvēsturē nozīmīgiem notikumiem un procesiem.

Jautāta, vai izdodas baudīt arī koncertus "Gewandhaus" labajā akustika koncerts, Elīna Reitere min, ka sezonā pāris reizes cenšas aiziet.

"Es sev esmu ļoti atvieglojusi izvēli, kā es izvēlos, uz kādiem koncertiem iet. Es paskatos, kad diriģē Nelsons. Mans vīrs smejas par mani, ka viņš bija domājis, ka mani interesē klasiskā mūzika, patiesībā es eju uz "Gewandhaus" orķestra koncertiem, lai koptu savu etnisko nacionālismu," bilst Elīna Reitere.