Piektdien, 24. janvārī, uz Latvijas Nacionālās operas skatuves Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā satiksies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Latvijas Nacionālās operas orķestris, kamerorķestris Sinfonietta Rīga un Liepājas Simfoniskais orķestris. Koncertā skanēs Emīla Dārziņa, Artura Maskata, Andra Dzenīša, Jāņa Petraškēviča, Aleksandra Avrameca, Pētera Plakida, Romualda Kalsona un Arvīda Žilinska komponēta mūzika.

Un ļoti īpaša solās būt šī atkalsatikšanās ar liriķa Žilinska mūziku, jo solista loma viņa 1945. gadā komponētā Koncerta klavierēm un orķestrim otrās daļas lasījumā uzticēta komponista un pianista mazmazdēlam Matīsam Žilinskim – vienam no spilgtākajiem jaunās paaudzes džeza romantiķiem. 

Ar Matīsu Žilinski tikāmies "Klasikas" studijā, vispirms uzdodot jautājumu, kā tas ir – būt ceturtajā paaudzē Žilinsku dzimtā?

„Klasiskajā mūzikā, kad mācījos mūzikas skolā, tā man bija tāda kā otrā ēna, bet kad aizgāju uz džezu, tad, jāsaka, es tik ļoti šī uzvārda spēku neizjutu. Atgriežoties pie gaidāmā koncerta operā, tagad atkal aizvien vairāk sāku sajust šo otro ēnu, kas man sāk uzlikt papildu slogu, jo Arvīds bija izcils pianists, arī mans vectēvs – Arvīda dēls Valdis – bija izcils pianists un mans tētis, varbūt citā žanrā, ir ļoti labs pianists. [..] 

Mans vecvectēvs ir daudz braukājis pa visu Latviju, un tiešām, lai kur es spēlētu, ļoti bieži klāt ir pienācis kāds cilvēks un teicis, ka viņš Arvīdu ir klausījies, mazs būdams, un tie esot bijuši atmiņā paliekoši momenti – ir ļoti jauki dzirdēt šīs atmiņas.”

Matīss stāsta, ka ar Arvīda Žilinska komponētā Koncerta klavierēm un orķestrim muzikālo materiālu viņš iepazinies vidusskolas laikā un tolaik tas viņam ļoti iepaticies.

„Es arī ņēmu notis un kaut ko paspēlēju. Bet sapnis par spēlēšanu kopā ar orķestri un kur nu vēl uz Latvijas Nacionālās operas skatuves – tas bija kaut kur ļoti "tālu tāl" ["Ķiršu lietus" melodijā]. Tagad, kad tas tika piedāvāts (paldies Arturam Maskatam!) un es piekritu, tas gan jau bija pirms laba laika – tas satraukums manī sēž jau kopš piedāvājuma brīža. Tā ir milzīga atbildība, man tas tiešām ļoti daudz nozīmē, jo šī mūzika man ļoti, ļoti patīk. Atceros, ka vidusskolas laikā man bija nedaudz ķecerīga doma tur kaut ko pārtaisīt. Arī tagad gatavojoties domāju – ja jau esmu džeza pianists, varbūt varētu tur kaut ko pielikt un tā, bet, jāsaka, ka šis materiāls,

šī mūzika ir tik ļoti dabiska, tīra, un viņš šo daļu ir rakstījis par dabu, par savām lauku mājām – par Lejas Arendzāniem, par Sauku, kur arī es bērnībā uzaugu, ļoti daudz laika pavadot pie Arvīda klavierēm, – tad man kaut kā roka neceļas tur kaut ko likt klāt no džeza vai pārtaisīt.

Varbūt kādu tēmu es varētu ar kādu savu džeza trio sastāvu nospēlēt. Bet šajā mūzikā tik daudz ir ielikts un tā informācija ir tik skaista, naturāla un dabiska, ka tur neko neprasās ne pielikt, ne atņemt.”