Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) pirmajā šā gada kamermūzikas koncertā 15. janvārī Mūzikas namā "Daile" savīsies 20. un 21. gadsimta kamermūzikas krāsas un individuālie instrumentu tembri, raisot asociācijas ar dabas, telpas un emocionālām ainām. Līdzās nepelnīti reti atskaņotiem darbiem skanēs arī Pētera Vaska un citu komponistu radītas skaņu ainavas.

Vairāk par koncerta ideju un programmu iztaujājām klarnetistu Mārtiņu Circeni.

Inta Pīrāga: Programmas kopsaucējs ir skaņu ainavas. Parasti programmas top pusgadu vai gadu iepriekš, un droši vien ir grūti paredzēt situāciju, kāda šobrīd veidosies, piemēram, dabā, kāda būs ainava aiz loga vai kāds noskaņojums būs cilvēku prātos un sajūtās. 

Mārtiņš Circenis: Varbūt šoreiz nosaukums "ainavas" vairāk ir aizņemts no Pētera Vaska darba "Baltās ainavas"...

Tad ir trāpīts!

Vai ne? Jo Pēteris Vasks šogad ir LNSO rezidējošais komponists, līdz ar to, protams, arī mēs gribējām iekļaut kādu viņa darbu savā koncertā. Pēc tam mazliet mēs programmu piekoriģējām, pievienojot [Žila] Silvestrīni gleznainās etīdes, lai šī ainavu tematika sāktu spēlēties vēl vairāk.

Pētera Vaska "Ainavas" – tās ir komponētas solo klavierēm, tāpēc jūsu kompānijā ir iesaistīta arī pianiste Elīna Bētiņa, kas notiek ne pirmo reizi. Viņa ir labi pazīstama gan visiem LNSO mūziķiem, gan arī citiem orķestriem. Komponisti [Sergejs] Prokofjevs un Gijs Konesons. Savā ziņā viens no viņiem pārstāv 20. gadsimta pirmo pusi, otrs ir franču šī brīža aktīvs komponists. Tomēr kaut kas kopīgs viņiem abiem ir – tā noteikti ir Francija, jo Prokofjevs šo darbu ir rakstījis baleta sakarā, toreiz dzīvodams Parīzē, un arī Konesons darbojas lielākoties Francijā. Tie ir skaņdarbi, ko jūs labi pazīstat, tie spēlēti kopā ar "Sinfonietta Rīga" mūziķiem. Bet par abiem darbiem – vai es trāpīju, ka šī noskaņa ir mazliet radniecīga?

Mūzikas valodas ziņā tie, protams, ir pilnīgi atšķirīgi.

Gijoms Konesons ar saviem agrīnajiem darbiem kļuva populārs un kā arī es viņu savulaik mazliet iepazinu – viņam patīk miksēt klasiskās mūzikas žanrus kopā ar deju mūziku, tehnomūziku, disko mūziku, līdz ar to tai piemīt vitalitāte, ritmiskais dejiskums, un tā ir ļoti eleganti miksēta ar klasisku mūzikas izpratni.

Ja mēs skatītos 20. gs. sākumā, tas būtu tāda Žaka Ibēra salona tipa mūzika. Es pieņemu, ka Gijoms ir šī stila turpinātājs mūsdienās, tikai pilnīgi citā izpausmē. Tā būs vairāk klubu nevis salonmūzika. Prokofjevs rakstīja fantastisku mūziku. Varbūt šis darbs nav tipisks – ar skaistām, melodiskām līnijām. Tas ir vairāk baleta mūzikai rakstīts, tomēr dejas elementi... Pirmajā daļā nedaudz atgādina kaut ko nedaudz no Musorgska "Izstādes gleznām", tāda kā pastaigas tēma, ievilkšana noskaņā. Nezinu, cik daudz viņi nodejoja šo baletu un kā tas vispār tika uzvests, bet pēc tam darbs ir pilnībā pārstrādāts kvinteta versijai, kā kamermūzika.

Nepelnīti reti spēlēts, un tieši tāpēc ir prieks, ka ik pa laikam ir mūziķi, kuras var pierunāt šo darbu spēlēt.

Kas Prokofjeva mūzikai ir raksturīgs – to vienmēr ir ļoti neparocīgi spēlēt. Lai gan skan tā vienkārši, eleganti, strukturāli korekti un viegli uztverami, spēlēt to galīgi nav vienkārši!