7. septembrī no pulksten 20 kultūras forumā "Baltā nakts" Rīgas Anglikāņu Svētā Pestītāja baznīcā ar sešu priekšnesumu garu pasākumu piedalīsies arī festivāls "Skaņu mežs".

Par to plašāk runājam ar festivāla "Skaņu mežs" radošo vadītāju, arī "Klasikas" raidījuma "Tāda mūzika" veidotāju Rihardu Endriksonu, kurš iepazīstina ar viesiem, piedāvājot ieklausīties arī mūzikā un aicinot to visu piedzīvot klātienē...

"Skaņu mežs" ir festivāls, kas seko līdzi pārmaiņām mūsdienu mūzikā, un britu žurnāls The Wire to nodēvējis par lielāko eksperimentālās un avangarda mūzikas festivālu Baltijā. "Baltajā naktī" "Skaņu mežs" piedalās jau no šīs norises pirmsākumiem Latvijā, un ik reizi šajos bezmaksas pasākumos tiecas atainot eksperimentus visdažādākajos mūzikas žanros. Arī šīgada pasākumā būs dzirdama skaņu māksla, neofolks, frīdžezs un ambientā mūzika.

Liene Jakovļeva: Festivāls "Skaņu mežs" ar "Balto nakti" draudzējas jau vairākus gadus. Arī šogad rīkosiet īstu nakti – no pulksten astoņiem vakarā.

Rihards Endriksons: Mums bija tas gods pieredzēt, ka vienā no kādām senākām preses konferencēm, ja nemaldos, no [Rīgas] domes puses "Skaņu mežs" tika nosaukts par vienu no vairākiem vaļiem, kas balstījuši "Baltās nakts" aizsākumus Latvijā. Nav tā, ka tas dotu viltus pašpārliecinātību, bet – jā, var teikt, ka "Skaņu mežs" jau no pašiem šīs tradīcijas aizsākumiem vienmēr ir piedalījies "Baltajā naktī".

Kā festivālam, kas seko līdzi pārmaiņām mūsdienu mūzikā un nodod tās tālāk saviem klausītājiem, "Skaņu mežam" šī ir vērtīga iespēja komunicēt savus novērojumus plašākai publikai – plašajai "Baltās nakts" publikai, brīžiem – arī nejaušam klausītājam, kas varbūt ikdienā neseko līdzi avangarda mūzikai.

Un faktiski pat ir vesela "šķira" "Skaņu meža" klausītāju, kas visbiežāk pieredz mūs un to, ko darām, primāri apmeklējot tieši "Balto nakti", jo gluži vienkārši viņiem tā ir pārāk specifiska lieta – pārāk liels radošs risks, bet "Baltajā naktī " viņi atnāk un paklausās. Un, protams, ir arī otrs mūsu klausītāju tips "Baltajā naktī", kam gluži vienkārši tie ir tādi kā avangarda mūzikas svētku pirmie soļi, jo mēnesi vēlāk ir pats "Skaņu mežs".

Un vēl viena interesanta lieta, ko gribētos piebilst – pat vairāk nekā citus gadus šogad "Baltās nakts" programma ir tāda kā šķemba, kas atdalījusies no "Skaņu meža" aisberga un palikusi "Baltās nakts" datumos, jo var droši teikt, ka lielākā daļa šī pasākuma programmas sākotnēji tika apsvērta uz pašu festivālu "Skaņu mežs", taču programmas balansa, loģistikas vai arī datumu nesakritības dēļ šie mākslinieki tika "ieprogrammēti" "Baltajā naktī". Mākslinieku atlases līmeņa izpratnē šis vakars būs gandrīz līdzvērtīgs festivālam – labs ieskats tajā, ko mēs darām.

Gan ieskats, gan ieskaņa, kuru šoreiz svinēsiet Anglikāņu baznīcā, kas vēsturiski saistās ar mazas pagrīdes un labas bohēmas izjūtu.

Un arī ar dažiem no mūsu visu laiku labākajiem pasākumiem! "Skaņu mežs" savulaik eksperimentējis ar savdabīgām telpām – piemēram, Tabakas fabriku un tamlīdzīgām vietām, kurām ir sava vēsture un sava noskaņa, reizēm – izaicinoša akustika, ko, starp citu, daļēji var teikt arī par Anglikāņu baznīcu. Jo ir bijuši mākslinieki, kuri mainījuši visu savu koncertprogrammu, skaņas mēģinājumā saprotot, kāda veida akustika šeit ir... Daži no šiem eksperimentiem pagātnē bijuši izteikti veiksmīgi – un lielākoties tie bijuši saistīti ar "Balto nakti". Daži – arī mazāk veiksmīgi. Runājot par to pašu Tabakas fabriku – vienreiz bija tā, ka no skaļuma izsprāga logs... 

Tiešām izbira?!

Jā, tieši tā arī bija! Ne velti "Skaņu mežs" pēdējā laikā izvēlējies Mūzikas namu "Daile", pēdējos gados – arī "Hanzas peronu", kas tomēr ir funkcionālas, koncertiem paredzētas telpas. Jo reizēm eksperimenti ar specifiskām norises vietām var nest neparedzamus rezultātus... Arī, starp citu, tajā pašā Anglikāņu baznīcā - vairāk nekā pirms desmit gadiem šeit viesojās dūcošā metāla grupa "Sanno", kuras mūzikai bija tik zemas vibrācijas, ka no Anglikāņu baznīcas griestiem sāka lobīties apmetums un kā sniegs krita cilvēkiem pāri galvām... Nesolu tāda līmeņa skaļumu šīgada "Baltajā naktī", bet katrā ziņā šāda veida telpas vienmēr nāk ar savu noskaņu un savu papildus sajūtu. Anglikāņu baznīca noteikti ir viena no mūsu mīļākajām koncertu vietām...

Turklāt ar savu dabisko akustiku. Vai kaut ko nosaka arī fakts, ka tas tomēr ir dievnams? Vai tas kaut kādā veidā ierobežo, varbūt tieši pretēji – atbrīvo? Vai liek domām kaut kā citādi kārtoties? 

Biežāk bijis tā, ka mākslinieki ir tieši pateicīgi, jo tā ir svēta vieta – viņi pat reizēm tiecas pēc tā... Piemēram, pagājušo gadu mums neizdevās ieprogrammēt savu "Baltās nakts" pasākumu Anglikāņu baznīcā, un komponiste Nensija Mūna to ļoti pārdzīvoja. Tas viņai būtu nozīmējis ļoti daudz… Arī šogad ieprogrammētajai Klarisa Konelī ļoti daudz nozīmē tas, ka šī ir svēta vieta, jo viņas mūzikā liela daļa uzmanības pievērsta viņas personīgajiem pārpratumiem un neskaidrības punktiem attiecībās ar reliģiju un ticību, kuras garā vecāki viņu audzinājuši.

Vairāk – audioierakstā.