Šovakar pulksten 18 Latvijas Radio 1. studijā ar multiinstrumentālistes, dziedātājas un komponistes  Sniedzes Prauliņas oriģinālmūzikas programmu "Tās ir tās tuvākās" Latvijas Radio 3 "Klasika" noslēgs 2021./2022. gada koncertsezonu.

Koncertā skanēs gan jaunas, gan jau atpazīstamas dziesmas - kā, piemēram, "Kartupeļi ", "Izoletta", "Saturna josta", "Baltā romance" un Holy Fail. Kopā ar Sniedzi Prauliņu uz skatuves būs viņas domubiedri – ģitārists Andrejs Vasiljevs, pianists Edgars Tomševics, kontrabasists Staņislavs Judins, sitaminstrumentālists Matīss Akuraters un dziedātāja Rūta Olekša. Koncertu vadīs un ar mūziķiem sarunāsies LR3 "Klasika" programmu vadītājs Orests Silabriedis.

Tie, kuri koncertam savlaicīgi pieteikušies, to klausīsies klātienē, bet pārējie to varēs izbaudīt vai nu "Klasikas" ēterā, vai arī videotiešraides formātā šeit, "Klasikas" mājaslapā.

Bet jau šobrīd, dažas stundas pirms tiešraides, ar Sniedzi Prauliņu un Orestu Silabriedi tiekamies "Klasikas" studijā. 

Ieva Zeidmane: "Tās ir tās tuvākās" – vai šis nosaukumā liktais teikums ir par dziesmām, kas ir iekļautas šīvakara programmā?

Sniedze Prauliņa: Šis teksts ir iekļauts dziesmā "Kartupeļi", un tur es stāstu par tām tuvākajām lietām. Vistuvākajām.

Bet droši vien arī par dziesmām to pašu var teikt?

Sniedze Prauliņa: Var tieši to pašu teikt, jā.

Šīs noteikti ir vienas no man tuvākajām dziesmām, jo tās arī nākušas no manas radošās pasaules. Bet arī klausītājiem var teikt, ka tās ir tās tuvākās, jo sevišķi "Kartupeļi".

Kas ir tās īpašības vai prasmes, ko jūs visaugstāk vērtējat mūziķos, ar kuriem jūs kopā strādājat?

Sniedze Prauliņa: Es teiktu, ka tas varētu būt jūtīgums, radošums, kopējā ķīmija vai tā spēja, ko mēs kopā varam uzburt. Protams, ir profesionālās lietas, kuras arī nav slikti, ja tās ir, bet tā pirmā lieta, uz ko es koncentrējos, vienmēr ir skaņa. Skaņa kā dvēsele.

Es mazliet vedinu, lai pastāstāt par saviem domubiedriem, ar kuriem šovakar muzicēsiet ar lielu prieku?

Sniedze Prauliņa: Viena no burvīgajām skaņām, kas ir svarīga, lai izpildītu manu mūzikas programmu, ir Matīsa Akuratera tablas – tabla ir sitaminstruments. 

Un viņas ir tādas runātīgas – tās tablas.

Būs arī Andrejs Vasiļjevs, kurš spēlē elektrisko ģitāru. Diezgan sen mēs ar viņu kopā spēlējam, un viņš taisa tās shoegaze skaņas uz elektriskās ģitāras. Tad man būs arī talantīgais Edgars Tomševics, kurš spēlē klavieres. Viņš ļoti daudzas notis virpinās uz klavierēm šodien. Un, ja mēs tā turpinām, tad vakardien, kad man bija tā kā nelielas problēmas ar balsi, mēģinājumā sapratu, ka es vispār nevarētu iztikt bez Rūtas Olekšas – ja viņas nav, dziesmām kaut kā trūkst. Lai arī viņa ir otrā balss, ja kādam ir jāielec dziesmās, tad viņa to spēj izdarīt.

Orest, vai tu zini, kas ir "shoegaze" skaņas?

Orests Silabriedis: Nē, es ar lielu interesi gaidīju, kad kāds pajautās un Sniedze paskaidros.

Sniedze Prauliņa: Apzīmēšu tā tēlaini: tu skaties uz savām kurpēm, spēlē ģitāru un klausies skaņā – tās ir tās garās, piepildītās, skaistās skaņas.

Protams, ne tikai tās viņš spēlēs – viņš visu ko citu arī prot darīt. Un ļoti svarīgs dalībnieks šajā visā ir Stasis Judins, kurš spēlēs kontrabasu un arī basu šajā programmā. Ļoti, ļoti priecājos par to.

Orests Silabriedis: Man ir liels prieks, ka Edgars Tomševics būs kompānijā, bet īstenībā tu taču pati mēdz spēlēt taustiņus ar labpatiku.

Sniedze Prauliņa: Pateicos. Jā, es labprāt spēlēju taustiņus, tomēr, lai pilnvērtīgi izspēlētu programmu lielā sastāvā, kad jādomā vēl pret citām lietām, tas ir vienkārši nepieciešams, lai kāds ir, kurš var nospēlēt to, ko es nevaru – jo es nevaru nospēlēt to, ko Edgars Tomševics spēlē uz klavierēm.

Es tomēr vairāk esmu flautiste un dziedātāja nekā pianiste. 

Orests Silabriedis: Tu piesauci flautu – man bija interesanti uzzināt, ka joprojām esi studente.

Sniedze Prauliņa: Jā, joprojām! Man vienkārši ir izdevies saprast, ka dažas lietas ir jāizdara līdz galam. Un tad nu es atkal esmu akadēmijā, bet cerams, ka drīz atkal vairs nebūšu. 

Orests Silabriedis: Bet tu tad būsi maģistre! 

Sniedze Prauliņa: Jā, tad es būšu. Vēl divas dienas jāpaciešas, un tad būs lielais eksāmens. Tādi laiki, ka viss iekrīt vienā mēnesī, dažās dienās.

Orests Silabriedis: Ko tu spēlēsi eksāmenā?

Sniedze Prauliņa: Spēlēšu veselus divus skaņdarbus no Imanta Zemzara daiļrades: "Mazo rokmūziku" un Variācijas par Frensisa Leja tēmu. Bet tas būs mans diplomeksāmens, šodien Imanta Zemzara nebūs. (smejas) 

Orests Silabriedis: Pagājušajā piektdienā Zirgu ielas koncertzālē bija Linarda Tauna veltīta dzeja izrādē Māras Ķimeles inscenēta dzejizrāde. Vai kaut kas no Tauna ieskanēsies arī šovakar? 

Sniedze Prauliņa: Es ļoti ceru, ka mana balss atļaus man atskaņot "Dzejnieku septiņu gadu vecumā", tas varētu būt solo skaņdarbiņš, kuru es labprāt izpildīšu pie Latvijas Radio studijas klavierēm. 

Orests Silabriedis: Par Taunu vēl mazliet. Mēs šobrīd visi viņu mācāmies – kurš atklāj, kurš atkārto sen aizmirsto. Vai tev ar viņu izveidojies kaut kas kopīgs, kāda doma vai sajūta?

Sniedze Prauliņa: Man ir tā, ka es vienmēr ļoti, ļoti meklēju dzeju. Iepriekš tādu Linardu Taunu nezināju. Pateicoties tam, ka cilvēki Latvijā rūpējas par to, lai būtu dzeja, būtu literatūra, iznāktu jauni krājumi, tiktu svinētas simtgades un tā tālāk, tad arī līdz manij beidzot bija nonākusi šāda informācija un man piedāvāja, vai es nevēlētos piedalīties šajā festivālā. Teicu – ja man labi lasīsies, tad – jā. Un zini – labi lasījās. Tur ir daudz atķeksēts. Protams, ieceru vienmēr ir vairāk nekā iespējams izpildīt, bet man liekas – nav slikts rezultāts arī tajā pašā Taunā.

Sniedze, jūs esat atzinusi, ka jums ļoti svarīgi gan dzīvē, gan mākslā ir vizuālie tēli. Vai tos redzat kā papildinājumu savām kompozīcijām?

Sniedze Prauliņa: Jā, tā ir.

Es noteikti redzu kaut kādas lietas krāsās un esmu pārsteigta, ka [mana] mūzika spēj nest kādas emocijas arī citiem cilvēkiem – teiksim, es kaut ko nospēlēju, un otrs cilvēks redz, kas tur ir, pat ja dziesmā nav vārdu. Tas man liekas skaisti! Mūzika ir valoda.

Orests Silabriedis: Bet ja viņš saklausa kaut ko tādu, kas tev nav bijis ne prātā? Tu to pieņem? 

Sniedze Prauliņa: Es pieņemu. Nevaru arī zināt visas iespējamās asociācijas, kādas var rasties tam klausītājam, kurš klausās. Protams, ka ietekmē ļoti daudzas lietas – gaume, krāsu izjūta. 

Zinu, ka jums patīk tvert dziļi – piemēram, noskatīties kādu filmu un tad izlasīt, uzzināt visu par un ap. Kas būtu tas svarīgākais par un ap, ja runājam par šīvakara programmu?

Sniedze Prauliņa: Hm, labs jautājums. Saturiski diezgan daudz šajā programmā nāk no mana albuma "Inkrustācijas", kur ir daudz kosmisko tēlu. Jaunajās dziesmās savukārt ir vairāk īstu tēlu – teiksim, Rotko, kurš ir gleznotājs, bet viņš ir sarakstījis tekstu. Man ir dziesma par to. Vairāk domāju par šiem cilvēkiem un viņu pieredzi. Knuts Skujenieks. Tas pats Linards Tauns. Šie būtu tie tēli un viņu pieredzētais, piedzīvotais.

Jūsu pieminētajam albumam "Inkrustācijas" līdzi nāca jūsu rakstītie stāstiņi jeb kosmiskie priekšraksti. Vai arī programmai "Tās ir tās tuvākās" ir kādi priekšraksti?

Sniedze Prauliņa: Šobrīd varētu teikt, ka nē. Bet laba ideja! Jo man noteikti patīk kaut ko pierakstīt, kas vēl iedod papildus dimensiju. Man liekas, ka šobrīd šī saruna iedod šo papildus dimensiju, kā uz to var lūkoties. 

Bet vispār jums patīk papildināt savu mūziku ar kādu runātu vai rakstītu vārdu?

Sniedze Prauliņa: Ļoti labprāt, jā!

Uz grupas "Juuk" diska "Sikspārņi" iznākšanu man sanāca nevis sarakstīt, bet sazīmēt komiksu. Sarakstītais jau bija, grupa pati bija par to parūpējusies. Bet man bija ļoti nepieciešams to uzzīmēt, un tad nu tas ir iekļauts tajā visā iekšā.

Orest, šīvakara koncertā būs arī sarunas, vai ne?

Orests Silabriedis: Būs sarunas, bet pagaidām nav ne mazākā priekšstata, par ko. Es pieļauju, ka mēs drusku pieskarsimies kosmosam, drusku Sniedzes piesauktajiem tēliem, vismaz šiem trim lielajiem vīriem. Pārējais viss dzims uz vietas.