7. janvārī, dienā, kad Pareizticīgā baznīca svin Kristus dzimšanas svētkus, Dzintaru koncertzāle un Latvijas Radio koris aicina uz "Ziemassvētku festivāla" noslēguma koncertu "Pareizticīgo lūgšanas un dziedājumi".

Koncerta programmā iekļauta krievu komponista Pētera Čaikovska mūzika, un goda vietā būs viņa “Sv. Jāņa Zeltamutes liturģija”. Latvijas Radio kori vadīs Sigvards Kļava, turklāt, kā zināms, Latvijas Radio korim ir labi pazīstama arī Sergeja Rahmaņinova sacerētā "Sv. Jāņa Zeltamutes liturģija". Kādas īsti ir atšķirības?

"Čaikovskis šo opusu uzrakstīja gandrīz četrdesmit gadus pirms Rahmaņinova, un Čaikovskim šis opuss bija pirmais ļoti nopietnais pieskāriens krievu ortodoksālās baznīcas kanoniem un vispār baznīcas videi," atklāj Sigvards Kļava.

"Lasot vēstules un pētot šī darba tapšanas vēsturi, ir skaidrs, ka vēlmi radīt un komponēt šādu baznīcisku kanonu noteica iekšējā nepieciešamība. Komponistam tas bija tāds kā iekšējais pasūtījums.

Ne velti Čaikovskis to sacer vienā no savas dzīves grūtākajiem posmiem, kad viņa gars plosās, viņu moka pretrunas. Tobrīd viņš raksta Ceturto simoniju, operu "Jevgeņijs Oņegins", grasās pamest dzimteni. Arī mūzikā var just šo nulles punktu, nestabilitāti, tiekšanos sajust ceļu pie Dieva. Tā varētu būt atslēga, kā tikt tuvāk šai mūzikai.

Daudzi mani kolēģi vēlējušies uzvest šo skaņdarbu, ieviešot to koncertpraksē, kā arī to paredzēja pats Čaikovskis, bet pārsvarā kolēģu vēsture bijusi līdzīga manējai - tu šo darbu iestudē, uzved, bet beigās aizver partitūru, jo tas nav salīdzināms ar Rahmaņinova gigantisko mākslu, īstu kalngalu.

Atslēga ir kaut kur dziļāk paslēpta...

Pie šī darba tagad atgriežos pēc četru gadu pārtraukuma, un nu jau esmu kļuvis drusku gudrāks šīs mūzikas interpretācijā. Ir bijusi iespēja to diriģēt vairākkārt.

Darbs lēnām veras vaļā, rodas pareizā sajūta, kas rokai neliek tik vienārši aizvērt šo grāmatu ciet.

Esam ieplānojuši arī ārzemēs to padziedāt. Plašākai sabiedrībai nav pazīstama kombinācija "Čaikovskis un liturģija." Tad arī mūzikas izdevniecībā Ondine plānojam to ierakstīt un izdot - ar kārtīgiem aprakstiem un pamatojumu, kālab piedāvājam variantu, ko varētu dziedāt arī ārpus sakrālās telpas. Jo krievu baznīca un vide nosaka prinicpus, ko nepiedien pārkāpt."