"Būtisks ir ne tikai koncerts. Ir ļoti svarīgi, ka dzimst jauns darbiņš, jauns garabērns, un ar mūsu atbildību tam tiek šūpulī ielikta laimība – lai viņš nav viendienītis. Mūzikai ir vajadzīgs, lai to atskaņo. Jo noteikti tad, kad mūziku atskaņo desmito un simto reizi, tai pieaug skaistāki, lielāki spārni," – tā par 4. novembrī Rīgas Svētā Jāņa baznīcā gaidāmo koncertu "Gaisma" saka Latvijas Radio kora diriģents Sigvards Kļava, kurš nesen kopā ar Latvijas Radio kori atgriezies no vērienīgas koncerttunejas Japānā. Koncertprogrammā "Gaisma", kas veidojusies ap katalāņu komponista Ramona Umeta tāda paša nosaukuma jaundarbu, izskanēs vēl vesela virkne jaundarbu, kas tapuši pēc Sigvarda aicinājuma. 

Kompozīcijas pamatā ir Monseratas klostera mūka Visenta Santamarijas vārsmas par septiņiem nozīmīgiem soļiem viņa garīgajā pieredzē. Mierpilns dvēseļu saieta apdziedājums pāraug stāstā par dzīves līkločiem un likstām, kas nav svešas nevienam... Un pretstatā raizēm likts ticības un cerības piepildīts Dieva slavinājums un vēstījums par mieru, kas iemājojis sirdī. Barselonā dzimušā Ramona Umeta (Ramon Humet, 1968) mūzika nereti tiek raksturota kā ārpus laika esoša, mirguļojoša, krāsām piepildīta, ļoti meditatīva un dabiski plūstoša. Koncertā skanēs arī Jura Karlsona skaņdarbs "Gaisma" ar Kristus vārdiem "Es esmu pasaules gaisma" un fragmenti no Santas Ratnieces komponētās mūzikas filmai "Dabiskā gaismā". Filma tika apbalvota ar Berlināles "Sudraba lāci", bet Santa Ratniece ieguva "Lielo Kristapu" kā labākā komponiste. Latvijas pirmatskaņojumu piedzīvos Pētera Vaska Actus caritatis’, bet šūpuļdziesmu būs darinājis Alfrēds Momotenko-Levickis, mūsdienu krievu komponists, kura rokrakstam piemīt cilvēcisks siltums un iejūtība. Pirmatskaņojumi korim un arfai gaidāmi no talantīgā teātra mūzikas komponista Edgara Mākena un Polijā dzīvojošās latviešu komponistes un ērģelnieces Renātes Stivriņas, kuras daiļradē liela loma atvēlēta sakrālajiem skaņdarbiem. Soliste šajos opusos būs arfiste Ieva Šablovska.

***

Inta Zēgnere: Mēs tevi ļoti gaidījām atpakaļ Latvijā un arī sagaidījām. Gaidām arī koncertu 4. novembrī Rīgas Svētā Jāņa baznīcā kopā ar Latvijas Radio kori. Bet vispirms ļoti gribētos zināt par taviem Japānas piedzīvojumiem.

Sigvards Kļava: Tā smieklīgākā lieta, protams, ir tā, ka nav jau nemaz tik viegli "iegulēt" to jauno laiku. Neiet tik vienkārši. Bet nekas – pa nakts tumsu var kaut ko padomāt, bet pa dienu, kad garlaicīgi, var iet gulēt. Bet, atbildot uz jautājumu – sajūta ir laba. Ne tāpēc, ka tagad modē ir sevi slavēt. Bet labā lieta ir tāda, kad tad, kad tu vēl un vēlreiz atgriezies pie sava klausītāja, viņš tevi gaida, un to var ļoti just – ka viņi ir gatavojušies, nākot uz koncertu.

Var just, ka publika ir sagatavota: šobrīd viņi vairs nenāk tikai uz kaut kādas eksotiskas tālas zemes kori, kas labāk vai sliktāk dzied, bet nāk klausīties latviešu mūziku. Auditorija kļūst arvien lielāka, zāles piepildās.

Es vienkārši salīdzinu, kā tas bija iepriekšējās reizēs. Svarīgi, ka arī koncertu rīkotāji, aģenti, priecājas, ka kaut kā attīstās tā lieta. Un attīstība vajadzīga ne tikai tāpēc, lai iegūtu jaunas platformas vai dziedātu jaunās zāles, bet tāpēc, lai latviešu mūzikas spektru parādītu pēc iespējas dziļāku, plašāku, lai nebūtu tikai pāris komponistu, ko pasaulē zina – lai viņu spektrs būtu lielāks.

Un vēl es nebeidzu brīnīties par japāņu fenomenālo meistarību būvēt koncertzāles, jo Japānā nav nevienas štruntīgas zāles! Ne velti visā pasaulē nolīgst japāņu akustiķus, lai būtu kolosāls standarts. Protams, ir kāda cita nianse, kuras man dažkārt tur pietrūkst: ka turienes zālēm pietrūkst – kā man patīk teikt – dvēselītes.

Tāda garīga siltuma, pie kā mēs esam ļoti pieraduši, bet toties to kompensē japāņu auditorija ar savu ārkārtīgo cieņu pret citu kultūru, citu cilvēku un apbrīnojamo emocionalitāti.

Vai vari precizēt tās vietas, kur notika koncerti? Tu mini arī jaunas koncertu platformas. Vai tie bija tikai solokoncerti, un vai sadarbojāties arī ar kādiem japāņu māksliniekiem?

Mums bija koncerti gan ar diviem japāņu orķestriem, no kuriem vienu diriģēja japāņu meistars, bet otru – latviešu meistars, bija a cappella programmas, bet visi bija nopietni divdaļīgi koncerti. Visos skanēja gan latviešu, gan pasaules mūzika, gan japāņu tik ļoti mīļotais Bahs. Katrā ziņā mēs bijām visās Japānas lielākajās pilsētās – Tokijā, Osaka, Nagojā un tā tālāk, un visās bijām centrālajās zālēs. Tā pa nopietno. Es jau savā preambulā teicu, ka viņi tik labi orientējas latviešu mūzikā! Visi draugi vai diriģenti, ar ko es komunicēju un satiekos, ļoti labi orientējas visos uzvārdos. Tā ka sevišķa lekcija par to, kas ir svarīgākie latviešu mūzikas vārdi vai uzvārdi, japāņiem nav vajadzīgi.

No otras puses, japāņi ir viena no brīnišķīgākajām auditorijām, kas vēl joprojām intensīvi pērk kompaktdiskus, skatās to vāciņus un lasa bukletus, nevis lejupielādē vai straumē atsevišķus gabalus. Un viņiem vēl ir tā skaistā tradīcija, ka pēc tam viņi ar tiem kompaktdiskiem staigā un vāc autogrāfus no mūziķiem. Tā tomēr ir tāda skaista lieta...

Tai ir kaut kāds šarms. Pēteri Vasku un Ēriku Ešenvaldu labi zina kormūzikas auditorija, kas attiecas uz simfoniskās mūzikas lietpratējiem, Pēteri Vasku, protams, viņi labi pazīst. Mums bija viens koncerts, kur bija tieši Pētera mūzika. 

Kāds bija tavs skaistākais Japānas ceļojuma piedzīvojums? Piemēram, skaistākais vakars, rīts, neparastākā epizode, lielākais aizkustinājums.

Brauciens bija ļoti intensīvs un, atklāti sakot, tagad piestāvētu pateikt kaut ko smieklīgu, bet manā gadījumā bija tā, ka bija diezgan liels kautiņš starp intensīvo režīmu, miega nākšanu un ļoti, ļoti lielu atbildību.

Skaistākais brīdis noteikti ir cilvēku sejas, kad brokastīs tu izvēlies ēst kaut ko nezināmu, bet nekādi nevari to dabūt tālāk par zobiem. Un tad japāņu sejas kļūst kā jautājuma zīmes. (smejas) Jo katrs grib kaut ko izmēģināt, bet ne visu izmēģinājamo var dabūt tur, kur tam jānokļūst. 

Japānā ir koris ar mums ļoti labi pazīstamu nosaukumu - "Gaisma". Tā diriģents pats labi runā latviski, arī vairākas koristes pieklājīgi runā latviešu valodā.

Es apbrīnoju to kustību, kas visu laiku turpina attīstīties –

japāņiem piemīt kaut kāds magnētisms apgūt latviešu kultūru, latviešu valodu. Un tie jaunie cilvēki, kuri speciāli nāk ar mums satikties – tikai aiz labpatikas pret mūsu kultūru viņi izvēlas mācīties mūsu valodu, izvēlas braukt uz Latviju. Ir pat veselas kopienas, draugu grupas, kas dzīvo Latvijai.

Osakā ir milzīga kopiena – un tajā ir arī padzīvojuši cilvēki. Nav tā, ka tikai jauniešiem tas interesē, kad viņi metas iekšā un iemīlas nezināmajā. Osakā ir milzīga latviešu fanu kopiena, kas regulāri sanāk kopā. Līdz galam nezinu, kādas ir tās aktivitātes, kādas viņi izvērš un kā nogaršo latviskumu, bet kopiena ir liela un koncertā bija ļoti daudz no tās.

Kāds ar tevi arī runāja latviešu valodā?

Pārsvarā fotografējās. (smejas) Viņi gluži nerunā latviešu valodā, bet viņi dzīvo ar Latviju – viņiem ir piesprausts latviešu karodziņš, viņi stāsta, ko viņi Latvijā zina, ko redzējuši. Kaut kāds siltums, kaut kāds magnēts tai visā lietā ir, kāpēc mēs labi jūtamies [viņu sabiedrībā] un kāpēc tik ārkārtīgi plašs ir to cilvēku loks, kas iemīlas mūsu kultūrā.

Caur šo kori "Gaisma" un caur šo interesanto sadraudzību, kas izveidojusies jau daudzu gadu garumā, gribu mest tiltiņu arī uz jūsu koncertprogrammu "Gaisma", kas skanēs 4. novembrī Rīgas Svētā Jāņa baznīcā. Ramona Umeta jaundarbs tika gaidīts jau labu laiku, bet līdzās viņa opusam būs daudzi citi autori, tai skaitā pirmatskaņojumi. 

Ramons Umets īstenībā ir līdzvainīgs visas programmas tapšanā, jo viņš mani iepazīstināja ar Monseratas klostera mūka Visenta Santamarijas garīgajām vārsmām: mūks šo sakrālo dzeju raksta kā ceļu pie Dieva, meklējot savu iekšējo gaismu.

Pie tam savas gaismas meklējumus mūks piedāvā veikt klusējot, mēģinot sadzirdēt atbildi uz jautājumu, ko mums katram pašam vienmēr ir bailes sev uzdot. Man liekas, ka tas ceļš - doties pie dievišķās gaismas vai pie tās neredzamās gaismas caur sevi - nav tik ikdienišķa parādība, ko redzam mākslā, jo mums pārsvarā patīk redzēt vertikāli vai mūžīgās gaismas ceļu.

Man bija iekšēja sajūta, ka vajadzētu uzrunāt komponistus, kas kaut kādā veidā dalās vai caur mūzikas valodu rāda savu attieksmi pret šīs gaismas meklējumiem. Varbūt tie pat nav meklējumi, bet katram, kas rada, ir svarīgs iekšējais starojums. Es biju priecīgs arī par to, ka stāstot vai arī sūtot šo dzeju, autori man atsaucās. Tas nenozīmē, ka viņi to lietoja, bet katrā ziņā katrs pēc savas sajūtas, pēc savas pārliecības radīja savus opusus.

Šādos koncertos vienmēr ir iekodēts milzīgs risks, jo tu nezini, ar ko tas viss beigsies. Parasti ir divi varianti - var sanākt, un var arī nesanākt. Līdz ar to pēc koncerta redzēsim, kāds ir rezultāts, bet katrā ziņā programma ir sastiķējusies. 

Kas ir autori, kuru pirmatskaņojums skanēs koncertā? 

Tur būs Pēteris Vasks, Santa Ratniece, Edgars Mākens, Juris Karlsons, kura skaņdarbu mēs jau esam atskaņojuši - tas nebūs pirmatskaņojums. Būs mūsu radošais draugs Alfrēds Momotenko-Levickis no Nīderlandes, būs Vensāns Gedimī, franču izcelsmes komponists, kas dzīvo Beļģijā. Renāte Stivriņa speciāli šim koncertam uzrakstījusi lielu skaņdarbu. Koncertā balsu krāsu papildinās arfa Ievas Šablovskas spēlējumā, līdz ar to tas arī piešķirs kādu krāsu, emociju, atmosfēru.

Kādi ir šie gaismas tēli komponistu redzējumā? Tu teici par vārsmām, bet katrs jau to izjūt savādāk - citam tā gaisma ir uz iekšu, kāds varbūt vērsis skatu debesīs. Cits varbūt vispār no fizikas viedokļa piegājis. Kādi ir šie tēli vai kādus virzienus šie komponisti iezīmē?

Tāpat kā Dziesmu svētki, mīlestība, arī gaisma ir tēma, kura ir visaptveroša. Parādīsim katra komponista radošo seju. Protams,

Santa Ratniece raksta tā, kā tikai Santa Ratniece to prot - tik jutekliski... Paldies Dievam, ka nevar vārdos izstāstīt, kāda ir šīs mūzikas vibrācija. Tā noteikti nav nošu telpa - tā ir skaniskā pasaule. Un Santas darbā, piemēram, teksta nav. Citiem ir. 

Viens izmanto vienu vārdu, Juris spēlējas ar dažādiem pirmavotiem, Pēteris paņēmis vienu latīņu lūgšanu, Vensāns paņēmis Tagores vārsmu. Katrs atradis kādu sev svarīgu lietu, jo visi jau ļoti labi saprot - būsim daudzi komponisti, un katram no mums vajadzēs rādīt kaut ko savu. Man liekas, katrs vairāk vai mazāk bijis uzticīgs savai sajūtai. Piemēram, Alfrēds Momotenko-Levickis  izvēlas šūpuļdziesmu, un tā ir pilnīgi cita šīs gaismas jēga - šeit ir tāda šūpuļdziesma, kas sākas pēc nāves. Tā ir došanās uz citu realitāti ar šo pašu gaismas laivu. (..) Skaistu paņēmienu izmanto, piemēram, Renāte Stivriņa, kura savienojusi latviešu mītiskās dziesmas ar kanonisko rekviēma tekstu, kurš tiek dziedāts otrādi - no beigām uz sākumu. Un ne tikai koncerts ir būtisks:

ir ļoti svarīgi, ka dzimst jauns darbiņš, jauns garabērns, un ar mūsu atbildību tam tiek šūpulī ielikta laimība, lai viņš nav viendienītis - mūzikai ir vajadzīgs, lai to atskaņo. Jo noteikti tad, kad mūziku atskaņo desmito un simto reizi, tai pieaug skaistāki, lielāki spārni.