Ar īpaši veidotām koncertprogrammām kultūras telpā "Hanzas perons" šogad sērijā "Klaviermūzika uz Perona" gaidāmi divpadsmit izcili mākslinieki. Gan vietējās publikas jau iepazīti un cienīti, gan starptautisku atzinību iemantojuši, ceļu uz Latviju mērojot pirmoreiz.

15. martā pulksten 17 ciklā gaidāms jo īpašs notikums. Ne tikai tāpēc, ka izcilais amerikāņu pianists, pazīstams arī kā, iespējams, pārliecinošākais no savas paaudzes "keidžistiem" Ādams Tendlers (Adam Tendler) Latvijā viesosies pirmoreiz, bet arī tāpēc, ka viņa tēva piemiņai pasūtināto jaundarbu programma "Inheritances" ("Mantojumi") savu Eiropas pirmatskaņojumu piedzīvos tieši Rīgā un tieši "Hanzas peronā"!

Ādams Tendlers 2024. gada izskaņā klajā laida albumu "Inheritances" jeb "Mantojumi", kurā apkopoti sešpadsmit skaņdarbu programma, kuru Ādams veltījis savam mūžībā aizgājušajam tēvam. Šī jaunā mūzika, kuru Ādams pasūtinājis komponistiem Niko Mjūlijam (Nico Muhly), Lorijai Andersonei (Laurie Anderson), Angelikai Negronai (Angélica Negrón), Sārai Kērklendai Snaiderei (Sarah Kirkland Snider), Devontī Heinzam (Devonté Hynes) un citiem šobrīd nozīmīgiem nošu spalvas meistariem no ASV. Mākslinieks ar albumu "Mantojumi" tika nominēts arī "GRAMMY" balvai kā aizejošā gada labākais klasiskās mūzikas solo instrumentālists. 

Ar Ādamu Tendleru plašākā sarunā tiekamies "Klasikā".

Dāvis Eņģelis: Lūdzu, iesākumā pastāstiet par nozīmīgākajiem pavērsieniem, kas veidojuši jūs kā mūziķi.

Ādams Tendlers: Mācījos konservatorijā. Mana izglītība bija diezgan tradicionāla, taču manas intereses – ļoti netradicionālas. Mani īpaši saistīja modernā, laikmetīgā un eksperimentālā mūzika.

Pirmais lielais pagrieziena punkts pēc studijām bija mans koncertceļojums pa visiem 50 ASV štatiem. Braucu ar savu automašīnu un katrā štatā spēlēju mūslaiku amerikāņu mūziku.

Par to uzrakstīju grāmatu. Šis ceļojums man bija ļoti nozīmīgs, jo tieši tad es patiesi sāku savu ceļu kā pianists. Man īsti vēl nebija reputācijas, bet es izlikos, ka ir – un cilvēki tam noticēja. Tas bija interesanti, iedvesmojoši un arī mazliet biedējoši.

Taču tā bija pirmā reize, kad varēju spēlēt tieši to mūziku, ko pats vēlējos atskaņot. Un es vēroju, kā dažādi klausītāji reaģē uz moderno mūziku, kurai bieži līdzi velkas reputācija kā grūti uztveramai vai nesaprotamai. Patiesībā es atklāju, ka tā nav taisnība. Cilvēki uzticējās man, jo redzēja manu aizrautību. Šis 50 štatu koncertceļojums palīdzēja man arī saprast, kas es esmu kā pianists, šis brauciens palīdzēja atrast savu balsi.

Vēl viens svarīgs pagrieziens bija brīdis, kad sāku intensīvi spēlēt Džona Keidža mūziku. Kādu laiku man pat bija reputācija kā Keidža speciālistam. Tas deva milzīgu pieredzi laikmetīgās mūzikas iestudēšanā un apziņu, ko nozīmē būt uz skatuves un spēlēt dzīvu koncertu. Tajā laikā es jau dzīvoju Ņujorkā. Savā ziņā var teikt, ka Džons Keidžs mani ieveda profesionālajā vidē kā modernās mūzikas pianistu. No tā brīža es sāku spēlēt arvien vairāk laikmetīgo klavierrepertuāru.

Ironiski, bet, kad pēc 50 štatu tūres ierados Ņujorkā, patiesībā nevienam tas īpaši nerūpēja. Nebija tā, ka visi gribētu dzirdēt manu neticamo stāstu. Tā bija laba mācībstunda pazemībā un pieticībā.

Vēl viens nozīmīgs atklājums man bija Džūliusa Īstmena mūzika. Viņš bija melnādainais, gejs, politiski radikāls un eksperimentāls komponists un izpildītājs. Ar viņa skaņdarbiem esmu uzstājies visā pasaulē. Tā man parādīja, cik liels spēks un emocionālā enerģija mūzikā var piemist politiskam vēstījumam, un cik dziļi eksperimentālā mūzika spēj aizkustināt cilvēkus.

Protams, svarīgs projekts ir arī programma "Inheritances", kuru spēlēšu Rīgā. Zināmā mērā tā atgādina manu 50 štatu tūri, jo arī te sākumā nebija nedz naudas, nedz finansējuma. Es izmantoju tikai to, ko biju pats sapelnījis, strādājot būvniecībā, pasniedzot klavierspēli un aizvietojot pedagogus skolās.

Vēlāk, kad mans tēvs nomira, viņš man atstāja naudu. Es sapratu, ka beidzot varu pasūtīt jaunus skaņdarbus. Iepriekš gandrīz nekad nevarēju to atļauties.

Es pasūtīju lielu skaņdarbu Kristianam Volfam (Christian Wolff) – to finansēju pats. Vēl vienu – Devam Hainzam, kuru daudzi pazīst arī ar pseidonīmu "Blood Orange". Parasti es spēlēju citu pasūtītu mūziku, bet šoreiz varēju realizēt arī savas idejas.

Šis projekts sākumā bija ļoti personisks – pat nedaudz egoistisks. Bet tas aizkustināja daudzus cilvēkus, arī tādus, kuriem nav pieredzes ar laikmetīgo mūziku. Programma pat saņēma "Grammy" nomināciju.

Un tas viss notika bez lielas komandas, bez PR aģentūras, bez milzīga finansējuma. Tas vienkārši notika. Un es ar to ļoti lepojos. Tagad es savā dzīvē esmu sava veida krustcelēs – vēl nezinu, kas būs tālāk.

Vai varat, lūdzu, pastāstīt vairāk par sadarbību ar Devu Hainzu ("Blood Orange")?

Runājot par Devu Hainzu jeb "Blood Orange" –

es patiesībā daudz neklausos klasisko mūziku. Pārsvarā klausos popu, elektroniku, folku – visu iespējamo. Un es vienkārši esmu "Blood Orange" fans. Gāju uz viņa koncertiem, un pamazām atklājās, ka mums ir līdzīgas intereses – piemēram, Džons Keidžs, Džūliuss Īstmens, minimālisms un eksperimentālā mūzika.

Kad man pirms dažiem gadiem radās iespēja pasūtīt jaunu skaņdarbu, man vienkārši bija interesanti – ko viņš paveiktu, ja varētu uzrakstīt klavierkoncertu? Tā tas sākās, un mēs kļuvām par draugiem.

Šis koncerts viņam atvēra durvis uz citiem klasiskās mūzikas pasūtījumiem, bet man – iespēju spēlēt uz dažām no prestižākajām skatuvēm pasaulē kopā ar izcilākajiem orķestriem. Ņemot vērā manu netradicionālo ceļu mūzikā, tas man joprojām šķiet pārsteidzoši. Un šī sadarbība vēlreiz apstiprināja to, ko sapratu jau 50 štatu tūrē – cilvēki patiešām spēj sajust saikni ar klasisko un moderno mūziku.

Reiz Devs Hainzs mani uzaicināja atklāt "Blood Orange" koncertu Bruklinā, lielā koncertvietā "Brooklyn Steel". spēlēju savu draugu mūziku, spēlēju arī Franci Listu. Un publika to vienkārši dievināja. Pēc koncerta mēs saskatījāmies un nodomājām: kāpēc tas nenotiek biežāk? Kāpēc klasiskā mūzika tiek ielikta kaut kādā stūrī – vai nu kā popklasika, vai kā ļoti tradicionāls koncerts? Tajā vakarā cilvēki vienkārši klausījās. Bez skaidrojošām runām, bez paskaidrojumiem. Un viņiem tas patika.

Runājot par žanru saplūšanu – es pats esmu ļoti atvērts, bet godīgi sakot, man ne īpaši patīk tā sauktā "crossover" mūzika. Dažreiz tā man atgādina mūziku, kas skan milzīgās amerikāņu megabaznīcās – tāda nedaudz mākslīga sajūta.

Man šķiet, ka nav nepieciešams radīt jaunu žanru. Ir interesanti, kad žanri dabiski saplūst. Bet vēl interesantāk ir, kad mākslinieki paliek nelokāmi un meklē veidus, kā prezentēt savu darbu, to nepārveidojot.

Arī projekts "Inheritances" zināmā mērā ir līdzīgs. Daudzi cilvēki, vienalga, vai koncertā, vai albuma formātā, to klausās ļoti personisku iemeslu dēļ, nevis tāpēc, ka interesētos par jaunāko komponistes Misijas Mazoli (Missy Mazzoli) skaņdarbu. Viņa veltīja šo skaņdarbu man, vēl pirms mēs zinājām, ka būs tāds albums vai koncertprogramma "Inheritances". Un tas, manuprāt, ir īpaši – visa mūzika šajā projektā radās ļoti autentiskā veidā.

Programma sākas ar Lorijas Andersones darbu. Es viņai neteicu rakstīt ievadu koncertam. Es tikai teicu: raksti kaut ko sev pašai, it kā tu pati to izpildītu.

Un viņa uzrakstīja skaņdarbu ar savu balsi. Man šķiet lieliski, ka klavierkoncerts sākas ar balsi – un pat ne ar manu balsi. Tas rada sajūtu: sagaidiet negaidīto!

Sarunas noslēgumā atgriežamies pie jautājuma par mūzikas izglītību: vai laikmetīgais repertuārs, Džons Keidžs jau toreiz bija daļa no tā, ko apguvāt, vai arī tā bija cita pasaule?

Par studiju gadiem – sākumā gribētos teikt, ka eksperimentālā mūzika nebija studiju programmas daļa. Mūs galvenokārt virzīja uz tradicionālā repertuāra apgūšanu. Taču tā būtu tikai daļa no patiesības. Man bija pieeja milzīgai bibliotēkai ar partitūrām un grāmatā, kas pilnībā izmainīja manu dzīvi. Es stundām sēdēju bibliotēkā un pētīju Džona Keidža partitūras. Tās izskatījās pilnīgi citādi nekā viss, ko līdz tam biju redzējis. Tāpat lasīju Lamontes Janga un viņa laikabiedru tekstus.

Tur es pirmo reizi dzirdēju arī Deivida Lenga mūziku dzīvā koncertā. Es klausījos visdažādāko mūziku – no "Aphex Twin" līdz Nīlam Jangam, Lūkasu Fosu (Lukas Foss) un citus modernistus.

Un jā – tieši tur es pirmo reizi dzirdēju arī Loriju Andersoni. Kāds pedagogs klasē uzlika ierakstu viņas skaņdarbam "O Superman". Patiesībā neviens manā klasē neko tādu iepriekš nebija piedzīvojis. Un tas noteikti bija pavērsiens manos uzskatos par mūziku. Visa telpa bija burtiski uzlādēta. Tas bija brīdis "pirms un pēc". Tāpēc man jāsaka – akadēmija man patiesībā devusi ļoti daudz. Tieši tur sākās tā straume, kas mani aiznesa modernās mūzikas virzienā. Tātad atbilde ir – gan jā, gan nē.