9. martā Latvijas Kultūras akadēmijas Gara mājā (Miera ielā 58a) pasākuma cikla “Uzzini, ko nezini” ietvaros notiks seminārs “Kolektīvās dziedāšanas prakses: līdzīgais un atšķirīgais Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Dānijā”. Seminārs ir daļa no projekta “CRIES: Kolektīvā dziedāšana sociālo krīžu laikā: tās potenciāla izpēte Skandināvijā un Baltijā” un tajā pētnieki iepazīstinās ar projekta ieceri, pētījuma jautājumiem un starptautiskās sadarbības ietvaru.

Par to, kā un cik lielā mērā kolektīvā dziedāšana ietekmē kultūras izturētspēju un uzticēšanos sociālo krīžu periodos, saruna ar LKA profesori, pētnieci Rūtu Muktupāvelu.

Rūta Muktupāvela: Pirmais - tā sociālā vide, kur cilvēki apgūst kolektīvās dziedāšanas prasmes, bet tas, kas ir ļoti svarīgi arī šī projekta ietvaros -

kā domāt arī par tiem cilvēkiem, kas paši sevi pašcenzūras rezultātā izslēdz no dziedāšanas praksēm, varbūt kāds neuzmanīgs skolotāju vārds viņus ir izslēdzis? Kā šie cilvēki jūtas - piederīgi, nepiederīgi kolektīvās dziedāšanas telpai?

Mani ļoti sajūsmina un iepriecina arī spontāna dziedāšana, un tagad ir Tīnūžu Šķībais koris, kas, ļoti ceru, izvērsīsies par plašāku kustību. Es esmu strādājusi ar mazākiem bērniem, skolas vecāko klašu bērniem, un man jāsaka, ka faktiski nav tādu, kuri nevarētu dziedāt vismaz elementāras folkloras dziesmiņas. Dziedāt var visi, un tas paradoksālais ir, ka arī "rūcēji", kā viņus dēvē, ar laiku, padziedot mēnesi vai divus, spēj iekļauties un sinhronizēties. Tas kopīgais prieks, protams, ir neizmērojams, un man šķiet, ka tā ir ārkārtīgi liela vērtība. Protams, ir skatuve, ir profesionāla dziedāšana. Mums ir izcili kori, mēs esam koru kultūras superzeme, un par to liecina nemitīgi apbalvojumi. Visur, kur latvieši parādās, visi apbrīno mūsu koru dziedāšanas kultūru - kas ir, tas ir, bet tajā pašā laikā ir tik daudz cilvēku, kuri kaut kādu iemeslu dēļ paši sevi izslēdz no kolektīvas dziedāšanas.

Mums jādomā par tiem cilvēkiem un to, kādi ir tā iemesli, vai etniskā piederība vai sociāli demogrāfiskās problēmas, vai atstumtības riski - kas ir tas, kāpēc cilvēki nevēlas vai citu iemeslu dēļ nepiedalās kolektīvā dziedāšanas praksē?

Pētījuma nosaukumā var likt vairākus akcentus: vienu uz kolektīvo, bet otru uz sociālo krīžu virzību, un ir sajūta, ka tieši šobrīd, un arī senākā un nesenākā vēsturē skatoties, tas varētu būt ļoti aktuāli. Pirmais, kas nāk prātā manā vēsturiskajā pieredzē, ir barikādes, un tas ir viens no spilgtiem piemēriem, bet minat arī, piemēram, to, kā cilvēki dzied Ukrainas bumbu patvertnēs.

Jā. Pagājušajā vasarā Mālpilī festivālā Baltica bija pasākums “Dziesmas Ukrainai”, un tur piedalījās arī folkloras ansamblis no Ukrainas. Mēs intervējām dalībniekus, un viņi stāstīja, kā viņi dzied bunkuros. Pārsvarā viņi dzied tādas dziesmas, kas ir aktuālas viņiem kā ukraiņiem, bet viņi bieži vien dzied arī tādas dziesmas, kas ir pret ienaidnieku, arī izsmejošas dziesmas, kas viņiem dod iekšējo spēku, lai izturētu visu to sāpīgo un prātam neaptveramo situāciju. Ukraiņi tiek pārstāvēti arī šajā projektā - Klaipēdas universitātē ir viespētniece no Ukrainas, kas ir piesaistīta šim projektam, un arī citās Baltijas valstīs un Skandināvijā veidojas ukraiņu diasporas, un viņi tiek intervēti, tiek izzināta viņu pozīcija un pieredze gan šajā situācijā, gan vispār krīzēs.

Krīzes aspekts bez šaubām ir ļoti, ļoti svarīgs, un tieši Ukrainas pieredze kļuva par pamatu šī projekta tapšanai. 

Tagad pasaule paliek arvien trauslāka, un, ja Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs vēl pirms kādiem pieciem gadiem teica, ka 21. gadsimts ir krīžu gadsimts, tad tagad, man šķiet, neviens par to vairs nešaubās, jo tad vēl pat Ukrainas karš nebija sācies, bet faktiski tā tēze diemžēl kļūst arvien aktuālāka - mēs dzīvojam krīžu gadsimtā.