11. septembrī igauņu komponists Arvo Perts svin dzimšanas dienu, un šogad tā ir apaļa – 90. Komponists, kurš ne vienu reiz vien atzīts par pasaulē atskaņotāko mūslaiku skaņradi, komponists, kura mūzika uzrunā patiesi, dziļi, liek mums apstāties un aizdomāties par lietām, kas ir īsteni svarīgas.

Godinot Arvo Pertu nozīmīgajā jubilejā, tieši viņa dzimšanas dienā klajā nāks pianista Georgija Osokina albums, ko izdod ierakstu nams Deutsche Grammophon, bet vēl pirms šī datuma, 5. septembrī, izskanēja koncerts ar igauņu meistara mūziku. Tas notika Arvo Perta centrā Igaunijā, Laulasmā, kur vairāk kā stundas garumā publika, gluži vai aizturot elpu, dzīvoja līdzi pianista ļoti niansētajam un patiesi personiskajam muzikālajam ceļojumam, kur līdzās Perta mūzikai likta Domeniko Skarlati, Franča Šūberta un Johana Sebastiana Baha skaņu pasaule.

Koncerts “Klasikā” skanēs rītvakar, Arvo Perta dzimšanas dienā. Tad dzirdēsim arī plašāku sarunu ar pianistu. Bet tagad saruna ar Arvo Perta centra programmu vadītāju Rīnu Ēnsalu (Riin Eensalu).

Rīna, varbūt varat paskaidrot un aprakstīt, kādi ir procesi Arvo Perta centrā? Kā jūs strādājat? Ko jūs darāt?

Centra jaunā ēka ir atvērta kopš 2018. gada beigām. Un, protams, visredzamākā daļa ir koncerti, bet arī lekcijas un filmu seansi, jo ir simtiem filmu, kurās režisori ir izmantojuši Arvo Perta mūziku. Un lekcijas arī cenšas atvērt dažādus Perta pasaules aspektus, viņa filozofiju un dažādas idejas, kas slēpjas aiz mūzikas. Bet ikdienā mūsu galvenais darbs ir saistīts ar viņa personīgo arhīvu.

Manuskripti, muzikālās dienasgrāmatas un visi citi materiāli, kas viņam ir bijuši dzīves laikā, ir šeit. Kopš viņu emigrācijas 1980. gadā Arvo Perta sieva Nora ir saglabājusi visus materiālus, lielākoties tas bija papīra formātā, ļoti sakārtotā arhīvā. Tāpēc, kad viņi 2010. gadā atgriezās Igaunijā, sākās mūsu arhīvs, un tagad viss vai gandrīz viss ir digitalizēts, taču joprojām ir tik daudz ko atklāt, un mēs apmēram reizi mēnesī organizējam personīgas tikšanās ar Noru, Arvo un arī ar viņu dēlu, kurš ir šī arhīva un centra veidotājs, lai uzdotu viņiem vairāk jautājumu, kas, iespējams, nav redzami materiālos, bet mēs zinām, ka aiz pierakstītajām piezīmēm slēpjas stāsti, komentāri un informācija. Un gandrīz katru dienu parādās jauna informācija.

Šis jubilejas gads, iespējams, ir viens no piemēriem tam, cik daudz atklājumu joprojām ir arhīvā, kas, šķiet, jau ir pilnībā apstrādāts.

Piemēram, šis gads sākās ar koncertu, kurā notika Arvo Perta darba pirmatskaņojums, lai gan tas tika sarakstīts jau pirms vairākām desmitgadēm. Tas tika atklāts no muzikālajām dienasgrāmatām un pirmo reizi atskaņots ar ansambli "Vox Clamantis", un nu tam būs jauna dzīve.

Un šonedēļ mēs publicējām arī grāmatu. Tas ir muzikālu, personisku apsveikumu krājums, ko Arvo Perts ir veltījis saviem tuvākajiem draugiem, kolēģiem, mūziķiem, dažreiz arī cilvēkiem, kas ir strādājuši šeit, centrā. Mēs savācām visus šos apsveikumus, un daudzi no tiem faktiski tika atklāti no manuskriptiem. Tagad mēs sazinājāmies ar šiem cilvēkiem, bet iepriekš bija tikai zināms, ka daži tādi muzikāli veltījumi ir.

Pēc izpētes mēs atradām gandrīz 80 šādu mazu jaunu skaņdarbu, un tajā pašā laikā es jau laboju sevi, jo mēs tos nesauksim par skaņdarbiem un tie netiks publicēti Universal Edition, tie nebūs paredzēti koncertiem. Bet tie joprojām ir ļoti skaisti – gan vizuāli, gan muzikāli.

Mēs arī ierakstījām lielāko daļu no tiem, un tagad tos ir iespējams noklausīties mūsu tīmekļa vietnē. Tie nebūs izdoti albumā, bet, iegādājoties grāmatu, jūs vizuāli redzēsiet visus skaņdarbus.

Un tie izskatās kā mākslas darbi, jo ​​vienmēr ir klāt kādi zīmējumi, vienmēr ir saikne ar cilvēku. Un arī šajos jaunajos mazajos skaņdarbos ir tik daudz ko atklāt.

Tātad tas bija vēl viens fantastisks arhīva darba auglis. Un, protams, kad jūs nonākat centrā (es tikko pārbaudīju – tas ir tieši četru stundu braucienā no Rīgas), ir iespējams daudzējādā ziņā iepazīt Arvo Perta mūziku un dzīvi. Jā, koncerti parasti notiek reizi nedēļā, taču ir apskatāma arī izstāde ar Arvo Perta domām un citātiem, ko viņš ir piefiksējis 40 dzīves gadu laikā, rakstot dienasgrāmatas.

Tagad ir atvērta arī īpaša izstāde, kas mēģina atklāt Tintinnabuli noslēpumu.

Vai to ir iespējams to atklāt?

Mēs nezinām. Daudzi cilvēki ir mēģinājuši to darīt, un patiesībā tā ir kā daļēji fiziska un digitāla liela grāmata, ko var lasīt. Ir daudz drukātu materiālu, bet dažreiz tā sāk arī skanēt. Tā ir kā maģiska Harija Potera grāmata, no kuras kaut kas nāk ārā, arī mūzika, un var arī vizuāli izprast tintinnabuli tehniku, bet tajā pašā laikā ir vairākas nelielas intervijas ar dažādiem mūziķiem un diriģentiem, kuriem ir bijusi kaut kāda ciešāka saikne ar Arvo Pertu, un viņi mēģina paskaidrot, kas, viņuprāt, ir Tintinnabuli vai ko tas nozīmē. Dažus vārdus saka Pēteris Vasks, arī Gidons Krēmers, un ir vēl daudz citu interesantu cilvēku, kuriem ir savas domas par to. Šīs grāmatas atklāšana prasīs 2 līdz 3 stundas. Mums ir arī bibliotēka, neliela kapela, koncerti un viss pārējais.

Jūs minējāt, ka komponists ir rakstījis dienasgrāmatu un tagad tā ir jūsu arhīvā. Vai iepazīstoties ar šo materiālu, jums ir kāda jauna perspektīva par Arvo Pertu, par viņa domām, skatu uz pasauli un mūziku?

Situācija ir bijusi ļoti unikāla, jo mēs esam kļuvuši par daļu no arhīva, bet arī par daļu no ģimenes. Arvo un Nora ir iekļāvuši mūsu komandu savā ģimenē, un tā ir pat ļoti nedabiska situācija, ka jūs sākat strādāt un veidot arhīvu savas dzīves laikā. Ir jāpierod pie idejas, ka jūs dalāties savās personiskākajās domās, savās dienasgrāmatās ar kādu citu. Un patiesībā, kad arhīvs un fonds tika izveidots, šeit strādāja apmēram pieci cilvēki. Tas bija tāds pirmais solis – dalīties ar dažiem cilvēkiem. Tad jūs sākat domāt par kaut kādiem noteikumiem – kam vajadzētu vai kas varētu redzēt šos materiālus. Un tad aplis paplašinās un paplašinās, komanda aug. Tad pēc dažiem gadiem mēs nonācām pie idejas, ka varbūt mēs varētu dažas no šīm domām prezentēt izstādē. Bija nepieciešami gadi, lai pierastu arī pie šīs idejas.

Un, protams, dienasgrāmatās joprojām ir daudz, daudz domu un lappušu, kas nav paredzētas visai pasaulei.

Un arī mūsu arhīvs, kas, kā jau minēju, ir digitāls, to sauc APIS (Arvo Part Info System), tāpēc ir iespējams veikt pētījumus. Arhīvs tika izveidots, jo, vēl Berlīnē dzīvojot, viņi saņēma daudzus mūziķu un pētnieku pieprasījumus, kuri bija ieinteresēti pētīt Arvo Perta pasauli. Viņiem pašiem vēl nebija laika vai enerģijas, lai satiktos ar šiem cilvēkiem un atbildētu šiem pieprasījumiem, tāpēc bija tikai loģiski sākt veidot nelielu komandu šim nolūkam. Tagad pastāv APIS, bet tas nav brīvi pieejams internetā.

Mēs pieņemam pētniekus un ikvienu, kurš vēlas arhīva materiālus analizēt vai lasīt, bet viņi sazinās ar mums, informē, kādas tieši jomas viņus interesē, un tad mēs, protams, iepazīstinām viņus ar arhīvu un parādām lielāko daļu no tā. Bet joprojām ir dažas lapas, kas ir tā kā slēgtas. Atbildot uz jautājumu, vai tas mums ir parādījis kaut ko par Arvo Perta personību vai viņa pasaules uztveri – tā ir bijusi gan šo dienasgrāmatu, gan ikdienas dzīves kombinācija ar satikšanos, sarunām, kopīgu tējas iedzeršanu, viņu dzīves pieredzes uzklausīšanu, dažreiz arī sarunas ar draugiem, kas ierodas ciemos.

Protams, tagad, kad mums ir jaunā centra ēka, mums beidzot ir bijusi iespēja uzaicināt dažus no mūziķiem, lai piedāvātu viņiem skatuvi. Viņi var sniegt ne tikai koncertu, bet arī vienkārši satikties ar draugiem pēc, iespējams, gadu desmitiem. Un, protams, mēs arī kā arhīva komanda esam izmantojuši iespēju tikties ar šiem cilvēkiem, lai vēlreiz pajautātu viņu atmiņas vai jautājumus par to, ko viņi atceras par savu pirmo tikšanos vai kādas bija viņu kopīgās saites. Un dažreiz šīs saites ilgst daudzas desmitgades. Tātad tā ir bijusi kombinācija. Un no savas puses varu teikt, ka

viņi ir ļoti, ļoti unikāli cilvēki – gan Arvo, gan Nora. Tas, kā viņi raugās uz dzīvi un kā viņi redz lietas, cik daudz uzmanības viņi pievērš detaļām un dažādiem aspektiem gan mūzikā, gan attiecībās starp cilvēkiem un visā.

Protams, ir reliģija, kas māca paklausību, pazemību un visu pārējo. No viņiem ir tik daudz ko mācīties.

Kā jūs raksturotu apmeklētāju interesi? Par ko cilvēki, kas šeit ierodas, interesējas? Vai viņi ierodas koncertu dēļ? Vai viņi zina, kur viņi ir ieradušies un kas viņus sagaida?

Lielākā daļa cilvēku zina, kur viņi ir ieradušies. Un viņiem bieži vien ir ilgstošas ​​attiecības ar Arvo Perta mūziku. Viņi to ir klausījušies ilgu laiku, kopš 80. gadu sākuma. Esam satikuši cilvēkus, kuriem ir atmiņas par pirmo Tabula Rasa kompaktdisku, kā viņi to dzirdēja un kas kopš tā laika ir mainījies viņu dzīvē. Un šie ir cilvēki, kuriem mēs cenšamies piedāvāt vairāk par to, ko viņi jau zina. Un tajā pašā laikā, protams, laiku pa laikam mums ir cilvēki, kas varbūt klīst pa mežu, redz skaistu ēku un ieinteresējas, kas ir iekšā. Arī viņiem ir iespējams iepazīties ar mūziku vai vienkārši sākt ar pašu ēku, jo ir patīkami šeit atrasties jebkādā veidā.

Un mums ir neliela speciāli veidota 20 minūšu filma – tāda kā ābece par Arvo Pertu. Var ņemt arī audiogidu, kam ir divas puses. Viena ir runāšana, nelieli mazi stāstiņi par centru un arī par Arvo. Un otrā pusē ir mūzika – varat pastaigāties pa ēku, varat pastaigāties pa mežu, varat uzkāpt tornī un klausīties mūziku kaut veselu nedēļu.

Vai esat pieredzējuši reakcijas no cilvēkiem, kas jūsu centrā Arvo Perta mūziku klausās pirmo reizi dzīvē?

Jā, mēs to esam redzējuši. Īpaši interesanti tas ir tad, kad ierodas grupas. Varbūt gids vēlas viņus pārsteigt un atvest šurp. Ir skaidrs, ka nav jēgas sākt runāt par cilvēku vai par muzikoloģijas aspektiem kompozīcijas tehnikā. Tad mēs parasti sākam ar to, ka vienkārši apsēžamies vienā mazā, jaukā telpā, kur mums ir labi skaļruņi, un vienkārši klausāmies dažus skaņdarbus. Arvo ir tik daudz skaņdarbu, dažādas noskaņas. Ir orķestra skaņdarbi, kora, klavieru miniatūras. Un tad cilvēki nāk pie mums ar saviem telefoniem un lūdz, lai Spotify parādām, ko tikko klausījāmies, jo viņi grib to klausīties vēl un vēl. Ir ļoti patīkami redzēt emocijas, bet arī redzēt cilvēkus, kuri ir daudz lasījuši par Arvo un vienkārši vēlas atnākt šeit, lai pastaigātos pa mežu, kur pastaigājas viņš. Tātad ir divi atšķirīgi apmeklētāju tipi.

Kas, jūsuprāt, ir Arvo Perta mūzikas maģija? Ne reizi vien viņš ir atzīts par pasaulē visvairāk atskaņoto mūslaiku komponistu. Kā jūs to skaidrotu?

Tas ir ļoti grūts jautājums. To bieži uzdod. To ir grūti izskaidrot, jo šeit mēs cenšamies analizēt mūziku un redzēt, cik daudz slāņu ir katrā kompozīcijā. Bet fakts ir tāds, ka cilvēki, kas klausās šo mūziku, lielākā daļa nezina tekstus, kādi ir izmantoti kompozīcijās, varbūt nezina, kādā vecumā Arvo to ir komponējis vai kur atrodas Igaunija. Bet viņi vienkārši zina, ka šī mūzika kaut kādā veidā aizkustina viņu dvēseli, un tas notiek bez komentāriem. Varam godīgi teikt, ka tā ir atradusi savu ceļu pasaulē bez ierastajām mārketinga metodēm.

Tas ir kaut kas cilvēcisks un arī kaut kas mūžīgs, ko šī mūzika varbūt mums atgādina vai varbūt palīdz mums labāk pārdomāt vai ieraudzīt sevi.

Varbūt tās ir lietas, kas liek cilvēkam atgriezties pie šīs mūzikas un klausīties to atkal.

Un varbūt tas ir tieši tas, kas mūsdienās ir vajadzīgs, kad mums ir tik daudz stresa, ģeopolitisku problēmu un nepatikšanu, un mūsu dzīves temps ir ļoti, ļoti ātrs. Mums ir vajadzīga tāda mūzika, kādu radījis Perts, kas ir mierīga un aizved mūs kaut kur citur.

Jā, bet tajā pašā laikā mēs varam atzīt, ka šī mūzika nav tikai mierīga. Ir tik daudz dažādu skaņdarbu. Kad jūs tos klausāties, jūs kaut kādā veidā izdzīvojat veselu pasaules gadsimtu. Un tad jūs mēģināt sevi pozicionēt tajā kontekstā, saprotat, ka pasaule ir daudz lielāka nekā tikai mūsu ikdienas dzīve. Tātad kaut kādā veidā tā dod mums iespēju piedzīvot daudz vairāk.

Vai jūs zināt, vai Arvo Pertam patīk svinēt dzimšanas dienas?

Viņš nav lielu ballīšu cilvēks, bet viņš mīl cilvēkus, savu ģimeni. Un, protams, viņam ir svarīga kopā būšana ar tuvākajiem cilvēkiem. Un vienmēr ir šī mazā tradīcija, ka dzimšanas dienas rītā mums ir pankūkas, jo viņam garšo pankūkas. Ir nelielas svinības, bet viņš, īpaši pēdējos gados, pilnībā izvairās no jebkādas publiskas uzmanības. Tāpēc viņš vairs neapmeklē koncertus. Vai, ja apmeklē, tad viņš ierodas pēdējā brīdī un aiziet pirmais pa sānu durvīm. Viņam nepatīk atrasties uzmanības centrā.

Jūs jau pieminējāt grāmatu, ko šogad izdevāt lielās jubilejas ietvaros. Kas vēl jau ir noticis un kas gaidāms nākamajos mēnešos.

Jā, ir bijuši daudzi koncerti. Mēs sākām ar "Vox Clamantis". Tad bija viens kamerkoris no Nīderlandes ar nosaukumu Quintessence. Manuprāt, gada pirmajā pusē ir bijušas trīs pilnas Arvo Perta mūzikas programmas, un tagad otrajā pusē būs Latvijas Radio koris ar Sigvardu Kļavu, arī Tallinas kamerorķestris, cerams, Pols Hiljers sniegs lekciju, būs īpaši filmu seansi, un mums bija arī neliels filmu festivāls, kurā tika rādītas filmas, kurām Perts ir speciāli komponējis mūziku 70. un 60. gados. Tad ir šī grāmata, ko jūs pieminējāt, un arī šī Tintinnabuli maģiskā grāmata.

Un visa šī gada laikā mums ir bijis arī sava veida atklāts aicinājums vai paziņojums par, iespējams, vienu no pazīstamākajiem Arvo Perta skaņdarbiem – "Fur Alina". Jo nākamgad februārī būs 50 gadi kopš "Fur Alina" komponēšanas. Tātad būs 50 gadi kopš Tintinnabuli dzimšanas. Un, kā mēs zinām, kopš arhīva izveides, bet arī pirms tam, Arvo un Nora ir saņēmuši vēstules un e-pastus no cilvēkiem no visas pasaules, kuriem ir kāds personisks stāsts saistībā ar šo skaņdarbu.

Vai nu viņi ir nosaukuši savu meitu par Alīnu, vai arī sievietes ir dzemdējušas, kamēr šis skaņdarbs skanēja visu dzemdību laiku, vai dažreiz kādi skumjāki brīži, kad kāds ir miris – dažādi stāsti, un tiem visiem ir ļoti personiska un emocionāla atmosfēra.

Tāpēc mēs nolēmām beidzot apkopot pēc iespējas vairāk šāda veida stāstu. Mēs jau esam saņēmuši diezgan daudz, un termiņš ir 11. septembris. Tātad, ja kādam vēl ir stāsts par šo darbu, tas tiek ļoti gaidīts. Iecere ir izveidot vēl vienu izstādes daļu 2026. gada februārī ar "Fur Alina" stāstiem.

Vai jums pašai ir kāds mīļākais Arvo Perta darbs?

Jā, tas ir Lamentate.