"Kā cilvēks, kurš eksperimentē un strādā ar ne gluži parastām formām, šoreiz mēģināju tā ļoti saudzīgi nākt klajā ar saviem inovatīvajiem priekšlikumiem, respektējot gan Prokofjevu, gan orķestra lietas. Bet līdz šim viss noticis tā, kā esmu vēlējies, un man šī sadarbība ļoti patīk!" Tā par 24. aprīlī pulksten 18 un 25. aprīlī pulksten 10 un 13 koncertzālē "Lielais dzintars" gaidāmo koncertuzvedumu bērniem – Sergeja Prokofjeva simfonisko pasaku "Pēterītis un vilks" – saka koncertuzveduma režisors Ģirts Šolis.

Lai iedzīvinātu stāsta tēlus – Pēterīti, vectētiņu, mednieku, putniņu, kaķi, pīli un vilku, režisors izmantojis leļļu mākslu un dažādas klasiskā leļļu teātra tehnikas, radot dinamiski vizuālu un muzikālu priekšnesumu, kas rosina skatītāju iztēli. Tikām Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķi izceļ katru varoni, ļaujot klausītājiem iztēloties to raksturus un just līdzi varoņu piedzīvojumiem. 

Ilze Medne: Sergeja Prokofjeva darba "Pēterītis un vilks" jaunais iestudējumsLiepājas koncertzālē "Lielais dzintars" publiku pirmoreiz sastapa jau 7. februārī. Jūs šajā gadījumā esat gan režisors, gan arī viens no aktieriem. Bet, pirms runājam tieši par šo iestudējumu, gribēju vaicāt jums ko citu. Ir zināma jūsu saikne ar mūziku, ir zināma jūsu saikne ar leļļu pasauli, bet kāda līdz šim bijusi jūsu saikne ar orķestri?

Ģirts Šolis: Mana saikne ar orķestri lielā mērā ir iemesls tam, kāpēc šis iestudējums vispār ir tapis!  Nepateikšu, cik gadu jau pagājis kopš manas sadarbības ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, kurā tolaik vēl muzicēja Guntis. Droši vien atmiņas par šo sadarbību viņam rosināja veidot jaunu sadarbību Liepājā.

Un runa ir par Gunti Kuzmu, kurš tagad ir Liepājas Simfoniskā orķestra galvenais diriģents. Toreiz tā bija "LNSO vasarnīca", un kopā ar komponistu Edgaru Mākenu veidojāt izrādi ģimenei "Loranga jeb stāsts par vienu gluži traku māju".

Viss sākās ar "Vēju vītolos". "Loranga" bija vairāk manu studentu darbs. Es tur biju tāds virsvadītājs...

Toreiz gluži viss lielais orķestris nebija, vai ne?

Nebija gan. Bet jāsaka, arī šoreiz tas nav pilna apjoma orķestris, bet tāds, kurš var doties izbraukumos. Ar to jārēķinās.

Ko režisoram nozīmē strādāt ar orķestri? Vai drīkstat darīt ar viņiem visu, kas ienāk prātā?

Domāju, ka jā, bet nu – viss ir atsevišķi jāsaskaņo. (smejas) Šajā iestudējumā mums ir tāda kā klaunādes estētika, līdz ar to –

pirms visiem dot pavēles, ka vajadzēs izskatīties pēc klauniem un jāliek klaunu deguntiņi, bija jārēķinās, ka orķestra mūziķiem ir sava specifika – atkarībā no konkrētā instrumenta spēles paņēmiena, ne vienmēr šīs ieceres var īstenot.

Bet mums ir ļoti, ļoti paveicies ar diriģentu Reini Lapu, kurš ir ārkārtīgi atsaucīgs un palīdz visas šīs lietas ātri un operatīvi risināt; viņš arī piedalījās visā radošajā procesā.

Kā cilvēks, kurš eksperimentē un strādā ar ne gluži parastām formām, šoreiz mēģināju tā ļoti saudzīgi nākt klajā ar saviem inovatīvajiem priekšlikumiem, respektējot gan Prokofjevu, gan orķestra lietas. Bet līdz šim viss noticis tā, kā esmu vēlējies, un man šī sadarbība ļoti patīk! 

Ar šo brīnišķīgo Prokofjeva darbu uzaugušas jau vairākas paaudzes. Tas komponēts 1936. gadā, transformējies ļoti, ļoti daudzās versijās un tiek iestudēts visā pasaulē. Arī Liepājas Simfoniskais orķestris pie tā atgriežas atkārtoti. Kur, jūsuprāt, ir tā atslēga, kāpēc šis darbs aizvien ir aktuāls un aizvien mēs tur atrodam kaut ko arī mūsu bērniem noderīgu?

Domāju, ka viena no pamatlietām ir tā, ka nav jau nemaz tik daudz šādu bērnu auditorijai domātu darbu. (..) Šobrīd jau notiek pārrunas par nākamo sadarbību, jo visiem mūsu kopdarbs patīk.

Kas attiecas uz mani,

mani vairāk ieintriģēja tas, ka savulaik, mācoties pirmajā vai otrajā kursā Kultūras akadēmijā, pie mums bija atbraucis pasniedzējs no Ukrainas, kurš mums faktiski parādīja Rietumu leļļu teātra piegājienu… Un es joprojām meklēju to, ko viņš man parādīja!

Tā bija kāda vācu aktiera monoizrāde – leļļu jeb priekšmetu izrāde, kas pamatā bija balstīta tieši uz "Pēterīti un vilku". Līdz ar to tas darbiņš man bija pazīstams. Veicu pamatīgus meklēšanas darbus arī tīmeklī: gribēju redzēt, kāda varētu būt sadarbība, varbūt kāds jau kaut ko ir darījis un kā tas izskatās.

Caurskatot diezgan pamatīgu kaudzīti ar mēģinājumiem kaut kā vizualizēt šo visu, sapratu, ka mēs diezgan droši to varētu paveikt labāk par visiem iepriekšējiem. Ar tādu pozitīvismu un apņēmību tam visam arī ķērāmies klāt –

ar cieņu pret autoru, ar papildus lietām, kas man likās ļoti svarīgas tieši no leļļu jeb vizuālā teātra pasaules, kas ir dažnedažādu leļļu, priekšmetu, objektu izrādīšana. Pielietojām dažādas tehnikas, kā tas viss varētu izskatīties. Piesaistot vēl papildus materiālus un izdarības, lai viss organiski saderētu kopā un netraucētu mūzikai darīt to, kas tai jādara, tapa mūsu interpretācija.

Vairāk – ierakstā.