Reportāža no 67. starptautiskā komponistu konkursa "Rostrum" (1.daļa)

Šajā pusstundā mūs gaida saruna ar vienu no pieredzējušākajiem radio delegātiem Rostrum konkursā no Slovēnijas –Slovēnijas Radio pārstāvi Gregoru Piršu, kurš Rostrum piedalās jau vairāk nekā 20 gadus. Atgādināsim, ka iepriekšējā Rostrum sērijā ar Petras Strahovnikas darbu Prana orķestrim galveno balvu ieguva tieši Slovēnija. (Savukārt rīt "PārMiju" laikā būs saruna ar BBC Radio 3 un BBC Simfoniskā orķestra producenti Annu Makkeju.)

Bet sākam ar ierakstiem no preses konferences.

Preses konferencē visus uzrunāja Starptautiskās Mūzikas padomes galvenā sekretāre Silja Fišere, atklājot šī konkursa vēsturi.

Starptautisko komponistu konkursu Rostrum 1954. gadā ar Starptautiskās mūzikas padomes atbalstu dibinājušas četras radio stacijas. Šī padome ir pasaules lielākais tīkls, kurā ietilpst dažāda veida mūzikas organizācijas. Mūzikas padomes misija – piedāvāt pieeju mūzikai ikvienam.

Starptautiskais komponistu konkurss Rostrum pēdējās teju septiņas desmitgades vieno pasaules radio stacijas, lai dalītos un atbalstītu laikmetīgās mūzikas izplatību, popularizētu to, bet reizē tā ir arī apmaiņas platforma, kurā ar pieredzi apmainās radio programmu vadītāji. Jaunajām kompozīcijām sadarbībā ar Eiropas Raidierakstu organizāciju jeb EBU tiek piedāvāts lielākais iespējamais raidīšanas apjoms. Piemēram, darbi, kuri tika prezentēti iepriekšējā Rostrum 2019. gadā, kas notika Argentīnā, Bariločē, tika pārraidīti 700 reižu visu dalībvalstu un citās radio stacijās. Šo teju septiņdesmit gadu laikā pasaules pazīstamākie un talantīgākie komponisti, kamēr viņi vēl bija jauni un mazzināmi, piemēram, Luidži Nono, savus pirmos starptautiskos panākumus guvuši tieši starptautiskajā komponistu konkursā Rostrum.

Jautājums – kāpēc Starptautiskā Mūzikas padome nodarbojas ar šo projektu? Tas ļoti labi sasaucas ar galvenajām vērtībām, ko Mūzikas padome pārstāv, un tās ir definētas piecās mūzikas tiesībās. Pirmkārt, tās ir tiesības visiem bērniem un pieaugušajiem brīvi izpaust sevi muzikāli. Otrkārt, tās ir tiesības mācīties mūzikas valodas un prasmes. Treškārt, saņemt pieeju muzikāli iesaistīties, klausīties, piedalīties, radīt un izzināt, Ceturtkārt, tās ir tiesības visiem mūziķiem – māksliniekiem – attīstīt mākslu un komunicēt brīvi un ar pienācīgu tehnisko nodrošinājumu, un sestkārt – tās ir tiesības saņemt taisnīgu novērtējumu un atlīdzību par savu darbu.

Galveno balvu šogad ieguvusi Ivana Ogņanoviča ar opusu Lonesome Skyscraper ("Vientuļais debesskrāpis"), kura pirmatskaņojums noticis Portugālē. Savukārt kategorijā līdz 30 gadiem galveno balvu saņēmis Latvijas pārstāvis Krists Auznieks par kompozīciju Are One.

Un nu - saruna ar Slovēnijas Radio pārstāvi Gregoru Piršu, kurš Rostrum kā delegāts apmeklējis jau vairāk nekā 20 gadus.

Signe Lagzdiņa: Kādas ir jūsu pārdomas par šo gadu?

Pirms satikāmies Belgradā, biju mazliet noraizējies par to, kāds būs šis gads, jo koronavīruss smagi ietekmējis vairākas valstis, kuras jau iepriekš ir piedalījušās Rostrum, un šogad to nebija. Tas ir mazliet biedējoši – šogad neredzējām Argentīnu, Īriju, Taivānu, Austrāliju, Kanādu – šīs ir spēcīgas valstis, kuras vienmēr piedāvājušas labus darbus. Pie sevis nodomāju, ka šis Rostrum būs ļoti lokāls. Bet tagad, kad konkurss jau noslēdzies, es nejūtu atšķirību. Tas šķita ļoti globāls un darījām visu to labāko, pat vēl vairāk. Piemēram, EBU visas sapulces aizvien notiek tiešsaistē, bet mums bija iespēja apmainīties ar domām, idejām klātienē. Jā, esam mazliet draudīgā situācijā, bet ceram, ka visi izdzīvosim.

Tas ir spēcīgs žests no Starptautiskās Mūzikas padomes, jo vēlamies turpināt, neskatoties uz to, ka aizvadītajā gadā Rostrum tika atcelts.

Jā, skaņdarbu šogad bija nedaudz mazāk kā ieraksts, bet kvalitātes latiņa – nemainīga, un šogad bija ļoti daudz – septiņpadsmit – jauno komponistu jeb komponistu līdz 30 gadiem kompozīciju. Mēs darījām savu darbu profesionāli un rezultāts ir tikpat spēcīgs kā katru gadu.

Vai varat atklāt savus iespaidus par uzvarētāju galvenajā kategorijā?

Tas ir ļoti pieklājīgs darbs – īpaši jau skaņdarba beigas bija izšķirošas man personīgi. Šis ir ļoti statisks darbs un tas, protams, nav nekāds jaunums. Bet

man radās sajūta, ka komponiste Ivana ir ļoti muzikāla, radoša, dziļa persona. Ja uzmanīgi ieklausās darbā, jūs varat pamanīt, ka komponiste rokas dziļumā – pieredzes, filozofisku pārdomu dziļumā. Tas ir arī kaut kas ļoti tipisks serbu komponistiem, un kopumā ļoti labi nostrādāts darbs. Man gan jāatzīstas, ka šī nebija mana pirmā izvēle, jo cenšos būt objektīvs, tomēr esmu ļoti priecīgs, ka Serbija ieguva balvu galvenajā kategorijā.

Manuprāt, šis ir viens no labākajiem darbiem, ko jebkad Serbija ir piedāvājusi. Tas, protams, ir arī labs atbalsts serbiem, kuri šogad pirmo reizi organizēja Rostrum, un viņi to paveica lieliski. Serbi ir slaveni ar savu atvērto sirdi un laipnību, un to mēs varējām pārbaudīt paši savām acīm.

Un kāds būtu jūsu komentārs par Latvijas skaņdarbu – Krista Auznieka Are One?

Latviešu skaņdarbu salīdzinoši klausījāmies pašā sākumā. Savās piezīmēs pierakstīju: ļoti labi, interesanti. Tā bija mistērija man. Noslēgumā, kad bijām visu noklausījušies, es sev pārjautāju, vai tiešām šo darbu biju vērtējis tik augstu? Vai es tiešām tā domāju, vai tiešām mani aizrāvusi šī popmūzikai radniecīgā vokālā maniere? Man vajadzēja vēlreiz skaņdarbu noklausīties, un, kad es to izdarīju, biju pārliecināts, ka šis patiešām ir izcils darbs. Kāpēc? Komponists staigā pa plānu ledu – tikai pāris milimetru vairāk, un tad tas varētu pārvērsties kičā. Protams, negribu spekulēt. Tieši šo pārunāju ar portugāļu komponistu Luisu Tinoko. Manuprāt, spēcīga šajā darbā ir mākslinieciskā nostāja, un tas man liek uzdot jautājumus, cik tālu ir tikusi ši forma – simfoniskā dziesma. Man tas ir vispārējs jautājums: kā izmantot vokālu un simfonisko orķestri laikmetīgajā operā, koncertdarbā? Ja tā palūkojas, tad pat avangarda komponisti savos darbos atļāvuši vai palikuši pie barokāla stila dziedāšanas.

Krista Auznieka darbā mani ļoti uzrunā tas, kā vokāls iekļaujas ļoti sarežģītā un paternu pilnā orķestra partitūrā. Ģeniāli! Es pats kā komponists esmu ļoti jūtīgs, kad runājam par melodiju, un šajā skaņdarbā tas ir paveikts ļoti eleganti.

Elegance, manuprāt, šeit ir ļoti svarīga. Šeit valda nevis avangards vai revolūcija, bet drīzāk evolūcija, un tas ir vēl spēcīgāk.

Iespējams, mans vienīgais iebildums – un zinu, ka arī Portugāles kolēģis man piekrīt – ir skaņdarba ilgums. Manai gaumei viengabalaina darba trīsdesmit minūtes šķiet diezgan daudz. Lai nu kā, abas reizes, kad šo darbu klausījos, to izbaudīju un patiesībā paredzēju šim darbam uzvaru arī galvenajā kategorijā.