Klavieru kvarteta RIX mūziķis  un Tamperes Filharmoniskā orķestra čellists Reinis  Birznieks 2. decembrī  nosvinēja savu 60. dzimšanas dienu. Ar RIX kvartetu Kultūras centrā "Ulbrokas pērle" un Dobelē nupat atskaņota programma "Gaisma un dziļums", bet tālāk kvarteta ceļš ved uz Haselburgu un Elbas filharmoniju, kur 8. decembrī skanēs Johannesa Brāmsa un Pētera Vaska mūzika. Pirms došanās uz Vāciju, tiekamies ar jubilāru.

Čellista Reiņa Birznieka dzīve jau gandrīz trīsdesmit gadus ir saistīta ar Somiju: "Sākuma bija diezgan grūti, jo brīvās dienās uzreiz braucu uz Latviju, bet tagad esmu šeit pieradis. Dzīvoju pie meža, turpat ezers. Pagalmā zaķīši paskraida un stirnas atnāk..."

Siltas atmiņas saistītas ar studiju laiku: "Protams, nav vairs tāda intensitāte kā jaunībā studējot. Atceros, ka reiz, kad savai profesorei Eleonorai Testeļecai taisnojos, ka nav laika, viņa atbildēja: „Bet ko tu dari naktīs? Naktīs arī var vingrināties!”

Jā, ilgs laiks ir pagājis. Satiku profesori, un viņa man saka: "Ak, mazais puisītis!", bet puisītim jau 60! (smejas )

Reiņa Birznieka biogrāfija patiešām ir raiba. Tēvam, kurš atgriezies no izsūtījuma, ir liegts dzīvot Rīgā. Reinis piedzimst Valkā, bet tur nav pedagoga, kurš profesionāli varētu mācīt čellu. Liktenīgu pavērsienu viņa dzīvē veic slavenais diriģents Arvīds Jansons, kurš pārliecināts, ka Reinim ir jāmācās Pēterburgā (toreiz Ļeņingradā). Iedomājieties tikai, mūsu pagalmā Valkā iebrauc Mercedes, kādu tur tolaik neviens nebija redzējis. Izkāpj Arvīds Jansons un Mariss, lai novērtētu, kā tad es to čellu spēlēju... Tā iestājos Sanktpēterburgas N. Rimska-Korsakova mūzikas skolā. Tur līmenis bija ļoti augsts, bet es, protams, biju no ciema. Sākumā bija ļoti grūti, un tā valoda… Atnācu uz pirmo stundu obligātajās klavierēs, bet tur man pasniedzēja saka: „Tavā klasē jau daži spēlē  pat Bēthovena sonātes!” Pirmajā pusgadā klavieres spēlēju pat vairāk nekā čellu. 

Jansonu ģimene ļoti palīdzēja. Es vienmēr ļoti neērti jutos un ļoti kautrējos, bet katru svētdienu man bija jābrauc pie viņiem uz mājām. Austras tante gatavoja pusdienas, man bija jāēd, un parasti tika dots maisiņš vēl līdzi.

Internāta draugiem ļoti patika, jo visi tur bija badā. Jansonu ģimene bija ļoti labsirdīga, dvēseles cilvēki. Pateicoties viņiem, es varēju dabūt vienmēr biļetītes uz koncertiem."

Elbas filharharmonijā Reinis Birznieks līdz šim viesojies kā Tamperes filharmoniskā orķestra mūziķis, bet nu būs iespēja kopā ar domubiedriem no klavieru kvarteta RIX 8. decembrī uzstāties šīs slavenās koncertvietas Kamerzālē. Koncertā tiks atskaņots arī Pētera Vaska Klavierkvartets, kura pirmatskaņotāji bija Īrijas kvartets, taču kopā ar RIX kvartetu tas tika ievērojami rediģēts: Mēs vēl spēlējam no tām notīm - tur ir ielīmēts, pielīmēts. Pēc jaunajām notīm nemaz nezinu, kā čellisti spēlē, viņi noteikti mānās, jo tur nav, kur lapas šķirt.

Pēterim vēl ir tās klusās, garīgās pauzes, kurās tu principā nekusties. Mums viss tas klājiens ir uz  četrām lappusēm, un ir tikai pāris vietas, kur tu tādu lielu kušķi pāršķir (smejas). 

Atceros, mums vietām likās, ka varbūt ir par daudz un atkal tas pats, bet viņš teica, ka “nē, tomēr nav pilnīgi tas pats, vajag atpakaļ to posmu, jo tas nepiepilda”. Pēteris jau audzē, kamēr nonāk līdz kulminācijai. To var uzbūvēt pāris sekundēs, bet tā kulminācijas sagatavošana, kad beidzot kārtīgi izplet spārnus gaisā - tā ir tā sāls. Tas ir fiziski grūts kvartets, un, protams, skaņa visu laiku ir piepildīta. Pēterim nekas nav tukšs. Tās 40 minūtes tu esi transā. Mēs to esam daudz spēlējuši. Kad bija Amerikas tūre, spēlējām katrā koncertā, arī Pēteris bija līdzi uz Vašingtonu.