Šovakar pulksten 18.00 Latvijas Radio 1. studijā ar klarnetista Egīla Šēfera un pianista Toma Ostrovska koncertu noslēgsies Latvijas Radio 3 “Klasika” rīkotā cikla “Viens pats studijā” pavasara sezona, kuras ietvaros kopumā būs izskanējuši apaļi desmit dzīvie tiešraides koncerti.

Koncertu vadīs Dāvis Eņģelis; tiešraidē to varēs klausīties “Klasikas” ēterā, bet skatīties - “Klasikas” Facebook lapā un sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.

Dažas stundas pirms tiešraides ar abiem māksliniekiem tiekamies Latvijas Radio 1. studijā, lai noskaidrotu, kā norit gatavošanās koncertam.

Signe Lagzdiņa: Vai esat no tiem mūziķiem, kuri koncerta gaitā visvairāk mīl aplausus un paklanīšanās mirkli, vai arī no tiem, kuri muzicēšanas entuziasmā un adrenalīnā aplausus nemaz nedzird?

Egīls Šēfers: Koncerts man ir tikai tad, ja klāt ir klausītājs - tā ka es šo vakaru nemaz neuztveru kā koncertu...

Jo tā radio lieta ir tāda mākslas lieta - mēs visi iztēlojamies.

Mēs šeit sarunājamies un iztēlojamies, ka runājam ar kādu klausītāju, bet mēs jau viņu nepazīstam - nezinām, kas mūs klausās, tā ir tāda iztēles lieta. Un tieši tāpat ir arī klausītājam, mūs klausoties - viņš jau mūs neredz, viņš iztēlojas, kā mēs muzicējam un kādi esam. Un tā īstenībā ir tāda liela burvība, es pat teiktu - burvestība.

Toms Ostrovskis: Man nāk prātā Imants Ziedonis ar savu "Neēd, bērniņ, kad dziesmu dzied". Mēs jau nezinām - varbūt, mūs klausoties, ēdīs, varbūt dzers, varbūt slēgs ārā vai "izies no zāles", bet varbūt kādā brīdī ienāks.

Tā ļoti interesanti padomāt, kas notiek ar klausītāju attālināti, bet kopumā man patīk tā ideja, ka ir radio viļņi, kas iet ļoti, ļoti tālu, un jebkurš, kurš vēlas, var mūs paklausīties - meža ielokā, ezerā vai pie jūras.

Nesen iedomājos, kāda gan bija dzīve mūziķiem septiņdesmitajos gados un vēl pirms tam, kad tā bija radio ikdiena - lai nodrošinātu mūziku, kas skan ēterā, mūziķi spēlēja dzīvajā izpildījumā. Vai jūs varat sevi iztēloties tādā ampluā?

Egīls: To ir grūti iztēloties. Atceros tikai no studiju gadiem, kad Arvīds Klišāns reiz dalījās savos iespaidos par to, kā tas bija toreiz, kad spēlēja dzīvajā. Tā sajūta esot tāda, ka jau vairs nedomā par to - tā ir jau rutīna.

Un tad ir tas pārsteiguma mirklis, kad tu satiec kādu uz ielas, kurš saka - es vakar dzirdēju, kā jūs spēlējāt, un cik tas ir brīnišķīgi. Un tad viņš saprot, ka patiesībā tie ir dzīvi cilvēki, kas to klausās, jo šeit, studijā, jau cilvēku nav,

tāpēc ir ļoti viegli nodoties pilnīgai iekšējai kontemplācijai, vienkārši būt ar sevi un savu mūziku, aizmirst visu, kas apkārt.

Bet ir dažādu veidu mūziķi - ir tādi, kuriem ir nepieciešams kontakts ar klausītāju un atdevi - es laikam arī nevarētu ilgi spēlēt bez klausītāja sajūtas, bet ir cilvēki, kuri savu muzikālo potenciālu vislabāk atklāj tad, kad viņus neviens netraucē.

Glens Gūlds piemēram. Kāds ir jūsu muzikālās sadarbības process? Sākumā droši vien daudz diskutējat?

Toms: Personīgi man interesantāk ir sākt vienam pašam. Kad vēl mācījos pie profesora Biķa, viņš man vienmēr teica - izskati skaņdarbu sākumā cauri. Es spriedu - nez, ko viņš ar to domā, jo nav iespējams nospēlēt no lapas Prokofjeva Trešo klavierkoncertu vai Septīto sonāti... Bet viņš teica - izskati sākumā pats. Kad esi izskatījis, saproti, kas tev patīk, kas nē, un, kad jau esi saspēlējies ar otru instrumentu, var paklausīties, kā to dara citi. Un tad ir ļoti interesanti atklājumi...

Egīls: Bet diskusija, protams, ir pašā sākumā - kad veidojam programmu. Runājam, ko spēlēsim, un tad ir atsauces, idejas, ko darīsim, kas mūs interesē. Kad tas izkristalizējies, noklausīti daudzi skaņdarbi un pārsūtītas visādas saites un formulējušās idejas, sākas sagatavošanās darbs.

Ieskatoties programmā, redzams, ka esat mazliet putekļus paslaucījuši no kādiem sen zināmiem skaņdarbiem, būs arī kāds radio pirmatskaņojums.

Egīls: Kad sākām runāt par koncertu, mums īsti negribējās iedziļināties tādos mazos sīkumiņos -

šis laiks ir tik sadrumstalots, ka gribējās izmantot iespēju padomāt lielākas un dziļākas domas, līdz ar to visi darbi, kas mums šovakar programmā, ir lielas formas darbi - trīs sonātes un variāciju cikls.

Bet kā mēs līdz tam nonācām, Tom?

Toms: Iesākumā bija laiks jeb metrāža, un tad skatījāmies, ko gribam un varam iekļaut. Skatījāmies arī pa stiliem - runājām, ka negribam spēlēt to, ko spēlējam visu laiku, ka gribam paskatīties drusku restrospektīvā.

Egīls: Šūmani un Brāmsu šoreiz gribējām atstāt malā.

Toms: Jo jau divdesmit gadu garumā spēlējam kopā, un ir ļoti daudzi ejošo skaņdarbu, ko var ieprogrammēt gandrīz visur, bet izrādījās, ka mēs neesam kopā spēlējuši Pulenka sonāti.

Ar smaidu atcerējāmies, ka viens no mūsu pirmajiem kopīgajiem ierakstiem bija Viktora Babina valši, kurus rakstījām tieši šajā pašā studijā pirms vairāk nekā divdesmit gadiem - domājām, jāpaskatās, kā tad tas tagad skanēs.

Un tad Egīls izraka Horovica Sonāti, un tā ir savukārt džezīga, kas man ļoti patīk. Un tad ir Imanta Zemzara skaņdarbs...

Egīls: Skaņdarbi reizēm pie mums atnāk paši, un tad tie gaida brīdi, kad būs nobrieduši. Ar šo darbu bija līdzīgi. 2012. gadā spēlējām Spīķeru koncertzālē. Uz koncertu bija atnācis Imants Zemzaris, kurš atnesa notis savam darbam - tolaik daudz spēlēju viņa "Balsi", ko arī ierakstīju.

Imants teica - tu to "Balsi" ļoti daudz spēlē, bet varbūt šis tev arī būs pie sirds.

Tā ir viņa sonāte angļu ragam, kam Imants bija uztaisījis pārlikumu klarnetei. (..) Darbs nav izdots, spēlējam no rokraksta. Tā arī ir tāda sirreāla sajūta un kaut kas ļoti, ļoti īsts - ka var spēlēt no komponista rokraksta. Tā nav anonīmā nošu programma - šeit tu redzi, ka tas cilvēks savu roku pielicis.(..) Ziemā biju Amerikā, kur spēlējām koncertu Morgana bibliotēkā Ņujorkā, kurā glabājas seni, seni manuskripti, kas tiek uzglabāti stikla kastēs. Un tur bija Mocarta klavierkoncerta manuskripts, ar Mocarta roku rakstīts... Nostājos un nospēlēju pirmās taktis.

Tā sajūta, ka tu spēlē no komponista rokas - tas ir kaut kas pirmatnējs, īsts un neaizmirstams, un tādēļ mēs Zemzari arī spēlēsim, no viņa rokas.