Pēc ilga darba procesa, no 3. septembra Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6 aicina interesentus uz jauno ekspozīciju "Prokrastinācija un radīšana", kuras māksliniece ir Anna Heinrihsone, bet radošās koncepcijas autore - Una Rozenbauma. Tas ir kultūrsociāls skatījums uz divām no skaistākajām latviešu nacionālās kultūras valodām – rakstniecību un mūziku – laika posmā no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām. Apzināti izpludinot tradicionāli ierastās muzeja un tā pieredzes robežas, ekspozīcijā atklājas rakstnieku un mūziķu cilvēciskā pasaule – vaļasprieki, ieradumi un prokrastinācijas stigas, kas bieži vien kļūst par radīšanas ceļu. Deviņās tematiskajās daļās ietvertās 98 personības ir vēstneši, kuru pieredzē atklājas latviešu radošuma plašums.

Par prokrastināciju, radīšanu, ekspozīcijas tapšanu, personību izvēli, mākslinieku cilvēciskās puses atklāšanu un iepazīšanu sarunājamies ar pētnieci Inesi Žuni un komponistu Jēkabu Nīmani, kurš radījis mūziku šai ekspozīcijai.

Inese, esat viena no gana plašās pētnieku komandas. Kāds bija šis darbs septiņu gadu laikā? Personības tika izraudzītas pēc prokrastinācijas veida vai otrādi?

Inese Žune: Zināmā mērā pēc prokrastinācijas, jo, ja mēs gribam parādīt abas šīs cilvēka puses, tad vajag parādīt gan vienu, gan otru, mēs nevaram balstīties tikai uz vienu.

Mūzikas nozarē ir 41 personība, un tās visas ir ļoti iemīļotas, zināmas, pazīstamas, pie tam var atrast ļoti interesantus prokrastinācijas veidus.

Jā, tie dažbrīd ir pat pārsteidzoši. Varbūt dažus varam atklāt?

Inese Žune: Īpaši jau negribas neko atklāt, jo cilvēkiem ir jānāk un jāredz. Anna Heinrihsone ir radījusi tādu vidi, kurā gribas uzturēties. Ja kāds domā, ka tur būs mūziķi, kuriem ir tikai partitūras, pētnieciskie darbi, ieraksti un tā tālāk, tad tas absolūti tā nav. Mēs ieejam viņu pasaulē, un tas ir kaut kas pilnīgi cits. Es domāju, personības šādi ir parādītas pirmo reizi. Protams, droši vien daži teiks - kāpēc ir tā, kāpēc nav tā? Vienmēr var kaut ko iebilst, bet tas ir mūsu uzstādījums, mēs par to degam un cīnāmies, un tā arī mēs vēlamies to cilvēkiem parādīt.

Tā mēdz būt ļoti personiska lieta. Vai ekspozīcijas izstrādes laikā kāds teica “nē, es negribu, lai kāds uzzina, kā es prokrastinēju, es labāk tad neesmu šajā ekspozīcijā”?

Inese Žune: Jāsaka, ka daudzi cilvēki mācījās šo vārdu un vēl tagad atnāk un saka, ka īsti nezina šī vārda nozīmi. To arī nav tik vienkārši latviski tulkot, tādēļ tas palika kā svešvārds, pie tam mūsu ārzemju viesiem tas ir vieglāk uztverams.

Prokrastinācija nav viennozīmīgs vārds. Tā nav slinkošana, tā drīzāk ir darbu atlikšana, kaut kā cita darīšana.

Jēkabs Nīmanis: Tā darbu gaidīšana arī ir process. Ir tāds labs teiciens - atpūta ir daļa no darba, savādāk jūs neesat produktīvi. Ja es, piemēram, eju pļaut zāli vai daru kādas sadzīviskas lietas, tas man ļoti palīdz pēc tam būt produktīvam. Prokrastinācija ir daļa no procesa, ko mēs nepārtraukti darām, arī miegā.

Var jau pļaut zāli, mazgāt logus, kaut ko kārtot, adīt, tamborēt, bet man liekas, radošiem un kultūras ļaudīm rokas var darīt kaut ko citu, bet prāts tomēr atgriežas pie tā, kas patiesībā ir jādomā.

Inese Žune: Tieši tā. Jāzeps Vītols savās atmiņās saka, ka diezvai viņš būtu vairāk pierakstījis, ja viņš nebūtu makšķerējis, gājis sēņot, pavadījis laiku ar krustbērniem un tā tālāk.

Jēkabs Nīmanis: Ļoti svarīgs faktors ir, ka mēs par cilvēkiem domājam to, ko mēs par viņiem zinām, un par mūsu tautas varoņiem un māksliniekiem mēs parasti zinām to, ko stāsta par viņu darbu, bet

cilvēks ir vairāk nekā darbs. Cilvēks ir daudz interesantāks un lielāks, un man liekas, ka tas ir pats skaistākais, ko mēs varam izdarīt - iepazīt cilvēku, nevis tikai viņa darbu.

Kāds varbūt teiks - pārāk dzelteni, pārāk privāti, pārāk personīgi.

Inese Žune: Mums nav nekā dzeltena, mēs šo līniju nekad nepārkāpjam, tādēļ neesam rādījuši vājības, kas ir ļoti izteiktas daudziem komponistiem vai mūziķiem vispār. Tam mēs nepieskaramies, jo tas var būt nepatīkami cilvēkiem vai kāda radiniekiem, bet pievēršamies kā cita darīšanai - piemēram, kurš zināja, ka Lūcija Garūta vēl 30. gados ātri brauca ar sarkanu BMW?

Plašāk - audioierakstā.