Aprīļa beigās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) simfoniskais orķestris un tā mākslinieciskais vadītājs diriģents Kaspars Ādamsons visus mūzikas mīļotājus aicina uz diviem simfoniskās mūzikas koncertiem, kuru vadmotīvs – "Likteņstāsti".

Pirmais koncerts "Plecu pie pleca. Likteņstāsti" notiks piektdien, 25. aprīlī, plkst. 18.30 Limbažu Kultūras namā, kur JVLMA simfoniskā orķestra mūziķi uzstāsies kopā ar Limbažu novada mūzikas skolu audzēkņiem un solisti, JVLMA čella spēles studenti Elīzu Čašu. Savukārt sestdien, 26. aprīlī plkst. 16.00 Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē izskanēs JVLMA simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncerts "Likteņstāsti". Šoreiz solista godā – JVLMA čella spēles students Maksims Skibickis.

Bet jau šobrīd ar diriģentu Kasparu Ādamsonu un čellistiem Elīzu Čašu un Maksimu Skibicki tiekamies "Klasikas" studijā! 

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kaspar, vai tas ir apzināti, ka Rīgā vienā dienā, vienā vakarā divi dažādi orķestri spēlēs Kamila Sensānsa Pirmo čellkoncertu?

Kaspars Ādamsons: Tas pilnīgi noteikti nav apzināti… Mūsu koncerta kontekstā tas ir liktenis. Jo sezonas sākumā izskatīju LNSO bukletu un redzēju, kas ir ieplānots, bet novembrī vai decembrī runājāmies ar Andri Vecumnieku, ka šobrīd mums ir gana daudz spēcīgu čellistu, kas šosezon varētu piedāvāt Sensānsa čellkoncertu. Sākotnējā iecere, šķiet, bija par Liepājas Simfonisko orķestri, kura plāni nedaudz mainījās, un tad ar Andri Vecumnieku vienojāmies, ka sadarbības partneris abiem solistiem varētu būt tieši Latvijas Mūzikas akadēmijas orķestris. Tobrīd pavisam noteikti nedomāju par to, kuros datumos un koncertzālēs Rīgā skanēs šis čellkoncerts. Taču man ir prieks par to, ka gandrīz ik gadu, kopš esmu pie akadēmijas orķestra vadības pults, vienmēr mēģinām atrast kādu koncertu – čella, vijoles, klavieru vai kāda cita instrumenta koncertu, ko varētu atskaņot vairāki solisti. Jo mēs šajā projektā plecu pie pleca izbraucam ārpus Rīgas, un šajā gadā – 25. aprīlī – tie būs Limbaži.

Šādi mums ir iespēja iedot gan pieredzi, gan pašiem saspēlēties un sajust muzikālo un tehnisko spēku nevis no viena, bet vairākiem solistiem.

Elīza uzstāsies 25. aprīļa vakarā Limbažos, bet Maksims būs solists 26. aprīļa pēcpusdienā Rīgā. Esmu gandarīts par to, ka studentiem tiek dota šāda iespēja, jo sadarbība ar orķestri nav ikdienišķa lieta. Viņiem tas ir liels notikums.

Sensānsa Pirmais čellkoncerts ir opuss, ar kuru uzaug čellisti: tas lieliski palīdz spodrināt meistarību gan tehniski, gan muzikāli, gan arī saspēlē ar orķestri. Ar Mūzikas akadēmijas simfonisko orķestri šo koncertu spēlējis gan Valters Pūce, gan Guna Šnē. Tagad mums prieks par Elīzu Čašu un Maksimu Skibicki. Elīza, kā notiek atlases konkurss, lai varētu spēlēt Sensānsu kopā ar Mūzikas akadēmijas orķestri?

Elīza Čaša: Tas notiek drausmīgi… (smejas)

Tu atnāc viens pats, spēlē ar koncertmeistaru, tavā priekšā sēž maestro ar partitūru, un tu visu to redzi… Redzi arī savus pedagogus un citus žūrijas locekļus. Stress ir liels!

Bet nu – kaut kā ir jāuzstājas un kaut kā jāparāda labākais variants. Tās noteikti nav tās patīkamākās sajūtas. Koncertā, cerams, būs labāk – gan pēc sajūtām, gan arī klausītāju būs vairāk. 

Līdz šim bijāt Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra čellu grupas koncertmeistare. Tagad jāpārceļas orķestra priekšā.

Elīza Čaša: Jā, tiesa gan. (..) Šogad beigšu maģistrantūru, un prieks, ka šajā programmā būs maestro Kaspars Ādamsons, jo, iestājoties akadēmijā, atceros orķestra pirmo programmu – arī toreiz tieši Kaspars Ādamsons bija pie diriģenta pults. Man tas būs tāds ļoti sentimentāls pasākums – pēdējā orķestra programma, bet tagad nevis sēžot čellu grupā, bet gan kā solistei.

Maksim, kā bija jūsu gadījumā? Atradu jūsu 2022. gada interviju, kurā sakāt, ka jūsu lielākais sapnis ir spēlēt solo kopā ar orķestri.

Maksims Skibickis: Jā, labi atceros, ka tajā intervijā teicu, ka mans sapnis būtu nospēlēt Dvoržāka čellkoncertu kopā ar orķestri. Domas nav mainījušās. 

Bet daļa sapņa tomēr piepildījusies – spēlēsiet solo kopā ar orķestri!

Maksims Skibickis: Protams, bet tagad esmu jau drusku nobriedis un vairāk virzos uz kamermūzikas muzicēšanu, arī spēlēšanu orķestrī. Tāpēc solospēle nav vienīgais mērķis, uz ko koncentrējos. Bet solo – tas, protams, ir brīnišķīgi. 

Limbažos orķestra rindās nebūs tikai Mūzikas akadēmijas orķestranti, bet arī Limbažu mūzikas skolas audzēkņi. Tas ir ļoti, ļoti svētīgs darbs, ko dara Mūzikas akadēmijas orķestris, bet ko tas prasa no solista?

Kaspars Ādamsons: Runājot par Limbažu koncertu, jāuzsver, ka projektu "Plecu pie pleca" īstenojam jau vairākus gadus, un tur lielākais paldies jāsaka orķestra direktoram Jānim Puriņam par to, kurš ļoti neatlaidīgi šo lietu virza un pieskata. Ir tik liela nozīme secīgai jauniešu iesaistīšanai un parādīšanai, kas ir orķestris, orķestra pasaule, kas ir orķestra kopspēle, un galu galā tā var būt arī virzība uz Mūzikas akadēmiju! Esmu ar vairākiem audzēkņiem un viņu vecākiem runājis, ka tas patiešām ir milzīgs iedvesmas avots viņu ikdienā.

Limbažu koncertā kopā ar Limbažu mūzikas skolas jauniešiem nospēlēsim Radecka maršu un divus pavadījuma darbiņus, kur solisti būs flautiste un saksofonists. Bet visa pārējā programma būs tikai un vienīgi Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra pārziņā. Tātad jauniešus iesaistīsim koncerta sākumā trijos salīdzinoši nelielos numuros, kas viņiem tāpat būs gana liela pieredze.

Kā izvēlaties mūzikas skolas, uz kurām doties? 

Kaspars Ādamsons: Nevaram nosegt visu Latviju – laikam jau pat desmito gados to nevarētu izdarīt. Ir vietas, kurās esam bijuši vairakkārt – piemēram, Ogre. Bet ar Limbažu mūzikas skolu sadarbība nav bijusi ļoti ilgu laiku. Vai tikai nesadarbosimies pirmoreiz. Savu lomu spēlē attālums.

Pilsētas, kas ir stundas, pusotras brauciena attālumā no Rīgas – tur mēs patiešām mēģinām aizsniegt visas iespējamās mūzikas skolas. Vedam līdzi arī visus savus lielos instrumentus. 

Maksim, cik sen jūsu pirkstos ir Sensānsa čellkoncerts? 

Maksims Skibickis: Esmu viens no tiem dažiem čellistiem, kurš agrāk nav spēlējis Sensānsa čellkoncertu. Mana pirmā pieredze bija šī gada pirmā semestra eksāmenā: ar nolūku sāku gatavot šo koncertu, jo sapratu, ka būs iespēja to nospēlēt uz lielās skatuves. Vairākus mēnešus cenšos iedziļināties šajā mūzikā.

Ir arī kāds etalons?

Maksims Skibickis: Esmu no tiem, kas cenšas meklēt vairākus ierakstus, no kuriem varētu kaut ko paņemt, un mēs ar manu profesori Dianu Ozoliņu esam nonākuši pie viena kopsaucēja – ka mums ļoti tuvas ir Stīvena Iserlisa interpretācijas. Vēl man ļoti tuvs ir Nikolass Altštats, kas arī ir brīnišķīgs čellists. Tie ir divi mani elki.

Elīza, un kā ir jums? Arī līdz šim nebija izdevies "apčamdīt" Sensānsa Pirmo čellkoncertu?

Elīza Čaša: Man izdevās to "apčamdīt", mācoties vēl Jūrmalas mūzikas skolā – tas bija pēdējais gads. Tagad, atkārtoti pievēršoties šim koncertam, atceros iepriekšējās tradīcijas, kas tika ieguldītas, to iestudējot, taču tagad mēģināju pieiet tam ar svaigu prātu, kārtīgi lasot partitūru un vispirms mēģinot izpildīt to, kas rakstīts notīs, nevis domājot par tradīcijām, kurās parasti koncerts tiek atskaņots.

Cik ērts Sensānss ir no čellistu skatupunkta? Tas, ka viņš to it kā lieliski uzrakstījis, lai diriģentam ir iespējami maz problēmu, jo visos reģistros čells skan pāri orķestrim. Bet ko tas prasa no čellista?

Elīza Čaša: Tas ir diezgan ērts. Izņemot pāris vietu.

Maksims Skibickis: Tas ir viens no vistrāpīgāk uzrakstītajiem čellkoncertiem.

Šķiet, Dmitrijs Šostakovičs teicis, ka tas ir izcilākais čellkoncerts, kas jebkad uzrakstīts. Tas ir ļoti efektīgi, ka čellists var tik daudz nepiepūlēties un netērēt spēkus, bet izklausās ļoti virtuozi. 

Elīza Čaša: Arī uzrakstīts tas ir ļoti labi tādā ziņā, ka čells ir dzirdams katrā posmā. Nav kā dažos koncertos, kur tev jāpiepūlas; lai arī cik tu spēkus neieguldītu, čells vispār neskan! Bet šis ir ļoti veiksmīgi uzrakstīts čellkoncerts. Solists dzirdams visos posmos.

Elīza spēlēs solo piektdien Limbažos, Maksims – sestdien Rīgā. Cik atšķirīgas, Kaspar, ir abas interpretācijas?

Kaspars Ādamsons: Satikāmies pagājušajā nedēļā. Es, protams, biju klāt jau pieminētajā noklausīšanās reizē ar partitūru, bet tagad tikāmies pirms svētkiem gan ar Elīzu, gan Maksimu, gājām cauri un runājām, "saskaņojām pulksteņus" un interpretācijas. Gan vienam, gan otram teicu, ka es un orķestris darīsim visu iespējamo, lai īstenotu tās muzikālās ieceres, kas ir katram no viņiem.

Sarunas turpinājumā – par ar grūtībām atrasto Dāvida Popera kadenci un opusa dažādajiem lasījumiem, par Bēthovena Piektās simfonijas aktualitāti, kā arī par Maksima Skibicka izcīnīto konkursu uz Eiropas Savienības Jauniešu simfoniskā orķestra mūziķa vietu 2500 kandidātu konkurencē...