Cikla "Pārbūves" noslēdzošajā epizodē meklējam atbildi uz jautājumu “Kas ir scenogrāfija?", runājot par izstādi ar tādu pašu nosaukumu ("Pārbūves") un tiekoties ar Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas katedras studentēm Patrīciju Amoliņu un Esmeraldu Usas, kā arī festivāla "Homo novus" kuratori Santu Remeri.

Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas studentu izstāde "Pārbūves" ietver astoņus skatuviskus pilsētvides objektus un scenogrāfijas elementus, kas izvietoti dažādās Rīgas ainavās. Rīgas pilsētvidē tā būs skatāma vēl ilgāk par festivālu "Homo Novus" – līdz 20. septembrim .

"Mans darbs ir "Tas tūlīt notiks", tas atrodas pie "Skonto” halles – Strēlnieku ielas pusē pie lielās, sarkanās fasādes,” stāsta Patrīcija Amoliņa. „Darbs stāsta par mirkli „pirms” un „pēc”. Angliski laikam to sauc "fear of missing out" jeb FOMO, kas tagad ir ļoti aktuāls. Latviski to varētu tulkot kā 'bailes nokavēt', 'bailes nepieredzēt'.

Tas ir mans mēģinājums paildzināt tagadni, paildzināt mirkli starp "pirms" un "pēc". Ir svarīgi atrast apkārtnē punktu, no kura šis objekts ir jāvēro."

"Manu darbu sauc "Trīs gudrie", tas atrodas aiz bij. Bioloģijas fakultātes Kronvalda parkā,” teic Esmeralda Usus. „Tur ir izvietotas trīs laternas, kas aug no zemes, atdzīvināts objekts, viņam ir iedota sava dzīve, un katru vakaru šīs laternas savā starpā Morzes kodā uz apaļu stundu sarunājas, un veidojas tāds priekšmetu teātris. (..)

Tā ir atsauce uz to, kāda es biju kā jauniete un piekopu konceptuālo vandālismu. Man šķiet interesanti, ka reizēm tu vari izmainīt vidi sev apkārt, bet – tā jautri.

Kad es augu, man likās, ka visas laternas ir tādas normālas, bet pie manas mājas viņa skatījās uz debesīm. Šķita interesanti, kāpēc tā, ka laterna nolemti visu laiku skatās uz leju, bet varbūt pēkšņi arī grib paskatīties, kas ir otrā pusē, nevis nokārt galvu leju."

„Visi jaunie scenogrāfi izstādē ir noteiktā veidā likuši runāt lietām un vietām, kas šķietami parasti klusē,” rezumē Santa Remere.

 „Līdzīgi kā laternas – beidzot kāds ir atšifrējis kodu, ko viņas mēģina tev pateikt. Arī Annija Zemīte ir atvērusi durtiņas pilsētā, kur mums reizēm šķiet – kas ir aiz elektrības skapja? vai – kas slēpjas noslēgtajās pilsētas telpās? Viņa tās ir pārvērtusi tādās kā nelielās vitrīnās, omulīgi iekārtojusi un kaut kādā veidā apmierina ziņkārīgo skatienu, ka tev gribas ielūkoties, kas ir tajā otrā telpā. Man liekas, tā ir sajūta, ko mēs dalām."

Sarunā arī par izstādes tapšanas priekšvēsturi un ielūkošanos nezināmajā, par sākotnējo mulsumu un ienākšanu notikumā, kas spēj izmainīt, par dzīves līkločiem un izvēlēm, kā arī par teātra iznešanu ārpus konkrētas ēkas un ceturtās sienas nojaukšanu, teātra transformējošo spēku.