11. jūnijā Ventspilī, koncertzālē “Latvija”, ar ilgi gaidītu notikumu – komponista Krista Auznieka pieckāršā koncerta “Four Angles” pirmatskaņojumu – tiks atzīmēta sezonas izskaņa. Bet jau šobrīd ar Kristu Auznieku tiekamies "Klasikas" studijā.

Stāsts par darbu “Four Angles” sācies jau sen, vēl pirms koncertzāles atvēršanas 2019. gadā. Līdz ar pirmās sezonas plāniem dzima doma arī par jaunas tradīcijas iedibināšanu – ar zināmu regularitāti pasūtināt jaundarbus gan spilgtiem latviešu, gan ievērojamiem ārvalstu komponistiem, kurus Ventspilī pirmatskaņotu starptautiski atzīti, spoži mūziķi. Vēl vairāk – šie jaundarbi saspēlēsies, atsauksies, iemiesos un pārradīs vietējo folkloru, patiesu vai izdomātu. Tā nu pirmais no tiem – “Four Angles” jeb “Četri leņķi” – ir spēle ar pilsētas ielās joprojām dzīvi klīstošo teiksmu par latviešiem tik pazīstamo, bet lielākajai daļai pasaules eksotisko spēli novuss, par tās izcelsmi pirms aptuveni simts gadiem tieši Ventspilī. Arī dzejnieks Semjons Haņins, pats būdams kaislīgs un meistarīgs novusa spēlmanis, skaņdarbam “piesviež” savu pasaku par to, kur un galvenais kā šis, nu jau par nacionālu kļuvušais, sporta veids radies.

Krists Auznieks darbu “Four Angles” rakstījis pieciem solistiem instrumentālistiem un stīgu kamerorķestrim. Taču vēl pirms mūzikas skaidra kļuva vīzija par instrumentāciju un solistēm dāmām. Proti, koncerts rakstīts klavierēm, ērģelēm, vijolei, elektronikai, trompetei un jau pieminētajam stīgu kamerorķestrim. Pirmatskaņojumā Ventspilī “Four Angles” kopā ar Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” mūziķiem diriģenta Artūra Gaiļa vadībā izpildīs “lieliskais piecinieks” – latviešu vijolniece Kristīne Balanas, Ventspils klausītāju jau iepazītā, šobrīd viena no pieprasītākajām Ņujorkas pianistēm Vikija Čova (Vicky Chow), baltkrievu izcelsmes Parīzē dzīvojošā ērģelniece Anna Homeņa (Anna Homenya), amerikāņu mūziķe, komponiste un dziedātāja Kristīna Vīlere (Christina Wheeler) un jaunā, perspektīvā trompetiste Kristīna Fransone (Kristina Fransson) no Norvēģijas. Koncerta vizuālo noformējumu veido divu latviešu mākslinieču, scenogrāfu tandēms – Monika Pormale un Katrīna Neiburga.

Semjons Haņins, turpretī, par novusa izcelšanos senā pagātnē un Ventspilī ir drošs. Gluži kā vēsturnieks, teiku un mutvārdu folkloras vācējs. 

Liene Jakovļeva: Ar zināmu regularitāti jūs atgriežaties pie mums pastāstīt par to, kas jauns, kādi plāni, un šoreiz mums tiešām ir skaists iemesls runāt, jo nedēļas nogalē ir gaidāms pirmatskaņojums, bet noteikti jau ir vēl dažas aktualitātes, kuras mēs pieminēsim. "Četri leņķi" jeb "Four Angles". Pastāstiet, Krist, kas šobrīd ir jūsu leņķi, kas jūsu dzīvi kaut kā sakārto un kas ir tie svarīgie punkti, pie kā jums ir jāpieturas, šobrīd Latvijā esot?

Krists Auznieks: Laikam jāsāk ar vienu lielu leņķi, kurš manu dzīvi turēja virs ūdens pēdējos sešus gadus: bija doktorantūra, un tikko man bija izlaidums - pirms nedēļas atgriezos no Ņujorkas.

Tas ir tāds milzīgs dzīves posms, kas ir noslēdzies, grāds ir rokā, un beidzot varu vairs nedomāt par teksta rakstīšanu, bet gan tikai par mūzikas rakstīšanu, ko gaidīju ar lielu nepacietību, jo nākamajiem gadiem darba ir daudz. Zinu, ka tam man vajadzēs visas pasaules laiku, un tagad man tas beidzot ir, un vairs nav nekāda attaisnojuma kaut ko nosūtīt kādam nedaudz vēlāk.

Tas ir viens tāds leņķis. Otrs leņķis jau vienmēr ir mūzika - ir daudz dažādu pasūtījumu. Jā, vēl kaut kas interesants ir noticis. Mani uzrunāja menedžmenta kompānija no Amsterdamas, kas vēlas mani pārstāvēt, kas man arī bija negaidīts pārsteigums, jo negaidīju, ka tas manā karjerā notiks jau šobrīd - domāju, ka tas notiks kaut kad nedaudz vēlāk. Šobrīd esmu sarunās par noteikumiem un to, vai mēs vēlamies kopā strādāt. Tas man ir tāds kaut kas pavisam interesants un nebijis. Daudz lasu, jo domāju par operām - jau par vairākām, un tām, protams, ir nepieciešami temati, literatūra un dzeja. Par to es arī ļoti daudz domāju - vēl bez mūzikas. Un pārējais viss tiešām ir muzikāls.

Ir ļoti, ļoti daudz mūzikas, kuru ar nepacietību un nu jau arī ar klātbūtni rakstu katru dienu bezgalīgi, un redzu, ka visa vasara tā arī paies.

Vai viens no neminētajiem leņķiem nebija arī sadarbošanās ar Latvijas Mūzikas akadēmiju?

Jā, patiešām! Pasniedzu tur visu šo gadu. 

Ko jūs pasniedzāt?

Mūzikas filozofiju. Tai gan bija dažādi citādi nosaukumi, jo - ja jauniem cilvēkiem pasaka terminu "mūzikas filozofija", viņi šo priekšmetu neizvēlas, bet, ja nosauc dažādos citos vārdos, tad tas ir mazāk biedējoši. 

Kam jūs pasniedzāt?

Bija dažādu specialitāšu studenti - gan instrumentālisti, gan komponisti, gan pedagogi. Tas bija viens no kursiem, kurā bija dažādu jomu cilvēki. Un tad, protams, visus kompozīcijas priekšmetus - viens bija kompozīcijas seminārs, kas man ir ļoti mīļš, jo tas ir tikai komponistiem - visi jauni, skaisti, ideālu pārpilni. Un vēl arī kompozīcijas tehnikas priekšmetus, kas tiešā veidā izaug no mana darba.

Vai tas turpināsies arī nākamajā mācību gadā?

Tas ir labs jautājums, un to mēs vēl redzēsim. Laika ir aizvien mazāk, un es domāju - ja arī tas turpināsies, tas būs ļoti, ļoti mazā apjomā. Droši vien tas būs viens kurss semestrī, bet arī tas jāskatās. Tas atkarīgs no laika un iespējām.

Ko vēl bez tā, ka šobrīd varat parakstīties kā doktors, jums tādā tīri praktiskajā dzīvē dod iegūtais doktora grāds?

Jāsaka, ka Jeila Universitātes doktorantūra ir ļoti, ļoti strikta un prasa no tevis ļoti daudz, sākot jau ar to, ka tev jāraksta bezgalīgi daudz mūzikas.

Esmu arī pasniedzis dažādās institūcijās, bet tas arī prasa zināt ļoti, ļoti, ļoti daudz mūzikas vēstures un teorijas. Plus vēl arī pēdējos trijos gados man bija jāizveido - kā viņi to sauc - sava karjera, kura arī kļūst par daļu no tavas disertācijas. Grāda beigās tev jāiesniedz apmēram 500 lapaspušu ar to, ko šajos trijos gados esi darījis gan akadēmiskajā vidē kā pasniedzējs, gan arī profesionālajā vidē - kas ir pasūtītāji, kas pasūta tavus darbus, kas ir mūziķi, kas tos izpilda, kādas tev ir recenzijas, kā tevi uzņem presē. Viss šis kļūst par tavu vizītkarti un pēc šiem trijiem gadiem tiek apskatīts, izvērtēts un apstiprina to, ka tevi pielaiž gala eksāmeniem, kur jāizveido veselu stundu garš vakars ar tavu mūziku.

Un pēc tam nākamajā rītā tevi iemet telpā ar pieciem speciālistiem - mūzikas vēsturniekiem, teorētiķiem, komponistiem, kuri trīs stundas tevi var iztaujāt par jebko, kas viņiem tajā brīdī tīk, vai varbūt kaut kādā mērā sākumā vismaz izaug no tavas mūzikas, bet pēc tam tas viss tāpat atgriežas pie Bēthovena.

Bet saistības, jau esot doktoram, arī vēl kādas ir, jeb tagad jūs esat brīvs putns?

Tagad esmu brīvs putns. Ja sākumā, aizbraucot uz Jeila Universitāti, lai studētu maģistrantūrā, man nebija nekādu akadēmisku aspirāciju, pamazām tās, protams, tādā vidē esot, izauga, un es arī esmu piecus gadus dažādās vietās pasniedzis. Šobrīd gan kompozīcijā darba ir tik daudz, ka nevaru pateikt, kā tas būs - vai turpināšu abas lietas kombinēt, vai tiešām darīšu tā, kāds bija mans agrākais sapnis - būt pilna laika komponistam, kāds es patiešām šobrīd arī esmu. Jautājums ir par laiku - tikai un vienīgi. Kurā brīdī sajūta, ka tu dod kaut ko atpakaļ sabiedrībai, ir svarīgāka un kurā brīdī tā ir mazāk svarīga tieši caur šo pedagoģiju, un kurā brīdī tev šķiet - nē, būtiskāk ir uzrakstīt vēl vienu darbu. To šobrīd savā dzīvē mēģinu manevrēt.

Runājot par jūsu pieckāršo koncertu "Four Angles". No Ventspils koncertzāles "Latvija" saņemtā preses relīze ir viena no pēdējā laikā poētiskākajām un tajā pašā laikā teksts, kas prasīties prasās pēc kādiem paskaidrojumiem. "Četri leņķi". Tur ir savā ziņā diezgan konkrēta saistība ar novusu?

Kā vienmēr, sāku ar daudz abstraktākām lietām un idejām: man patīk strādāt ar skaitļiem, man patīk strādāt ar principiem. 

Tas no 1. ģimnāzijas? 

Nē, man šķiet, ka tāda vienkārši ir mana interese – palikt pie vienas lietas un strādāt ar vienu lietu visa darba garumā.

Heidegeram ir teiciens, ka vajag domāt tikai vienu domu, bet to vajag izdomāt līdz galam. Šāds princips manī ir, jo kaut kāda meklēšana, tiekšanās tajā, ko tu nemaz pats nezini, sākt ar kaut ko, ko tu zini, bet tad atklāt aizvien jaunas lietas, jaunus principus – tas noteikti man šajā darbā ir raksturīgi.

Bez tam šeit uzreiz jāpiemin Miks Magone. Cik liels brīnums tas ir, ka mums ir šāds koncertzāles direktors! Tas, ko viņš ir izdarījis Latvijas valstij, vedot šeit pasaules klases mūziķus, un arī tās programmas, ko viņš veido – tas ir vienkārši nepārspējami! Gribu, lai visi to zina, cik liels brīnums tas ir! Miks arī ir šī darba sākums. Viņš atbrauca pie manis uz Ņujorku un teica – mēs  vēlamies no tevis darbu. Tas vien jau bija iespaidīgi, ka viņš bija mērojis visu šo ceļu… Un jau tur, uzreiz uz vietas, viņš mani iepazīstināja ar Vikiju Čovu, kura ir viena no zināmākajām jaunās mūzikas zvaigznēm, jāsaka - "monstriem", tādā ziņā, ka tas, ko viņa spēj izdarīt tehniski, ir kas tāds, ko ļoti, ļoti maz pianistu uz šīs planētas var izdarīt. Jau tajā pašā brīdī arī tika sarunāts, ka viņa būs iesaistīta šajā darbā, un viņa tam piekrita. Tāpat uzreiz jāmin visi pārējie iesaistītie. Šī komanda ir neticama, jo mums tātad ir soliste no Ņujorkas, soliste no Berlīnes – Kristīne Vīlere, kura ir ar elektroniku saistīta mūziķe. Tad mums ir ērģelniece Anna Homeņa no Parīzes , un tad mums, protams, ir vēl Kristīne Fransone no Norvēģijas un mūsu pašu Kristīne Balanas. Scenogrāfija un video ir no Monikas Pormales un Katrīnas Neiburgas, un vēl ir "Sinfonietta Rīga" mūziķi, kuri nu jau kļuvuši par gluži vai pašsaprotamu lielumu manā mūzikā: viņi ir tik daudz manu mūziku pēdējā laikā atskaņojuši, ka esmu par to bezgala viņiem pateicīgs – neviens cits to nevar izdarīt tā, kā viņi. Šajā gadījumā tā ir viņu stīgu grupa, par ko esmu neticami priecīgs un laimīgs.

Un jauki, ka Artūrs Gailis parādīs savu īpašo interesi par laikmetīgo mūziku un savu diriģenta talantu, kas nemaz tik bieži publiski nenotiek. 

Patiešām, tas ir iepriecinoši. Bet mēs mazliet novirzījāmies no "Četriem leņķiem"...

.... kas, izrādās, ir pieckāršais koncerts! 

Nu redziet, un arī šeit ir tas brīnišķīgais skaistums, ka šis ir pieckāršais koncerts ar nosaukumu "Četri leņķi". Tātad visu laiku ir šķietama disonanse starp pieci un četri, bet beigu beigās tas ir jautājums par to, kā šie divi lielumi sadzīvo – vai  viens otru atrod? Jo pieci ir nepāra skaitlis, bet četri ir pāra skaitlis; četri ir kaut kas tik pazīstams un saprotams, bet pieci man šķiet kaut kas biedējošs un ass. Es to tā redzu, varbūt citiem tas liekas pavisam otrādi. 

Tieši tā – arī man pieci liekas tāds apaļš un glaudāms, bet četri savukārt – ass un regulārs.

Šeit ir piecas solistes un četri leņķi, kaut kādā mērā ļoti daudz kas ir regulārs, ko asociējam ar četrām ceturtdaļām vai kādu pulsu, savukārt piecinieks tajā tik viegli neieguļas. Tas princips sākumā par četriem leņķiem ir daudz, daudz, daudz abstraktāks nekā novuss. [Un tā sakarā] līdzās Mikam jāmin vēl viens brīnišķīgs cilvēks – Semjonu Haņinu, kurš uzrakstīja pasaku par novusa izcelsmi. Jo Ventspilij ir ļoti liela saistība ar novusu! Protams, šī pasaka ir izdomāta – tā ir tāda alternatīva vēsture gandrīz vai par novusa izcelsmi, un tajā ir daļa patiesības, un daļa – nē. Tātad šeit atkal ir fantāzijas elements par alternatīvajiem faktiem un alternatīvajām realitātēm, kas tiek ienestas konkrētā veidā caur novusa ideju, un novuss kļūst par tādu kā simbolu vai alegoriju kādam citam spēļu laukumam vai prāta robežām, kuras tiek novilktas. Vai, piemēram, jūrai. Ventspils atrodas pie jūras, kas manā mūzikā vienmēr ir klātesoša. Nevaru iedomāties nevienu darbu, kurā nebūtu kaut kas no jūras – it kā atkārtotās, bet mūžam mainīgās kustības.

Minējāt Semjona Haņina pasaku – vai mēs to varēsim lasīt, dzirdēt, klausīties vai tikai iztēloties?

Tā patiešām būs liela daļa no šī darba, un tā tiks ietverta, ierāmēta. Arī novusa spēle kā tāda būs pavisam klātesoša. Tātad vēl bez muzikālās daļas būs arīdzan perfomatīvā un vizuālā komponente, kas palīdzēs saslēgt šo varbūt vairāk abstrakto četru leņķu ideju ar tās konkretizāciju, kas ir šī novusa spēle. 

Tikai nesakiet, ka jūs pats spēlēsiet novusu! 

Neteikšu. Bet neteikšu arī, ka tas tā nebūs. (smejas)

Vai jūs jau zinājāt pasaku, pirms rakstījāt mūziku?

Mūzika bija pirmā, bet doma par novusu bija jau pašā sākumā.

Taču nevaru strādāt ar kaut ko tik ļoti konkrētu – man vajadzīgs patvērums abstrakcijā, un tad nu šie četri leņķi mani atbrīvoja caur to, ka tos var interpretēt kā novusa spēli, bet tos var interpretēt arī kā kaut ko pilnīgi citu.

Savukārt Semjona Haņina pasaka patiešām primāri ir saistīta ar novusa spēli.

Rakstot mūziku, jūs noteikti ļoti konkrēti domājāt par pirmatskaņojuma vietu – Ventspils koncertzāli "Latvija". Pieņemu, ka ērģeles bija ieplānotas diezgan obligāti, bet par pārējiem instrumentiem runājot – tā droši vien bija jūsu fantāzija, kas netika pārlieku ierobežota?

Jā un nē. Ērģeles noteikti bija daļa no tā, jo koncertzālei ir šīs brīnišķīgās ērģeles. Bet pārējā instrumentācija nāca sarunā ar Miku un domājot par cilvēkiem, kas šajā komandā varētu tikt iesaistīti – lai ir interesanti. Protams, tā ir neprasta instrumentācija, jo koncerta solistes ir pianiste, ērģelniece, elektronikas speciāliste, trompetiste un vijolniece. Tātad nepavisam tas nav vijolkoncerts un tas nav pat kāds trīskāršais koncerts, kurā ir vijole, čells un klavieres. Bet tas ir kaut kas, kas, protams, flirtē ar šo tradīciju.

Vai es flirtēšu, ja vaicāšu – tā ir nejaušība vai arī kaut kas apzināts, ka tās ir tikai dāmas?

Arī tas primāri nāca no Mika. Bet, protams, ka man tas arī ir būtisks apgalvojums – vienkārši atzīt sievišķo spēku, kura mūzikā vienmēr ir par maz: vienkārši [gribēju] dot platformu šīm fantastiskajām mūziķēm un parādīt, kāds spēks viņās mīt. Tas ir būtisks signāls.

Vai jums jau ir skaidrība, kā Monika Pormale un Katrīna Neiburga jūsu mūziku ieliks "četros leņķos"? 

Šobrīd man tas jau ir pilnīgi skaidrs! Esmu redzējis to, ar ko viņas strādā, un jāsaka, ka viņas izvēlējušās visbrīnišķīgāko risinājumu - strādāt ar diviem apļiem… Tā atkal ir spēle! Ja pietiekami ilgi reizina pieci ar četri, mēs kaut kādā veidā nonākam pie apļa. Nevaru izskaidrot tieši, kā tas izskatās vizuāli, bet man šķiet – ja šo asimetrisko "pieci" ar simetrisko "četri" pietiekami ilgi kombinē, tad šie leņķi kaut kādā veidā pazūd un tiek izmaidzināti līdz apļiem.

Vai apjomā tas būs ļoti vērienīgs darbs? 

Četrdesmit minūtes – liels, īsts, pilns vakara darbs.

Kad būs izskanējis pirmatskaņojums, jums pašam klātesot, kas notiks pēc tam? Vai netop kas ļoti nozīmīgs arī Cēsu mākslas festivālam?

No manas puses tas tapis jau pavisam sen, un tas ir darbs ar nosaukumu "Klusums krīt", kurā atkal strādāju ar Kristu un Reini Dzudzilo. Darbs saistīts ar divsimt Cēsīs nošautajiem ebrejiem, kuriem faktiski šajā pilsētā nav nekādas piemiņas vietas, un šis būs veids, kā šo atceri iesākt. Arī šim opusam top vizuāls darbs Kristas un Reiņa izpildījumā. Šī būs kā priekškara atvēršana tam, ka šāda realitāte Cēsīs bijusi un kā palīdzēt mums par to domāt un saprast. Šajā darbā piedalās koris "Kamēr...", kurš jau ir ierakstījis šo arī 40 minūšu garo a cappella darbu, kas tiek atskaņots cilvēkiem austiņās. 

Kur tas tiks atskaņots? 

Mežā, kur šie ebreji patiešām guļ – kur nav nekādu kapakmeņu, bet viņi tur atrodas.

Šis ir ļoti, ļoti svēts darbs – ar to, ka mēs nonākam šajā vietā, kur šo cilvēku mirstīgās atliekas atrodas, un tā ir meditācija par to, kā kaut kas tāds varēja notikt, par to, ka mēs par to esam aizmirsuši, par atmiņu, par atmiņas lomu. Bet tajā tomēr tiek runāts par mīlestību, tajā tiek meklēta mīlestība.

Mēs lietojam tekstu, kura autore ir amerikāņu dzejniece Merita Maloja, kura mums vienkārši vienā sekundē deva atļauju tam, ka tas var tikt izmantots. Šis teksts patiesībā tiek lietots ebreju bēru ceremonijās – tas ir ārkārtīgi skaists teksts, kuru latviski atdzejojis Edvīns Raups. Viena no rindām ir par to, ka ne jau mīlestība nomirst, bet ļaudis. Tātad mīlestības spēks ir bezgalīgs, un tas ir klātesošs ar visu to, ka mēs runājam par vislielāko traģēdiju pasaulē. Darbs ir nopietns, liels, bet man šķiet arī ļoti, ļoti, ļoti spēcīgs. Un tas, ko Krista ar Reini dara, vienmēr ir neticami skaisti. Arī tas, kā viņi izturas pret mūziku, vēl joprojām ir tieši tikpat neticami kā vienmēr.

Vai jūs kā Rīgas Doma kora skolas bijušais audzēknis nesvinēsiet kopā ar Jāņa Erenštreita dzimšanas dienu 17. jūnijā, kad visi aicināti pulcēties kopkorī?

Diemžēl tajā laikā nebūšu Latvijā, bet tas ir brīnišķīgi! Protams, sūtu vissirsnīgākos sveicienus Jānim Erenštreitam, kura skola arī ir mana skola kaut kādā mērā un esmu par to bezgala pateicīgs.