1.oktobrī Liepājā un dienu vēlāk Tukumā kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā muzicēs pianists Vestards Šimkus, atskaņojot savu mūziku – Pirmo koncertu klavierēm un stīgu orķestrim un opusu "Likteņa vārti". Bet jau šobrīd ar Vestardu tiekamies "Klasikas" studijā.

Liene Jakovļeva: Liepāja un Tukums - divi pieturpunkti šajā nedēļā, kad tu, Vestard, saspēlēsies ar Liepājas Simfonisko orķestri un diriģentu Atvaru Lakstīgalu. Tie noteikti būs īpaši koncerti, jo tajos tu būsi ne tikai pianists, bet arī mūzikas autors - šajā programmā līdzās Bēthovena Piektajai simfonijai ir arī divi tavi darbi. Turklāt pirms koncertiem būs notikusi šo opusu iemūžināšana.

Vestards Šimkus: Jā,

mēģinājumu procesu izlēmām veidot lietderīgāku nekā parasti un ierakstīt to - proti, mēģinājuma laikā mēģināsim to visu spēlēt arvien labāk un raitāk, un galarezultātā mums no tā būs palicis ieraksts šiem skaņdarbiem.

Es par to ļoti priecājos, jo šāds kvalitatīvs, studijas apstākļos veikts ieraksts šiem abiem darbiem līdz šim nav veikts. Ir gan vairāki koncertieraksti, taču man tiešām būs prieks, ka tas beidzot tiks ieskaņots maksimāli labā skaņas kvalitātē brīnišķīgos apstākļos koncertzālē "Lielais dzintars". 

Mēs tagad runājam par tavu Pirmo klavierkoncertu, kas veltīts "neērtajam cilvēkam", un arī par opusu "Likteņa vārti". Tev patiešām taisnība. Arī "Klasikas" arhīvos glabājas abu šo darbu pirmatskaņojumi koncertierakstos. Tātad šī tev būs atgriešanās pie jau senāk rakstītas mūzikas. Kā tas, Vestard, ir - tagad jau ar citādu pieredzi, ar šodienas skatu paraudzīties uz savulaik rakstīto, uz savulaik piedzīvoto un izdzīvoto? Vai tā ir tāda Deja vu sajūta? Vai ir kaut kas tāds, kas tevi pašu pārsteidz, uz sevi paskatoties?

Atgriezties pie paša rakstītās mūzikas vienmēr ir ļoti patīkami. Mēs vispār

šodien dzīvojam pirmatskaņojumu laikmetā, kad nemitīgi ar dažādu projektu palīdzību tiek pasūtināti jaundarbi, kuri visbiežāk izskan vienu reizi - savā pirmatskaņojumā. Lai gūtu kādu finansējumu nākamajam projektam, ir nepieciešams šajā projektā ierakstīt, ka atkal taps kāds jaundarbs.

Tas, protams, ir ļoti jauki, ka top jauna mūzika. Taču vēl jaukāk ir atgriezties pie jau radītas mūzikas un to spēlēt atkal un atkal, tāpēc man tiešām liels prieks, ka ideja par šo divu skaņdarbu atskaņošanu vienā koncertā kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri mums abiem ar Atvaru Lakstīgalu jau radās krietni sen - pirms gadiem trim, un tā beidzot būs realizējusies.

Atskatoties uz šiem skaņdarbiem, varu teikt, ka paši skaņdarbi nav mainījušies - notis ir tās pašas.

Savu mūziku radu, lai iemūžinātu sajūtas, kuras piedzīvoju, ejot pastaigās pa mežu pie manas mājas un skatoties, kā saules vai mēness gaisma apspīd to vai citu ainavu.

Līdz ar to šie skaņdarbi ir iespēja atgriezties pie šiem mirkļiem, pie šīm sajūtām. Es pats varbūt mainos, un, protams, mēs visi maināmies līdz ar laiku, bet šie skaņdarbi drīzāk ir kā dienasgrāmatas lappuses, kuras atkal varu pārlasīt un atgriezties man sevišķi svarīgos mirkļos. Tādos mirkļos, kas svarīgi man pašam personiski. Protams, arī šajos mirkļos iznācis domāt par kaut ko vēl daudz pārlaicīgāku un vispārīgāku par atsevišķiem mirkļiem. Tad nu pārdomas, kas nāk līdzi šīm mirkļa sajūtām, ir šo skaņdarbu pamatā.

Vairāk un plašāk - ierakstā.