Piektdien, 27. februārī, Rīgas Kongresu namā un tiešraidē LR3 "Klasika" izskanēs koncerts "LNSO, Džeimss Šerloks un Gēršvina "Rapsodija blūza stilā"", kurā mūsu mūziķi jau atkārtoti tiksies ar britu pianistu un diriģentu Džeimsu Šerloku. Latvijā viņš viesojies jau divas reizes – Cēsīs un Rēzeknē. Šoreiz viņš pirmo reizi uzstāsies Rīgas publikai abos darbības ampluā.

Koncertā līdzās Džordža Gēršvina "Rapsodijai blūza stilā", kur Džeimss Šerloks būs solists, skanēs arī Morisa Ravela "Cēlie un sentimentālie valši", kā arī britu komponista Edvarda Elgara "Enigmas variācijas".

Džeimsu Šerloku uz sarunu aicinājis Dāvis Eņģelis.

Aplūkojot koncerta programmu, radās doma – ja kāds nekad nav dzirdējis ne Ravelu, ne Gēršvinu, ne Elgaru, vai šie skaņdarbi varētu kalpot kā sava veida atskaites punkts? Vai caur tiem var gūt priekšstatu par komponista rokraksta kodolu?

Jā, domāju, ka noteikti. Interesanti, ka visi trīs – Ravels, Gēršvins un Elgars – šos darbus sarakstīja vēl salīdzinoši jauni esam. Gēršvins jau bija slavens, bet tomēr jaunos gados. Ir lielisks stāsts par "Raposdiju blūza stilā". Viņam pasūtīja jaundarbu koncertam Karnegija zālē – koncertam, kurā klausītāji gūtu iespaidus par džeza mūziku. Bija aicināti visi Amerikā dzīvojošie lielie komponisti – arī Stravinskis, Rahmaņinovs.

Gēršvins esot teicis, ka viņam nav laika šim opusam. Bet uz  koncertafišas bija rakstīts: Džordža Gēršvina jaundarbs.Viņš ieraudzīja afišu un saprata: nu, jā, laikam tomēr būs jāraksta.

Darbs tapa divās nedēļās, un pirmatskaņojumā visas klavieru soloepizodes Gēršvins improvizēja. Nu tas ir kļuvis par vienu no 20. gadsimta repertuāra stūrakmeņiem.
Arī Elgars, rakstot "Enigmas variācijas", vēl nebija guvis slavu, bet tas ir viens no viņa pazīstamākajiem darbiem. Daudzi, iespējams, nepazīst nosaukumu „Nimrods”, bet noteikti ir dzirdējuši šo variāciju. Tā ir ļoti cēla, pateicības pilna mūzika. Anglijā tā ir teju otra, neoficiālā himna.
Ravela darbs arī ir agrīns, bet tajā dzirdam brīnišķīgas džeza harmonijas. Un Ravels pats vēlāk ļoti interesējās par džezu. Te jāpiesauc slavenais nostāsts: Gēršvins vērsies pie Ravela pēc privātstundām. Ravels atbildējis: “Kāpēc jums kļūt par otršķirīgu Ravelu, ja jūs jau esat pirmšķirīgs Gēršvins?” Tad Gēršvins vērsies pie Stravinska. Stravinskis vaicājis: “Kādu honorāru saņemat par skaņdarbu?” To uzzinājis, viņš teicis: “Varbūt man vajadzētu nākt mācīties pie jums.”

Bet jā – šie darbi tiešām ir sava veida vizītkartes. Tie ļauj ieraudzīt šos komponistus visā krāšņumā.

Vai Rapsodijas fragmetnētā formveide jums dod savu izaicinājumu kā diriģentam un pianistam? 

Pilnīgi noteikti. Daudzi atskaņojumā veic kupīras. Bernsteins, piemēram, atstājis ļoti personīgu lasījumu, viņš vairākās vietās Rapsodiju kupīrēja. Gēršvins sākotnēji bija iecerējis trīs lielas orķestra starpspēles, tās mijot ar klavierimprovizācijām. Diriģentam viņš teicis: kad pamāšu ar galvu, sāciet nākamo daļu. Tātad izaicinājums ir panākt, lai viss veidotu vienu veselumu. Es spēlēju visu, bez kupīrām.

Gēršvins vēlāk savas improvizācijas pierakstīja – es tās izmantoju kā pamatu, bet ik reizi tomēr spēlēju nedaudz citādi. Man patīk improvizēt.

Ceru, ka koncertā orķestris dzirdēs kaut ko atšķirīgu no tā, kas bija mēģinājumā.

Jau pašā Geršvina Rapsodijā ieausts iegansts improvizācijai, bet vai improvizējat, dodat savu materiālu arī citu komponistu klaviermūzikā? 

Klasiskās mūzikas pasaulē vienmēr valda zināms līdzsvars. Komponisti mūziku pieraksta ļoti precīzi. Izņemot koncertu kadences Mocarta vai Bēthovena koncertos, improvizācijai daudz vietas neatradīsim. Bet es iesāku spēlēt kā ērģelnieks – jau septiņu gadu vecumā spēlēju savas pilsētas baznīcā. Ērģelnieki improvizē nepārtraukti, lai liturģijā panāktu nepārtraukta plūduma sajūtu. Tāpēc improvizācija vienmēr ir bijusi daļa no manas dzīves. Arī personīgā līmenī. Mana mamma atceras, ka bērnībā esmu pārnācis mājās un tā vietā, lai stāstītu, kā man gāja, esmu apsēdies pie klavierēm un izlādējis visas emocijas mūzikā.

Brīžos, kad ir vientuļi, kad mēģinām tikt galā ar dzīves izaicinājumiem, improvizācija var būt lielisks veids pārdzīvojumu izteikšanai.

Runājot par orķestrāciju – vai šajos trīs darbos redzat trīs atšķirīgas pieejas, kā orķestra resursus pārvērst muzikālās idejās?

Pilnīgi noteikti. Ravels, manuprāt, bija visu laiku izcilākais orķestrētājs. Varbūt Stravinskis ieņem otro vietu. Ravela orķestris ir sevišķi krāsains un virtuozs. Mums uz skatuves būs seši sitaminstrumentālisti, divas arfas, čelesta. Un pat stīgu grupa tiek dalīta četrās daļās – četros atsevišķos orķestros. Ko vēl piebilst, par Ravela ģenialitāti ir sarakstītas veselas grāmatas.
Elgara ziemeļu zvaigzne bija Vāgners. Elgars nerakstīja vāgneriskas drāmas, bet harmoniskā valoda un romantiskais skanējums nāk no turienes. Īpaši skaista ir čellu tembru izmantošana – tur ir silts, bagātīgs lirisms.

Gēršvins savukārt nebija pieredzējis orķestrētājs. Versiju, ko šoreiz spēlēsim, orķestrējis viņa kolēģis. Mums būs liels orķestris, tam klāt trīs saksofoni un pat bandžo. Tas piešķir īpašu ritmisku nokrāsu.

Jūs teicāt, ka “Nimrods” Anglijā ir neoficiālas himnas statusā.

Jā, lai gan īstenā “otrā himna” droši vien būtu no Holsta „Planētām”. Bet “Nimrods” tiešām ir kļuvis par simbolu. „Enigmu” veido 14 variācijas, katra attēlo kādu Elgara draugu. Dažās dzirdam komponista humora izjūtu. Vienā viņš attēlo sava drauga suni, kurš paslīd un iekrīt upē, un mēs dzirdam, kā viņš ķepurojas ārā un beigās uzvaroši ierejas. “Nimrods” ir cikla emocionālais centrs, pateicība draugam, kurš ticēja Elgara komponista talantam, kad viņš vēl nebija slavens. Viņš Elgaram teica: “Padomā par Bēthovenu – viņš pat nedzirdēja. Tavas rūpes pret to nav nekas. Turpini. Tu esi komponists.”

Piesaucāt Elgara oratorijas un sakrālos darbus. Vai „Enigma” variācijas neaizēno citus Elgara darbus?

Domājot par simfonisko repertuāru, zināmā mērā, jā. Viņš ir sarakstījis divas brīnišķīgas simfonijas, kuras netiek spēlētas tik bieži. Ir arī čellkoncerts, kas ir ļoti slavens, bet stundu garo vijolkoncertu atskaņo ļoti reti. 

Kādreiz vācieši sauca Angliju par “zemi bez mūzikas”. Elgaram un citiem angļu komponistiem nebija viegli laiki. Bet tas mainās.

Tādi dirigenti kā Daniels Bārenboims un Kirils Petrenko ir daudz darījuši, lai šī mūzika atkal skanētu. Tarmo Peltokoski iedveš jaunu elpu Ralfa Vona-Viljamsa simfonijām. Un vēlreiz uzsvēršu, ka Elgars sarakstījis divas simfonijas. Tā ir universāla, augstākās raudzes mūzika. Es ceru, ka arī savā koncertdzīvē varēšu apliecināt savu mīlestību pret šo lielo komponistu.