Pianists Reinis Zariņš: Mēs visi esam kā brāļi un māsas

"Kādu laiku dzīvoju ārpus Latvijas, un tur, man liekas, visi latvieši viens otram saka "tu". Kopš atgriešanās mēģinu rīkoties līdzīgi. Ne vienmēr sanāk. Bet man liekas, ir jācenšas atcerēties, ka mēs visi esam kā brāļi un māsas – visi kopā. Kā ģimene," sarunā Latvijas Radio 3 "Klasika" teic pianists Reinis Zariņš.

Viņš dalās jaunumos gan par savu jauno soloprogrammu "Bahs un Šopēns", kas Dzintaru koncertzālē izskanēs 5. aprīlī pulksten 19.00, gan arī par Eiroradio Palmu svētdienas tiešraides koncertu, kas 13. aprīlī pulksten 17 skanēs Latvijas Radio 1. studijā. Tajā Reinis uzstāsies kopā ar Jāni Šipkēvicu un Mārtiņu Klišānu.

(Ēnu dienas ietvaros sarunā piedalās un jautājumus uzdod arī Anna Poļanska no Rīgas Valsts Vācu ģimnāzijas, Katrīna Kotoviča no Jēkabpils Valsts ģimnāzijas un Aleksandra Ņekrilova no Olaines 1. vidusskolas.)

Signe Lagzdiņa: Ar tevi, Reini, esam gana sen pazīstami, un atļaušos tevi uzrunāt uz "tu". Bet kā tev pašam labāk patīk – tas "tu" vai "jūs"? 

Reinis Zariņš: Kādu laiku dzīvoju ārpus Latvijas, un tur, man liekas, visi latvieši viens otram saka "tu". Kopš atgriešanās mēģinu rīkoties līdzīgi. Ne vienmēr sanāk. Bet man liekas,

ir jācenšas atcerēties, ka mēs visi esam kā brāļi un māsas – visi kopā. Kā ģimene.

Varbūt tas arī palīdzētu saprasties labāk savā starpā. Cits citam ir jāsaka – "tu".

Mēs sarunājamies par diviem grandioziem notikumiem. Saki, kā var vienā mēnesī būt iekļauti tik lieli divi smagsvari?

Šo programmu spēlēšu vairākkārt Latvijā. Baham šonedēļ atzīmējam 340 gadus kopš dzimšanas, un šis koncerts ir tāds kā jubilejas koncerts, tas tiks atkārtots vēl un vēl. 

Iespējams, ka no skatuves šoreiz neko īpaši daudz neteikšu, lai gan dažreiz tā mēdzu darīt – ne vienmēr tas šķiet labākais.

Gribas, lai klausītāji paši var klausīties un meklēt līdzības starp Šopēnu un Bahu, ko esmu pamanījis. Tās nav tādas līdzības, ko var ielikt mēģenē un izmērīt eksperimentālos apstākļos laboratorijā, taču tās var uztvert! Tās ir uztveramas vai netveramas – kā nu kuram.

Tas atkarīgs no tā, cik klausītājam skaņdarbi ir pazīstami. Daudzi no tiem būs ļoti pazīstami. Ļoti, ļoti pazīstami! (..) Esmu meklējis, cik šāds salikums –"... un Šopēns" – ir populārs. Neesmu atradis nevienu tādu albumu. Neesmu atradis arī nevienu solokoncertprogrammu. 

Kad mācījos Amerikā, atminos: mācoties Šopēna balādes, lasīju par Šopēna dzīvi. To, kā šī epizode bija aprakstīta. Dzīve taču ir pilna ar notikumiem un visu kaut ko! Bet es to vienu epizodi atceros visu epizožu vidū ļoti spilgti. Es to lasīju pirms gadiem astoņpadsmit. Ka Šopēns aizbraucis "remontēt" savu veselību uz Maljorkas salu, dzīvoja tādā kā klosterī, un vienīgais, kas viņam ir – tās pāris manuskripta lapeles un Baha "Labi temperētais klavesīns" – bija viss, kas tur ir. Viņš saka – tur pat galdiņa nav. Man uz kaut kādas pussagruvušas lādes jāmēģina rakstīt. Tas kaut kā iesēdās manā apziņā. Kāpēc Bahs? Šopēns taču ir tik ļoti citādāks nekā Bahs! Nesalīdzināmas pasaules, nesalīdzināma skaņas uztvere. (..) Tas ir iemesls, kāpēc sāku šo programmu veidot. Varbūt saistībā ar Baha dzimšanas dienu – pameklēt, kā tas Šopēnā varētu parādīties. Tāds izziņas process. Tas ir viens no maniem klusajiem mērķiem – palīdzēt visiem kopīgi mācīties šo klasisko mūziku, kas ir mana sirdslieta. Saprast labāk. Nevis tā, ka tā ērti mums fonā kaut kur spēlēt, bet ka mēs arvien dziļāk izprotam un nojaušam, ko autors patiesībā vēlējies mums pateikt.

Šopēnam jau arī ir polifona domāšana. 

Jo vēlāki viņa darbi, jo vairāk var manīt, ka tajos izzūd briljantā pieeja. Ka tas vienkārši smuki izklausās. Bet materiāls kļūst arvien grodāk sašūts, tas īpaši nav ieinteresēts mūs virspusēji izklaidēt. Tā ir "mūzika pieaugušajiem". 

Vai tavs spēles paņēmiens saplūst, mainās? Kā esi šo sarunu veidojis, kas notiek ar tavu pieskārienu klavierēm?

Tā ir ļoti nozīmīga tēma, par ko runāt. Pārāk neizplūdīšu. Bet patiesībā…

Bahu var spēlēt ļoti daudzos un dažādos veidos. Spēlēju instrumentu, kas Baham pat nebija pieejams, līdz ar to man ir vairāk iespēju, nekā bija viņam. Un tas, ko viņš, šķiet, mēģina izteikt – to mēs varam izdarīt.

Viņam to nācās uz klavesīna vai klavihorda panākt ar vieniem līdzekļiem, mums ir lielāka krāsu palete, lielākas iespējas, līdz ar to arī pieeja var būt diezgan daudzveidīga.

Arī Šopēns ir izlasāms diezgan dažādos veidos, un rezultātā šajā programmā apzinos, ka sāku šos abus komponistus pludināt kopā, ka es sāku abos virzienos atļauties vairāk, nekā es darītu tad, ja tā būtu tikai Šopēna programma vai tikai Baha programma. 

Pavisam noteikti "Klasikas" mikrofoni būs klāt programmā, ko esi veidojis kopā ar Jāni Šipkēvicu un Mārtiņu Klišānu. Bet vispirms – kāda ir tava sajūta Klusajai nedēļai, šim laikam? Kā tu to izdzīvo, pārdzīvo? 

Man tās tradicionāli rituālās lietas īsti nekad nav bijušas īpaši pie sirds.

Tomēr labumu tajā pamanu: reizi gadā atminamies par kaut ko; tāpat par Lieldienu notikumiem, par Kristus ciešanām – vismaz reizi gadā. Lai gan notikumam ir fundamentāla nozīme cilvēces vēsturē, tomēr tas ir vērtīgi. Palmu svētdiena gan pati par sevi nav par ciešanām, taču tā ievada šo laiku. Un programma, ko esam kopīgi ar "Klasikas" komandu veidojuši, ir par cilvēces ciešanām. 

Tās ir ļoti atpazīstamas lietas. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka Baha Čakona, ko spēlēšu, tapusi pēc viņa sievas nāves. To nevar tā īsti pierādīt, bet tas ir tuvs tapšanas laiks un un tas, kas tur ir iekšā, ir reti citādāks nekā būtībā jebkas cits, ko Bahs rakstīja. Feručo Buzoni, ērģelisko klavieru versiju veidojot, ļoti personīgās ciešanas, kas parasti uz vijoles solo tiek izspēlētas, padara par kaut ko vispārcilvēcisku. Tādu globālu. 

Mums ir programmā arī Pētera Vaska jaundarbs, man šķiet, tas ir viņa pēdējais klavierdarbs, ko viņš ir sacerējis.

Tas tapa pandēmijas laikā pēc mana ierosinājuma – saucas "Dzeguzes balss", un arī tas ir ļoti personisku ciešanu rezultātā tapis. Pēteris nemīl par to īpaši neko stāstīt, bet zinu, ka tas tā ir, un lai tiktāl tas arī paliek.

Savukārt Britena stāsts par Ābrahāmu un Īzāku rāda ļoti cilvēcisku Ābrahāmu, ļoti cilvēcisku, nevis tādu, kurš ticībā spēj kalnus gāzt un viņam nekas nesāp, un nekādu problēmu nav, bet viņš mokās līdz pēdējam. Un kā Dievs viņu atalgo par to... Tāda programma liekas tieši vietā, vai ne? Vismaz kaut kad reizi gadā, kad mēs tādā veidā savas domas iegrozītu uz pāris stundām un tad atkal aizmirstu, un tad atkal aizskrietu savā skrējienā.

Šādā sastāvā – Reinis Zariņš, Jānis Šipkēvics, Mārtiņš Klišāns – jūs jau esat jau satikušies. Vai dalīsies ar krāsu buķeti šai sadarbībai iepriekšējā koncertā un tagad turpinājumam? Kā meklējat kopīgo valodu, kopīgos punktus?

Visbrīnišķīgākais ir Britena kantikls par Ābrahamu un Īzāku, kas būtībā ir kā mini opera, un tajā līdz ar to ir iespējams abiem dziedoņiem – gan Jānim, gan Mārtiņam – dzīvot, tā kā ciest un priecāties. Un tas, ka Jānis kādu laiku ir mācījies pie Mārtiņa, un tagad [koncertā] iznāk tā, ka Jānis ir Mārtiņa "dēls", un Mārtiņš ir viņa "tēvs", un ka viņi var kopā atkal pēc ilgāka laika satikties un šādi uz skatuves kāpt.

Jānim šis ir viens no tiešām vistuvākajiem darbiem no klasiskās mūzikas repertuāra, kā viņš bieži to teicis. Mēs jau vairākkārt esam šo darbu atskaņojuši un tas operiskais piedzīvojums, kas tur ir, no tā nevar nogurt – tas ir kaut kas tik ļoti jaudīgs. 

Ar Jāni jau vairākkārt esam un arī turpināsim atskaņot programmu, kurā mēs ar viņu kopīgi dziedam vēl veselu Andra Dzenīša ciklu, bet tas ir dzīvajos koncertos, kas arī būs drīzumā.

Bet Pūpolsvētdienas koncerts Latvijas Radio pirmajā studijā. Kāda tev pašam ir sajūta par Eiroradio tiešraidēm un 1. studijas koncertiem: tie vairāk ir priecīgas jaudas mirkļi vai ļoti satraucoši?

Kad tev pasaka, ka tevi klausās daudzi tūkstoši, ir jocīgi. Tas tāds bišķiņ "matrikss" – grūti noticēt, ka kaut kas tāds patiesībā ir. Bet ja klausītāji ir klātesoši, tad viņi vienmēr neizbēgami ietekmē to, kā es spēlēju. Ceļ garu.

Jautājumu uzdod Katrīna Kotoviča: Vai ir kāds darbs, kas vienkārši simpatizē, un tāpēc jūs to  iekļaujat programmā?

Bez šaubām, ir darbi, kas man simpatizē paši par sevi, un tur nav jābūt nekādam stāstam, simbolikai vai konceptam. Kad izvēlos veidot savas programmas, man šķiet ļoti svarīgi, lai programmā itin viss būtu ar kādu virsuzdevumu, lai viss kopā sietos, lai tas nebūtu vienkārši "smuks gabaliņš" vai "smuka dziesmiņa". Ka būtu kaut kas, kas mums ļautu kopīgi padomāt par to visu. (..) Tā ir slēpta izglītojošā lieta, jo gribas, lai mēs kopīgi augam, mācāmies un nepaliekam tukšā.

Ņemot vērā, ka šodien ir Ēnu diena, varbūt jums ir kāds novēlējums, ko jūs ieteiktu skolēniem, kas nupat sākuši nodarboties ar klavierspēli un domā – pamest vai turpināt?

Pats spēlēšanas process kopumā ir grūts – instrumenta spēli vispār mācīties ir grūti, un protams, ka nāk prātā doma to pamest, jo īpaši, ja skolotājs liek spēlēt kaut ko, kas nepatīk. Kā lai to iemīl? Jāklausās un jāiemīl mūzika pati par sevi – nevis tāpēc, ka es kaut ko nevaru iemācīties vai man nepatīk. Jāklausās, kā spēlē labi izpildītāji. Tas tiešām ir labs jautājums, par ko padomāšu! 

Bet jūs pats mūziku iemīlējāt dabiski, vai tomēr bija kaut kas, kas jūs motivē?

Mani kā jaunieti bija jāmotivē; man bija grūti tikt galā ar uzdevumiem: vai nu man bija jāpiedraud, vai arī jāpievilina ar kaut kādiem saldumiem – lai turpinu. Sākumā, man liekas, visiem tā ir, bet kādā brīdī, kad cilvēks pieaug, aizrautība aiziet dabiski. 

Jautājumu uzdod Anna Poļanska: Pēc jūsu stāstītā var secināt, ka jums ļoti patīk gan Bahs, gan Šopēns. Vai tie ir jūsu mīļākie komponisti, kuru darbus jums patīk izpildīt?

Man nav tādu mīļāko komponistu... Vispār. Man visu laiku patīk kaut ko mainīt un uzzināt ko jaunu. Kopumā spēlēju daudz jauno komponistu. Tāpēc arī Bahs un Šopēns man ir kaut kas jauns! 

Vai esat kādreiz pārpūlējis rokas? 

Jā, vēl tikko jutos tā, ka būtu pārpūlējies, jo ir ļoti daudz darba. Nav, kad atgūties tīri fiziski. Bija sajūta, ka nu ir beigas – esmu pārspēlējies. Centos saglābt... Ceru, ka viss būs labi. Bet ir jāspēlē, nevar vienkārši sēdēt dīvānā un skatīties notīs, ir jāspēlē fiziski, lai viss ieietos.  

Jautājumu uzdod Aleksandra Ņekrilova: Man jautājums par Bahu un Šopēnu. Vai lasījāt viņu biogrāfiju? Vai tā palīdzēja, lai iestudētu viņu darbus?

Jā. Man tas vienmēr ir ļoti svarīgi – lasīt par komponistu dzīvi, lai saprastu, kā viņi nonāca pie tā, pie kā nonāca. Viņi taču bija tādi paši cilvēki kā mēs. Mēs mīlam viņus saukt par ģēnijiem. Un prasmes, protams, viņiem ir – dažiem ir tiešām izcils talants dots. Bet tai pat laikā mēs visi esam cilvēki, vai ne? Bieži vien cilvēki visģeniālākās lietas uzraksta dziļās ciešanās, varbūt nabadzībā. Kad to uzzini, tas maina to, kā mēs šo skaņdarbu uztveram.